Zaudētā neatkarība 4
Valsts bankrots nebūt nenozīmē valsts bojāeju vai valstiskās suverenitātes zaudēšanu. Šķiet, vienīgais izņēmums ir Ņūfaundlendas salas lieta 1933. gadā. Ņūfaundlenda no 1855. līdz 1934. gadam bija patstāvīgs Britu impērijas subjekts līdzās Kanādai. Tomēr korupcija un neprasmīga valsts pārvalde kopā ar pasaules ekonomisko krīzi, kas iestājās 1929. gadā, burtiski sagrāva šo zemi no iekšienes. Krīzes dēļ Ņūfaundlendā, kuras ekonomiskais pamats bija zvejniecība, papīrrūpniecība un kalnrūpniecība, strauji pieauga iedzīvotāju nabadzība. 1932. gada aprīlī nonāca līdz iedzīvotāju masveida ielu demonstrācijām un valdības ēkas demolēšanai. Protestētāji pieprasīja neprasmīgās un korumpētās Ričarda Skvaira valdības demisiju, kā arī to, lai metropole atkal ņemtu domīnijas tiešo pārvaldi savās rokās. Tobrīd Ņūfaundlenda jau nespēja tikt galā ar saviem maksājumiem un Londonā sāka nopietni uztraukties par tās bankrotu. Jaunā valdība lūdza metropoli uzņemties pārvaldi līdz ekonomikas stabilizācijas brīdim, taču Londonas atsūtītā komisija konstatēja, ka ņūfaundlendieši politiskajā kultūrā vēl nav nobrieduši līdz patstāvībai, un ieteica valdības institūcijas pašlikvidēšanos. Tas arī 1934. gada 16. februārī notika, kad Ņūfaundlendas valdība parakstīja dokumentu, saskaņā ar kuru valsts konstitūcija vairs nav spēkā un zeme atkal pārtop par Lielbritānijas koloniju. Varu uzņēmās no Londonas atsūtīta un Lielbritānijas valdībai tieši pakļauta ierēdņu komanda. Šis orgāns savas pilnvaras nolika 1949. gadā, kad Ņūfaundlendu pievienoja Kanādai.
Viens no pēdējiem valsts defolta gadījumiem reģistrēts 2012. gada 20. augustā Centrālamerikas valstī Belizā. Tomēr Belizas gadījums parasti tiek minēts kā pozitīvs piemērs problēmas atrisināšanai abām pusēm pieņemamā formā. Par Latviju trīsreiz mazākā zeme ar saviem ārvalstu valūtās ņemtajiem kredītiem cīnījās jau ilgi pirms tam, un parādu nomaksai par labu diemžēl nenāca arī 2003. gada viesuļvētra, kas to pamatīgi izpostīja. 2011. gadā Belizas valsts parāds iepretim IKP sasniedza 85%. Savu saistību segšanai valstij nācās veltīt 15% budžeta. Starptautiskās reitingu aģentūras uz to reaģēja ar zemu Belizas vērtējumu, un tas veicināja vēl lielāku investoru novēršanos. Vēl sliktāku situāciju padarīja valsts galvenās energokompānijas “Belize Electricity Ltd” nacionalizācija 2011. gada vasarā. Pienāca brīdis, kad 2012. gadā Belizai katru pusgadu līdz 2029. gadam nāktos maksāt kreditoriem 23 miljonus dolāru pie parāda summas 544 miljoni dolāru.
Valsts to vairs nespēja pavilkt un to arī atzina, saņemot no reitingu aģentūrām vērtējumu “maksātnespējīga”. Risinājums tika rasts patstāvīgās sarunās ar kreditoriem un investoru pārstāvjiem, bez starptautisku institūciju iejaukšanās, turklāt belizieši panāca, ka kreditori uz sarunu laiku neizvirza tiem nekādas tiesiskas pretenzijas. Kaulēšanās par parāda restrukturizāciju prasīja gadu. Parādnieki vēlējās, lai kredītu atmaksas termiņš tiktu pagarināts līdz 2062. gadam, taču galu galā apstājās pie 2038. gada. Beliza pasargāja savu ekonomiku, bet kreditori saņēma garantijas naudas atmaksai. Vienošanās tūdaļ atbalsojās reitingu aģentūru vērtējumos, Belizas ekonomikai gūstot statusu “stabila”. Un dzīve turpinājās.
