Parādi jāmaksā 4
Maksātnespējas iemesli var būt gan saimnieciski, gan militāri un politiski. Vācija bankrotēja 1923. gadā, jo nespēja vairs panest zaudētā Pirmā pasaules kara reparāciju nastu. Francija 18. gadsimta beigu Lielās franču revolūcijas gaitā atteicās maksāt Burbonu dinastijas monarhu kredītus, un tāpat 1917. gadā rīkojās Padomju Krievija, kā arī Ķīna pēc komunistu nākšanas pie varas 1949. gadā.
Ekonomikas vēsturnieki norāda, ka valstu maksātnespējas pavadoņi ir vismaz trīs nelaimes – banku krīze, jo bankām nākas norakstīt lielāko daļu valstij dotā kredīta; vispārējais kritums ekonomikā, jo investori izvāc līdzekļus un sarūk iekšējais patēriņš; attiecīgās valūtas vērtības kritums. Tas viss velk līdzi bezdarba pieaugumu un valsts budžeta tēriņu samazinājumu. Valsts sāk atteikties no finansiālām saistībām, ko tā pirms tam uzņēmusies. Daļa banku un uzņēmumu sabrūk, raujot līdzi visus ekonomikas rādītājus. Samazinās valsts ieņēmumi, un atkal ir jāmeklē nauda, bet nu jau par augstiem procentiem. Turklāt pēdējais parasti ir ilglaicīga parādība, jo valsts bankrots iedragā starptautisko prestižu un neviens kreditors tādai zemei vairs neuzticas. Valstīs ar federālu iekārtu vai valstu savienībās bankrotējušais subjekts (piemēram, štats) nereti zaudē daļu savas suverenitātes un ļaujas pārvaldībai no centra, kamēr tiek dzēsti parādi. Grieķijai situācija, jādomā, atspēlēsies attiecībās ar ES un starptautiskajām institūcijām.
Problēmsituācija parasti tiek risināta sarunu ceļā, pārstrukturējot kredītus un daļu parāda apjoma norakstot, taču 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma vēsture zina vairākus gadījumus, kad kredītu atmaksas apdraudējumu dēļ izceļas pat kari. Tā 1882. gadā Anglija iebruka Ēģiptē, jo politiskā situācija tur radīja bažas, ka jaunais režīms var atteikties maksāt kredītus, ko iepriekšējais bija ņēmis Suecas kanāla rakšanas vajadzībām un citiem pasākumiem. Tāpat, nosūtot karakuģus un sarīkojot jūras blokādi, 1902./1903. gadā reaģēja Anglija, Itālija un Vācija, kad par nodomu pārtraukt maksāt aizdevējiem no šīm valstīm paziņoja Venecuēlas prezidents Kipriano Kastro. Bruņotais konflikts beidzās, kad puses piekrita starptautiskajai arbitrāžai un galu galā Venecuēlas parādu samazināja. 1915. gadā ASV uz laiku okupēja Haiti, jo pie varas nāca pretamerikāniski noskaņots prezidents, kurš varēja apdraudēt amerikāņu investīcijas un kredītus salu valsts cukura rūpniecībā.
Tomēr arī pašai ASV defolts nav svešs jēdziens. 1837. gadā ekonomiskās krīzes apstākļos savus maksājumus apturēja astoņi štati, un tas nozīmēja daļas ASV bankrotu. Depresija ilga aptuveni piecus gadus. To laikā pačibēja vairāk nekā 100 banku. 1837. gada krīze bija sekojusi īslaicīgajam ekonomikas uzplaukumam, ko izraisīja štatu īstenotā indiāņu zemju pārdošana privātpersonām un tālākas spekulācijas ar šo zemi, kā arī neapdomāta kredītu ņemšana. Spekulāciju virpulī bija ierauti vairāki štati. To valdības, īslaicīgā ienākumu pieauguma iedvesmotas, metās tērēt un aizņemties vairāk, nekā būtu saprātīgi. Kad burbulis plīsa, parādzīmes izdevušajiem štatiem kļuva aizvien grūtāk un drīz pat neiespējami norēķināties ar kreditoriem. Jāatzīmē, ka šie kreditori bieži bija Eiropas bankas. Lielākie grēkotāji bija ASV dienvidu štati – Florida, Misisipi, Arkanzasa, Luiziāna. To parādzīmju vērtība biržās katastrofāli kritās. Paradoksālā kārtā štatu izšķērdība nonāca asā kontrastā ar federālās valdības taupību.
1841. gadā ASV federālais parāds bija tikai 5 miljoni dolāru, kamēr štatu parādsaistības pārsniedza 200 miljonus. Lai glābtu situāciju, tika rosināts štatu parādus pārņemt valstij, un to vēlējās arī Eiropas kreditori, tomēr Kongresā šajā jautājumā risinājumu panākt neizdevās. Baņķieri reaģēja, atsakoties iepirkt ASV valsts vērtspapīrus. Risinājums tika rasts 19. gadsimta 40. gadu beigās, pārstrukturizējot štatu kredītus un atsākot maksājumus par samazinātām summām. Vēsturnieki pieļauj, ka ekonomiskā depresija ASV ieilgtu, ja vien 1848. gadā Kalifornijā netiktu atrasts zelts, kas uzlaboja situāciju un izraisīja kārtējo saimniecisko bumu.
