Valstu savienība fragmentējas 0
Norises Katalonijā ir daudz apspriestas un tiks vēl apcerētas. Pagājušo svētdien arī Ziemeļitālijā Lombardijas un Veneto (Venēcijas) reģionos bija sarīkoti konsultatīvi referendumi. Tos faktiski iniciējusī Ziemeļu līga gan neizvirzīja jautājumu par neatkarību, bet reģionu autonomijas paplašināšanu, ko absolūtais vairākums balsotāju atbalstīja. Politiskās nozīmības ziņā notikumi Spānijā un Itālijā ir stipri atšķirīgi, taču to dalībniekus vienoja lozungs, ka centrs, respektīvi, Madride un Roma “mūs apzog”.
Bagāto raudas?
Katalonija ir Spānijas plaukstošākais reģions, savukārt Lombardija un Veneto nodrošina Itālijai trešdaļu no iekšzemes kopprodukta. Līdzīgi kā Katalonijā, arī Ziemeļitālijā ekonomiskās prasības ir sasaistītas ar politiskajām. Itālijas Lombardijas un Venēcijas (Veneto) reģionos svētdien notikušajos referendumos Lombardijā plašāku autonomiju atbalstījuši 95% balsotāju, bet Venēcijas reģionā – 98% referenduma dalībnieku. Daudzus iedvesmo slavas vainagotā pagātne jeb Venēcijas Republikas (VII – XVIII gadsimts) spožums un iedoma kaut kādā veidā pārcelt šo valstiskuma modeli uz tagadni. Lai atkratītos no “slinkajiem” dienvidniekiem. Taču arī viņiem rodas savas idejas. Kā pirms dažiem gadiem Sardīnijā puspajokam pasviestā, bet drīz vien teju nopietni uztvertā ierosme pārdot šo Itālijas salu Šveicei. Tad Sardīnija atsvabinātos no Romas nodokļu jūga, kļūtu par Šveices kantonu un visi dzīvotu cepuri kuldami.
Bagāto vai nosacīti bagāto un parasti ar īpašu identitāti apveltīto reģionu centieni iegūt vairāk patstāvības vērojami diezgan daudzās Eiropas Savienības valstīs. Gan tā sauktajās jaunajās, gan vecajās. Iespējams, mazāk zināmais piemērs ir Horvātijas ziemeļrietumos esošā Istras pussala – vēstures gaitā daļēji itāliskots novads, turklāt ekonomiski attīstīts un viens no retajiem, kas dod valsts budžetam lielāku pienesumu, nekā no tā saņem. Bet var minēt citu daudz zināmāku un Eiropas Savienības politiku nesamērojami spēcīgāk iespaidojošu piemēru. Vakareiropieši labi pazīst ar Beļģijas reģioniem saistītās problēmas, kuru risināšana gadu desmitiem ilgst, ja tā drīkst sacīt, Flandrijas neatkarības pasludināšanas draudu ēnā. To (pagaidām) ir izdevies novērst pastāvīgu kompromisu ceļā un faktiski pārvēršot Beļģiju konfederācijā, kuras uzbūves principus un varas sistēmas nianses paši beļģi izprot ar grūtībām. Toties lingvistiskā robeža starp Flandriju un franciski runājošo Valoniju Beļģijas iekšienē ir jūtamāka nekā Beļģijas robeža ar jebkuru no tās kaimiņvalstīm. Reģioni spēj ietekmēt pat Eiropas ārlietas. Atcerēsimies, ka pavisam nesen Valonija īslaicīgi bloķēja Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu.
Pārnacionāla organizācija
Eiropas Savienība šķietami sniedz iespēju nogludināt pretrunas starp dažādām identitātēm, kas mēdz izpausties atsevišķās dalībvalstīs. Daži agrākie valstiskumu iemiesojošie atribūti ieguvuši jaunu saturu. Līdz ar Šengenas līguma stāšanos spēkā (1995) lielā mērā ir īstenots Robēra Šūmana, kurš bija viens no apvienotās Eiropas pamatlicējiem, redzējums par robežām: “No barjerām, kas šķir, tām jākļūst par vietu, kur dzimst kontakti, kur veidojas un intensificējas materiālo labumu un kultūras vērtību apmaiņa.” To veicināja arī Eiropas kopējās valūtas laišana apgrozībā (2002). Taču, kā viņš rakstīja, nav runas par izveidojušos “politisko robežu likvidēšanu” vai tieksmi “izgudrot racionalizētu ģeogrāfiju”. Bet tādi ierosinājumi bija. Piemēram, slavenais nīderlandiešu alus rūpnieks Alfrēds Heinekens “racionalizētas ģeogrāfijas” jomā ieteica Eiropas pārvaldību balstīt uz aptuveni septiņdesmit pieciem reģioniem – tādu kā jaunveidotu nelielu valstu kopumu. Šī utopiskā teoretizēšana tomēr liecināja par reģionu lomu, kura rod atspoguļojumu arī Eiropas tiesību aktos.
Saskaņā ar Māstrihtas līgumā (1992) iestrādāto subsidiaritātes principu, ka iedzīvotājus skaroši lēmumi jāpieņem viņiem iespējami tuvākajā varas līmenī, 1994. gadā tika izveidota konsultatīva Eiropas Reģionu komiteja (ERK locekļu skaits no tās vai citas dalībvalsts ir proporcionāls iedzīvotāju skaitam, Latvijai iedalītas 7 vietas no kopumā 350). Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Padomei uzlikts par pienākumu apspriest ar ERK jaunus tiesību aktu priekšlikumus, kuri attiecas uz reģionālo un vietējo līmeni, turklāt tā var izstrādāt un iesniegt izskatīšanai arī savus atzinumus un priekšlikumus, bet kopš 2007. gada tā strīdu gadījumā var vērsties Eiropas Savienības Tiesā.
Ir ierasts uzsvērt, ka tieši reģioni un vietējās pašvaldības īsteno praksē trīs ceturtdaļas no Eiropas tiesību aktiem. Šis konstatējums reizēm dod ieganstu pārmetumiem, ka nacionālās valdības tiek apietas un ka Briseles veicinātās tendences uzirdina augsni separātistu kustībām. Kaut gan īstenībā galvenos lēmumus arvien pieņem dalībvalstu vadītāji un Eiropā paveiktais vai nepaveiktais pirmām kārtām ir atkarīgs no viņu politiskās gribas.
Valstis nav aizstājamas
Eiropa tikai tagad sāk pielāgoties globalizācijas mestajiem izaicinājumiem, kas to bija pārsteiguši nesagatavotu. 2008. gada finanšu un ekonomiskās krīzes sekas joprojām liek sevi manīt un pārklājas ar vēl citu krīžu izraisītajiem sarežģījumiem, kuru pārvarēšanā atbildības smagums pārsvarā gulstas uz nacionālo valdību un vadošo politiķu pleciem.
Eiropas tautas, kam nav savu valstu, bet ir pašnoteikšanās tiesības, neizbēgami izvirza sev jautājumu, vai neatkarības apstākļos nebūtu labāk. Atbildes nemaz nav tik viennozīmīgas, ko jau pierādīja referendums Skotijā (tālāko grūti pareģot breksita dēļ) un ko pierāda pieklusums Korsikā, kur agrākie neatkarības sludinātāji ievēlēti augstākajos amatos. Turpretī Itālijas Ziemeļu līgas aprindas diez vai var pretendēt uz neatkarīgas Padānijas izveidošanu, kas sākotnēji bija partijas jājamzirdziņš. Vienīgais ieguvums – Padānijas futbolisti piedalās Eiropas neatzīto izlašu čempionātā, kur šogad finālā pieveica Ziemeļkipru. Toties Ziemeļitālijā piekoptie konsultatīvie balsojumi noder spiedienam uz centrālo valdību, lai tā piešķir Lombardijai un Veneto lielāku teikšanu pār finansēm un attiecīgu statusu, varbūt līdzīgu kā Bolcāno autonomajai provincei. Savukārt tur mītošie tirolieši vairs sevišķi nealkst atkal nonākt zem Austrijas karoga, kuru viņi labprātāk uzlūko pārrobežu sadarbības dažādo aktivitāšu laikā.
Katalonijas centieni nozīmības ziņā atšķiras no iepriekš nosauktajiem gluži tāpat, kā tie atšķiras cits no cita. Bet arī šajā gadījumā pašnoteikšanās jautājums daļēji ir jautājums par labu pārvaldību, ko garantē un nodrošina valsts – pirmais priekšnoteikums, lai tai justos piederīgs.
