Valters Krauze: gribu pamosties bez vilšanās nopūtas 0
Rudenī Latvijas simtgades noskaņās pie TV3 skatītājiem atgriezusies TV spēle “Es mīlu tevi, Latvija”. Šova ceturto sezonu komandas pretī uzvarām ar mainīgiem panākumiem joprojām vada Jana Duļevska un šarmantais prātnieks Valters Krauze. Sarunā ar Valteru par to Latviju, ko mīlam, un arī to Latviju, kuru vēl vajadzētu mazliet iekustināt. Arī par to, kāpēc mums derētu iemācīties priecāties mazliet vairāk.
Valter, cik daudz jāzina par Latviju?
Skaidrs, ka visu zināt nav iespējams un to nemaz nevajag. Man šķiet, ka labākā lieta šajā televīzijas spēlē – mēs varam ar smaidu kaut ko atcerēties, bet drīkstam tāpat ar smaidu šo to neatcerēties. Katram cilvēkam, katrai dzīves situācijai, katram gadu desmitam ir kaut kāda cita informācijas bagāža, un tas ir normāli. Tomēr vienmēr esmu uzskatījis, vienalga, kādā paaudzē esam, mums katram vajadzētu varētu nosaukt piecus māksliniekus, aktierus, mūziķus, sportistus Latvijā. Un ir labi, ja zinām, kura mums ir garākā upe vai kurš lielākais ezers. Es to sauktu par skolu. Latvija mums ir tik maza un tikai viena – kaut ko par to drusku vajag zināt.
“Es mīlu tevi, Latvija” ir sacensība. Tu mēdz pārdzīvot uzvaras un zaudējumus?
Bieži ir tā, ka visu spēli tu vari būt vadībā, bet Janai ir veiksmīga roka pie laimes rata un viņa var man visneizdevīgākajā brīdī uzgriezt 50 vai 100, un spēles rezultāts līdz ar to ir izšķirts. Bet tieši tas jau rada to adrenalīnu. Protams, spēlējot ir emocijas – bez emocijām nevar darīt pilnīgi neko, pat pēc piena iet nevar, citādi nopirksi vecu. Tāpat nevienu ilglaicīgāku darbu nevar darīt bez emocijām.
Komiķa darbu jo sevišķi.
Es sevi par komiķi vai, kas vēl sliktāk, humoristu, neuzskatu. Pēc izglītības esmu aktieris, bet pēc pārliecības un darba piedāvājumiem – televīzijas un radio raidījumu, arī pasākumu vadītājs. Tomēr nevar noliegt, ka šis komiķa un jampampiņa zīmogs man nāk līdzi jau 20 gadus kopš raidījuma “Savādi gan”. Nav viegli no tā tikt vaļā, lai arī pēdējos sešus gadus esmu gan vadījis Ineses Galantes festivālu “Summertime”, gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Ziemassvētku koncertus, par ko man ir liels prieks, jo pats tādu mūziku klausos. Jā, protams, arī tādos pasākumos varbūt ir viegla smaida klātbūtne – tāpēc ka tā ir foršāk dzīvot. Protams, tas nenozīmē, ka visu laiku esmu pārlaimīgs – tā jau būtu diagnoze. Esmu normāls vidusmēra cilvēks, latvietis drusku virs vidējā. Tas nozīmē, ka es visu gribu tā drusku vairāk, drusku tālāk un drusku priecīgāk. Bet katram tas “vairāk” un “tālāk” ir savs – kādam regbijs, kādam autosacīkstes vai hokejs, citam – balets vai simfoniskie koncerti. Skumji ir tad, ja nav nekā sava, bet reizē ir viedoklis un kritika par visu.
Akurāt tavā profesijā ir jābūt viedoklim teju par visu.
Jā, bet ne vienmēr tas ir jāpavēsta, man tas ne vienmēr izdodas. Jāsaka gan, ka dzīvē man tomēr labāk patīk tie cilvēki, kuriem ir nostāja, kas tad arī godīgi tiek pausta.
Ar visiem saviem draugiem esmu vienojies, ja, piemēram, kaut kas nav kārtībā ar mani, bet es to nemanu, tad viņi tajā pašā sekundē man to pasaka.
Reizēm tas sakāmais var būt pat ļoti nepatīkams, bet tieši tā ir tā draudzības jēga – būt atklātam. Man nevajag, lai man skatās acīs un smaida, sakot – Valter, tas liekais svars jau tev nav nemaz tik liels, ir cilvēki, kas par tevi ir vēl trakāki. Man patīk, ja saka, klausies, šo džemperi vairs nevelc.
Esi piedzīvojis gan padomju, gan neatkarības gadus. Kas tev mudināja būt nemiera garam, individuālistam un aktīvistam?
Mani vecāki vienmēr bija sabiedrības dvēseles visās kompānijās, un ap viņiem pulcējās tādi paši ļaudis. Mums ar brāli nekad nebija brīvdienu, kas pagāja vienkārši tāpat, – bija laivu braucieni un slēpošanas braucieni, ekskursijas, muzeji. Arī skolā, pat ja nebiju sekmīgākais skolnieks, biju pamanāms, jo vienkārši biju aktīvs. Rīkoju diskotēkas, klases un skolas vakarus, eglītes un skolotāju dienas. Reiz, pat neko nesaprazdams no fizikas, saorganizēju arī fizikas vakaru. Pēc vidusskolas pabeidzu Teātra fakultāti, un deviņdesmito gadu krīzē sešus gadus nostrādāju par viesmīli. Atskatoties varu teikt, ka tā bija mana lielā veiksme, jo es nekad nevarētu vadīt pasākumus, ja nebūtu jau tad strādājis ar dažādiem cilvēkiem, tostarp iereibušiem un tādiem ar negantām rakstura iezīmēm. To nevar iemācīt nevienos kursos.
Cilvēkus no dažādiem apcirkņiem esi iepazinis gana, proti vadīt publikas prātus – neesi kādreiz aizdomājies par lielāka “pasākuma” vadīšanu tur, kur priekšā jau dažs kolēģis no aktieru pulciņa.
Esmu pietiekami kritisks, lai saprastu, ka tur nepietiek ar izteikumu “tā, kā ir, tā vairs nevar”. Uzskatu, ka nedz sportistiem, nedz māksliniekiem īsti nav ko darīt politikā. Ja viņi vēlas, lai ir partijas pārstāvji vai vēstnieki, bet nav jēgas iebalsot valdībā vienkārši labu cilvēku. Ko tāds cilvēks man var pastāstīt par ekonomiku, par juridiskajām lietām vai par valsts budžetu? Un tad viņus ievēlē, pusi laika viņi iepazīstas ar apstākļiem, un galu galā viņu balss nenozīmē neko. Es domāju, ka pašos pirmsākumos tur jābūt juristiem, ekonomistiem vai vismaz cilvēkam, kurš vada 30 cilvēku kolektīvu, nevis tādam, kuram bijuši desmit uzņēmumi, kas noslīcināti parādos.
Tomēr nevar noliegt, ka šobrīd plašāku publiku vairāk iekustina tie, kuri prot sarīkot skaļu izrādi. Tev ir skaidrojums, kādēļ tā notiek arī pie mums?
Vispirms mūsu cilvēki ir tādi kā izslāpuši pēc šī šova. Savulaik, kad parādījās dzeltenā prese, visi bija pārsteigti – kā tad tā, par jebkuru var uzrakstīt un izlasīt jebko, un visi šausminājās – cik pretīgi! Taču izrādījās, ka tieši to pērk visvairāk. To saprata visi mediji – tēlaini sakot, nu kādēļ televīzijā rādīt filmiņu par diviem rūķīšiem, kas saticīgi dzīvo meža būdiņā, ja turpat blakus ir māja, kurā ir piecas rūķenes un desmit rūķi, un visi kāro zināt, kā tad rūķi viņas savā starpā sadalīs! Laiks ir mainījies, cilvēki gaida šo šovu, un politiskais šovs ir daļa no šīs vēlmes. Tiesa, ir kāda nianse, kas to atšķir no parastā realitātes šova. Politiskie darboņi publiski ir ar mieru viens otram pārgrauzt rīkli, bet viņi to dara tad, kad mēs skatāmies, viņi uzkurina. Sak, redziet, kā es ar to tur nedraudzējos! Kaut gan īstenībā – draudzējos gan. Tomēr es skaidri zinu, ka nekad nevarētu savu balsi atdot kaut kādiem nepieklājīgiem, uzbrūkošiem ļaudīm.
Tu vari pateikt, kas ir tā Latvija, ko tu mīli?
Tā ir Latvija, kur dzīvoju, strādāju, varbūt kādam mans darbs patīk, kādam varbūt tas patīk mazāk, un tas ir tikai normāli, bet tā ir vieta, kur par visu esmu atbildīgs tikai es pats. Mana dzīve ir mana Latvija. Mana balss vēlēšanās ir mana Latvija. Latviešu autoru grāmatas, teātri un koncerti, uz kuriem pats nopērku biļetes, tā ir mana Latvija.
Kas aizķēris no latviešu rakstniecības pēdējā laikā?
Mārai Zālītei ir ļoti foršs darbs “Pieci pirksti”. Arī manas skolotājas Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” ir lieliska. Oļģertam Kroderam bija ļoti interesanta grāmata – paskatījos uz to laiku, izsūtīšanu ar nedaudz citām acīm.
Gana nopietni darbi.
Ne tikai. Arī vieglā puse nav zemē metama. Īpaši kino – simtgadē ir safilmēts tik daudz labu lietu!
Pats esi nofilmējies?
Viena filma būs – Māra Martinsona “Jaungada taksometrs”. Pirmizrāde būs 30. novembrī. Tur esmu tāds drusku iereibis, starp darbiem skrejošs Ziemassvētku vecis. Teikšu atklāti, tā ir loma, kurā man nebija sevi ļoti jālauž. Arī pats filmēšanas process bija ļoti foršs, rosījos salaveča kostīmā gan mīnus 10, gan plus 25 grādos un priecājos, ka Māris man uzticējās.
Gribētu reiz nospēlēt kādu nopietnu, dramatisku lomu?
Visu mūžu esmu to gribējis. Joprojām gaidu lielo Holivudas režisoru aicinājumus.
Pērn Vecgada vakarā uz mirkli atgriezās raidījuma “Savādi gan” komanda. Atkārtosiet?
Šobrīd katrs esam aizgājuši savos darbos, ģimenēs. Raidījums jau ir dažādos veidos atgriezies vairākkārtīgi, bet katra šī atgriešanās ir diezgan grūta, jo paši atšālējamies. No otras puses, es mazliet bēdājos un pārdzīvoju, ka tas tā ir, jo mums šobrīd nav neviena humora raidījuma. Tāpat arī Latvijas simtgadē nav tapusi neviena komēdija.
Negribam vai neprotam pasmieties?
Gribam. Bet mēs gribam smieties par kādu citu, par “tiem tur”, par “viņiem”, tikai par sevi gan ne. Pie mums drīkst smieties par politiķiem, jo viņi, protams, ir sliktie. Vispār mums ir tāda tendence būt piesardzīgiem – sapriecāties nevajag par daudz. Varbūt tās ir slavenās septiņsimt gadu verdzības sekas, bet, ja kāds, piemēram, sadomā svinēt dzīvi katru dienu, tad noteikti atradīsies kāds cits, kas nodomās – ka tikai neapdedzinās! Mums, lai smietos, ir aktieri, bet, lai lemtu – politiķi. Bet, kad cilvēkam pajautā, kā iet dzīvē, viņš saka – kaut kas īsti nav.
Šovs ir nofilmēts, kas šobrīd notiek tavā dzīvē?
Janvārī jau otro sezonu VEF Kultūras pilī notiks “Melodiju serpentīns” – koncerti, kuros daudz skaistu dziesmu skan jaunās skaņās. Pirmoreiz pamēģinājām pirms gada, un cilvēkiem ļoti patika. Šoreiz mūsu tēma būs skolas gadi, jo katram tādi ir bijuši dažādos laikos. Muzikālais vadītājs būs Kristaps Krievkalns ar pavadošo grupu. Man pašam ļoti patīk – šobrīd man pašam ir jau 47 un lāgiem nāk virsū šādas tādas nostalģijas. Pamazām gatavojamies.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu.
Bez cilvēkiem. Kaut vai attālināti. Doma, ka esmu viens, mani nomāc.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk.
Spītība. Vēlme būt labam. Zinātkāre.
Lielākais sasniegums darbā?
Tas, ka mani joprojām aicina.
Labākā izklaide.
Neatbildams jautājums, tas mainās katru dienu.
