Valts Ernštreits: Lībieši ir latviešu miniatūrais modelis 0
VALTS ERNŠTREITS – dzejnieks, tulkotājs, mākslinieks, uzņēmējs… Viņš ar domubiedriem 2011. gadā – Starptautiskajā lībiešu valodas un kultūras gadā – parādīja, cik dzīva un mūsdienīga ir lībiešu kultūra. Valts, lai saturiski šo gadu piepildītu, ielika visu savu laiku, sirdi un dvēseli, arī naudu.
Sarunājamies gan par lībiešu lietām, gan, protams, gaidāmo referendumu. Kas jādara, lai latvieši neizzustu kā savulaik lībieši?
Pret hipertoleranci
– Referendumā būs jāatbild, vai esam par vai pret krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā…
– Patiesībā jau tagad krievu un latviešu valodas lietojums nav vienlīdzīgs. Kad no pieejamajām kabeļtelevīzijām tikai trīs būs krievu mēlē, tad sāksies vienlīdzība. Internetā vajadzētu nobloķēt lapas krievu valodā, lai būtu tikpat daudz, cik latviešu valodā. Tā būtu vienlīdzība. Nevajag man stāstīt, ka krievu valodu Latvijā nevar saglabāt, tas ir idiotisms! Daudzi Latvijā vispār neiziet ārā no krievu valodas vides – strādā krievu firmās, ieslēdz televizoru – viss tev ir krieviski, ieslēdz internetu – tas pats. Būtībā ir jāaizsargā latviešu valoda, jānodrošina tai vienlīdzīgas iespējas ar krievu valodu. Ja krievu atzīs par otru valsts valodu, tas nozīmē, ka latviešu valodas pozīcijas kļūs vēl nevienlīdzīgākas. Jo nevaram salīdzināt tos resursus un tos mehānismus, kas ir Latvijā un kas tiek nodrošināti latviešu valodas lietošanai, ar tiem, kas tiek nodrošināti krievu valodas lietojumam gan Latvijā, gan Krievijā. Neredzu nekādu pamatu, kāpēc atdalīt krievu valodu Latvijā no krievu valodas Krievijā. Tā ir viena valoda. No valodas viedokļa ir tā: mums ir latviešu valoda, ko lieto Latvijā, un krievu valoda, ko lieto Krievijā un Latvijā. Un, ja Latvijā ieviešam krievu valodu kā otro, tad Krievijā latviešu valoda varētu būt kā otrā. Tad būtu puslīdz līdzsvarā, visas Krievijas televīzijas vajadzētu dublēt latviski, lai raida pa visu Krieviju. Joks, protams.
Es ticu labajam cilvēkā, ticu, ka ikvienam ir spēja apgūt latviešu valodu. Agrāk vai vēlāk, mazāk vai vairāk.
Latvija allaž ir bijusi ļoti demokrātiska un atvērta, arī savā domāšanā, tas radījis hipertoleranci. Ne visu var noregulēt valsts, latviešiem nevajag stresot, dzirdot lauzītu latviešu valodu, bet turpināt sazināties latviski.
Tikai tā sveštautietis var attīstīt latviešu valodas prasmi. Tā ir latviešu pašapziņas problēma, jo tautas veidošanās process ir bijis tik raibs un vēl nav beidzies. Lietuvieši vienmēr var atsaukties – varenā Lietuva no Baltijas līdz Melnajai jūrai! Latviešiem šīs pašapziņas joprojām trūkst.
– Vai latviešus sagaida lībiešu liktenis? Vai mūs aprīs lielās tautas?
Salīdzinājumā ar lībiešu valodu latviešu valodai ir ārkārtīgas priekšrocības. Pirmkārt, valsts, kas ir spēcīgs mehānisms valodas aizsardzībai. Otrkārt, daudzās valodas lietojuma jomas, sākot jau ar to, ka varu aiziet uz veikalu aprunāties latviski. Bet pasaule kļūst arvien atvērtāka un atvērtāka, esam daudz ciešākā saskarē ne tikai ar savu fizisko apkārtni, bet arī virtuālo. Eiropa, Amerika, Āzija – viss ir te. Tas ir izaicinājums latviešu valodas pastāvēšanai. Būtiski ir ņemt vērā lībiešu pieredzi, jo lībieši ir latviešu miniatūrais modelis gan sabiedrības, gan valodas ziņā, atšķirība ir tikai skaitļos. Lībiešu attīstība līdz šim punktam, kurā atrodamies, ļoti labi parāda, kāds ir tas process. Un kas notiek, ja neko nedara. 20. gs. 20. – 40. gados lībiešiem tika iedota spēcīga pašapziņas pote. Tas bija liels igauņu un somu eksperiments, bet tas paildzināja lībiešu pastāvēšanu par gadiem sešdesmit, septiņdesmit. 20. – 40. gados viņi aktīvi darbojās, lai uzbūvētu moderno lībiešu kultūru, kas būtu konkurētspējīga. Radīja motivāciju, kāpēc lībiešu valoda ir vajadzīga, kāpēc tā ir jālieto, lai radītu rakstu valodu, izdevumus, korus, biedrības utt. Un, ja tas netiktu izdarīts, tad jau pirms Otrā pasaules kara ar lībiešiem būtu cauri.
Ne izmirt, bet iznirt
– Dzeju krājums “Kā iznirst lībieši” (16 dažādu tautu un 4 lībiešu dzejnieku dzeja plus komentārs par savu saistību ar lībiešiem) iemet lasītāju smiltīs pie jūras un ļauj gara acīm skatīt lībiešus, kas iznirst no miglas, laika, kāpām un liek apcerēt – es un lībieši. Prieks, ka grāmata ir laikmetīga gan satura, gan formas ziņā!
– Jā, tā ir mūsdienu kultūras sastāvdaļa. Kamēr top jaunas kultūras parādības, tauta iet uz priekšu. Kad sākas mīņāšanās uz vietas, koncentrēšanās tikai uz tradicionālo kultūru, tad arī viss beidzas. Vienmēr ir jautājums – kurā brīdī tauta pastāv un kurā beidz pastāvēt? Pasaulē ir dažādi piemēri. Īriski runā 100 tūkstoši cilvēku (no 8 miljoniem pasaules īru), bet īru kultūra un literatūra iet tālāk. Kultūras esamība vai neesamība ir tautas pastāvēšanas galvenais indikators.
– Arī valoda! Ne velti pērn izdevāt lībiešu ābeci “Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata”. Vai tiesa, ka Kārļa Staltes 30. gados rakstītais ābeces manuskripts atrasts pavisam nejauši?
– 30. gadu avīzēs bija divas mazas piezīmes, ka ir tapusi ābece. Bet neviens nevarēja iedomāties, ka tā patiešām ir. Jo tajos pašos gados ik pa brīdim parādījās ziņas, ka būs pareizrakstības vārdnīca lībiešu valodā, Vecā Derība lībiešu valodā… Un – nekā.
Renāte Blumberga, kura pēta jaunāko lībiešu vēsturi, 2005. gadā ābeces 300 lappušu manuskriptu trīs eksemplāros atrada Tartu arhīvā. Tas bija šoks! Ir skaidrs, kā tas tur nonācis (ābece ir Akadēmiskās Dzimtās valodas biedrības pasūtinājums, šīs biedrības pirmskara dokumenti nonāca valsts arhīvā), bet pārsteidzoši, ka neviens par to nezināja. Tā ir lībiešu problēma – maz cilvēku, kas varētu lasīt un pētīt, bet materiāli atrodami daudzās vietās un valstīs.
– Bet kā tad manuskriptu iedzīvinājāt?
– Jā, “Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata” kopš 1943. gada ir pirmā grāmata pilnībā lībiešu valodā. Klāt nāk brošūra latviski, lai bērni var mācīties. Ābeci ilustrēja divu Latvijas un divu Igaunijas skolu bērni no tām vietām, kur kādreiz, iespējams, dzīvojuši lībieši – Kolka, Pāle Latvijā, Metsepole un Kilingi-Nemme Igaunijā. Sākumā domājām rīkot zīmējumu konkursu, bet beigās publicējām visus mums iesūtītos gandrīz 300 darbus. Trīs dienas te, uz grīdas, visi zīmējumi bija izklāti. Abi ar Zani domājām, kurš zīmējums kuru stāstu labāk papildinātu. Liels prieks, ka tiešām visi bērnu darbi iegāja grāmatā. Un ābeces atvēršanas pasākumos Kolkā un Pālē katrs varēja atrast savu zīmējumu. Iespējams, tas bija brīdis, kad ne vienam vien radās interese par savām lībiešu saknēm. Lībiešu valodai nekad nebūs prūšu un jātvingu valodu problēmas, jo tām nav pierakstu. Lībiešu valodu jebkurā brīdī var atjaunot.
Svarīgākais ir atrast pamatojumu, kāpēc jāmācās, kur lietot. Jo nav kādas vietas, kuru apdzīvotu lībieši, viņi ir izkliedēti pa visu Latviju. Un pasauli. Tāpēc nepieciešamas grāmatas, interneta portāls, kur cilvēki var šo valodu kaut kādā veidā lietot.
Par lībiešu gadu domājot, lielākais pārsteigums man bija, kad brošūras “Lībieši 44 atbildēs” 2000 eksemplārus izķēra vēl pirms šā izdevuma prezentācijas.
Lībiešu vēsturi un kultūru varētu iekļaut skolu programmās, izglītības programmas ir visai atvērtas jauninājumiem. Viens no galvenajiem šķēršļiem tomēr ir tas, ka skolotāji bieži paši nezina par lībiešiem. Tāpēc tapa buklets, lai latviešu valodas un vēstures skolotāji iegūtu elementāras zināšanas, kas tad ir lībieši. Tas, ka skolotāji tik zibenīgi pieteicās uz visiem eksemplāriem, parāda milzīgo informācijas vakuumu.
– Parāda arī gribu to piepildīt!
– Mēs būtu varējuši noturēt spriedzi un interesi par lībiešiem visa gada garumā, mēs būtu varējuši saplānot gadu, kas norautu visai Latvijai jumtu. Elementāri! Vienīgā problēma – tad būtu vajadzīgs vēl vairāk darītāju un arī tāds sīkums kā nauda. Jo visi notikumi, visas konferences galvenokārt tika balstītas uz entuziasmu.
– Un droši vien jūsu naudu…
– Reiz saniknojos uz dažiem tipāžiem, kuri kā pašsaprotamu pieņēma to, ka man no savas kabatas jāmaksā gan par vienas izstādes transportu, gan pašam arī tā jāved un jāuzstāda, turklāt jāved bija nemaz ne tuvu. Tad es paskaitīju, ka šis gads mūsu ģimenei ir iecirtis tūkstošos latu mērāmu robu – nepadarītajos darbos un arī reālā naudā, kas ielikta, lai gada notikumi izdotos. Būtībā mēs jau tā bijām finanšu burvji. Piemēram, Rīgas konferences budžets ar sinhrono tulkojumu, ārzemju referentiem, ar grāmatu prezentācijām, ēdieniem, dzērieniem bija 300 lati.
– Tik maz!?
– Jā, tā ir augstākā pilotāža. Ar 300 latiem, ar labu gribu, labiem cilvēkiem var daudz izdarīt. Turklāt mums vēl palika pāri divas kastes vīna un ēdiens. Lībieši Latvijas valstij varētu pamācīt budžeta efektivitāti. (Smejas.)
Sarunāties ar Grizeldu
– Cik gadu jums bija, kad apzinājāties, ka esat lībietis?
– Ap trīspadsmit. Vecāki dziedāja folkloras ansamblī “Līvlist”, bet man par lībiešiem neko nestāstīja. Pat vectante ne, kura bija “Līvlist” vadītāja. 1986. gadā uzgāju viņas papīrus, kas bija sarakstīti lībiešu un latviešu valodā. Sapratu, ka tās ir tik atšķirīgas. Sākās atmodas laiks, arī lībiešiem bija pacēlums, bija iespējams atjaunot 1940. gadā likvidēto Līvu savienību. Sāku iepazīt savu priekšteču kultūru un apgūt valodu no grāmatām.
– Vai tā ir sarežģīta valoda?
Ir gan, igauņu un somu valodu ir vieglāk apgūt. Lībiešu valodā ir ļoti daudz izņēmumu. Vai daudzos gadījumos – likums ir, bet reāli nestrādā.
– Jūs esat pirmais lībietis, kurš aizstāvējis doktora disertāciju par lībiešu valodu…
– Jā, bet man lībiešu valoda nekad īsti nav bijusi pētniecības objekts. Esmu to mācījies, lai runātos ar citiem lībiešiem.
Pēdējo reizi runājos pirms diviem gadiem Kanādā ar Grizeldu Kristiņu, kurai rit 102. gads. Viņas lībiešu valoda ir tāda, kā bērnībā runāta. Tā ir mistērija, kā viņa to spējusi saglabāt. Grizeldai nav grūti lībiski runāt ne par politiku, ne veikaliem, mašīnām.
– Vai lībiešu valodā var izstāstīt par kosmosa kuģi?
– Mierīgi, nekādu problēmu.
– Kā sauc raķeti?
– Raket. Arī latviešu valodā šis vārds ne vienmēr ir bijis.
– Kāda ir sajūta – būt lībietim?
– Cilvēks ir cilvēks. Piemēram, gulbenietis – kad atbrauc uz Rīgu, viņš ir gulbenietis, kad iebrauc Lietuvā – latvietis, Amerikā viņš ir eiropietis, bet Āfrikā – baltais. Katram no mums ir ļoti dažādi identitātes līmeņi. Nav tā, ka es esmu lībietis un man nav nekādas saistības ar latviešiem.
“NicePlace”
– Jūs jau arī atgādināt par Latviju skaistajos “NicePlace” suvenīros. Kā pievērsāties šim biznesam?
– Man bija savs tulkošanas birojs, sanāca darboties tādā kā pakalpojumu nozarē. Tulkotājs vienmēr ir kā mazs zobrats, kas griežas starp diviem lielajiem. Stresa pilns darbs, un lielākoties vienīgās atsauksmes saņem tad, kad kaut kas ir slikti, kad labi – norma. Otra lieta – tu esi atkarīgs no tā, kādu tekstu atsūta. Jādara tas, ko tev saka, nevis tas, ko tu gribi. “NicePlace” – cita lieta! Paši veidojam lietas, piedāvājam, un cilvēkiem tās vai nu patīk, vai – ne. Bet nav neviena, kurš atnāk un pasaka: mums vajag šito! Kad vari radoši izpausties, ir pavisam cita sajūta.
Suvenīru ražotni “NicePlace” radījām arī tāpēc, lai parādītu gan dabas skaistumu, gan daudzveidīgo kultūru, kas Latviju padara par to, kas tā ir. Tieši dažādība.
30. gados bija mēģinājumi uzbūvēt latvju tautas mākslīgo identitāti. Tur īsti neiederējās arī lībieši, no vēstures viedokļa viņus bija grūti pamatot. 12. gadsimtā trešo daļu Latvijas apdzīvoja lībieši, un 13. gadsimtā viņi pēkšņi izmirst…
Jā, viņi ir tādi lieki. Ko ar viņiem darīt? Lai gan patiesībā latviešu literārā valoda, kurā visi tagad draudzīgi runājam, ir vidus dialekts, kas veidojies uz lībiešu un latviešu saskarsmes robežas. Latviešu valodā liekam uzsvaru uz pirmās zilbes, tāpēc ka lībiešu valodā ir uzsvars uz pirmās zilbes. Atšķirībā no lietuviešiem. Tāpat virkne vārdu – laiva, laulāties, kāzas, selga, sēne – tie no lībiešu ir ienākuši latviešu valodā. Latviešu valoda parāda arī Latvijas vēsturi. Tikai vienā brīdī ir mēģināts vēsturi uztaisīt pareizāku, vienkāršāku, varonīgāku, nekā tā bija.
Bet sapņus līdz ar
nakti mēs iesviežam rītam acīs, un tas
mostas mums līdz.
No Valta Ernštreita dzejas krājuma “Inter/rational”
VALTS ERNŠTREITS (1974) • Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvents; • Tartu universitātes doktors; • dzejnieks, tulkotājs; • Lībiešu kultūras centra vadītāja vietnieks; • viens no portāla livones.lv veidotājiem; • lībiešu latviešu vārdnīcas un dzejas krājuma “Inter/rational” autors; • suvenīru ražotnes “NicePlace” vadītājs; • sieva – Zane Ernštreite, māksliniece.
|
2011. gadā klajā nācis:
• lībiešu un latviešu dzejas krājums “Kā iznirst lībieši”;
• lībiešu dzejas antoloģija “Es viltīgāks par tevi, menca!” lībiešu un igauņu valodā, izdota Igaunijā;
• buklets valodas un vēstures skolotājiem “Lībieši 44 atbildēs”;
• Kārļa Staltes grāmata (sastādīta 30. gados) “Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata”;
• Valta Ernštreita monogrāfija “Lībiešu rakstu valoda” – pirmā lībiešu valodai veltīta monogrāfija latviešu valodā;
• rakstu krājums par lībiešiem “Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”, izdots Igaunijā.
