Valstsvīru daile un posts 0
Iebilstu un esmu kategoriski pret iesīkstējušiem apgalvojumiem, itin kā mūsu valsts augstākās personas būtu pārāk nūģīgi, pārāk sausiņi, ka viņi boksterējot runas un staigājot etnogrāfiskās drēbēs un vilnas zeķēs. Uz pasaules nav tādas zemes, kuras pilsoņi kvēli ticētu, ka šamējo varasvīriem galvenais būtu gādība par tautu, nevis pirmajiem steigties pie galdiem, klātiem ar lašmaizītēm.
Nekur nav svētas valdības un prezidenti kā nācijas papucīši, kam zem smokinga pukst dedzīga sirds, un nekur neviens nav īsti apmierināts. Varbūt vienīgi Venecuēlas prezidents indiānis ir šķīsts kā lilija. Un arī, kad Ziemeļkorejas mīļotais vadītājs nomira, korejieši stipri un gauži raudāja, pat ledi uz aizsalušām ūdenskrātuvēm sāpēs brīkšķēja, un uz mirušā nācijas tēva sēru portrejām nosēdās putni.
Taču tādu zelta cilvēku vairs nav vai arī tie ar uguni meklējami. Toties pietiek atšķirt šīsdienas avīzi un izlasīt – prokurors bijušajam Ēģiptes valsts galvam Mubarakam pieprasot nāvessodu. Esmu vienreiz faraonu zemē bijis, un man tur nepatika, taču diez vai tas ir iemesls, lai vienu prezidentu rautu uz karātavām. Droši vien viņš darījis pāri mierīgajiem iedzīvotājiem, kazi, pat bijis īsts dīriķis! Pie humāniem latviešiem varbūt arī kāda nezāle bija valdībā ieaugusi, tak tās izrāva un aizmeta, nevis nocirta galvu. Vai atceraties bijušo Francijas prezidentu Širaku, kurš luncinājās ap mūsu Vairiņu? Domājām, ka Žaks – šansona, Vairas rociņas un varžu kājiņu cienītājs, nē, izrādījās, blēdis un afērists! Bet ko gan skaisties francūžiem par sava pirmā vīra prezidentiem visai raksturīgiem grēkiem, ja kaimiņiem picu ēdājiem kā migla nokritusi no acīm par premjerministra Berluskoni šaušalīgām izdarībām. Kā viņš rīkojis bunga bunga izpriecas, kā tur gorījušās puskailas jaunuves baltā vešā, un skaidrs, ka vārds “tikumība” priekš Silvio bijis un būs svešvārds.
Starp mums, meitenēm, runājot, vai jūs, allaž būdami ērcīgi pret mūsu valdībām, varat nosaukt kaut vienu vīru, zaļūksni vai sirmgalvi, kurš to ilgajā pastāvēšanas vēsturē būtu kaut attāli pielīdzināms un denuncējams par tik neremdināmu seksuālo apetīti!
Jūs teiksiet: ak, šīs sarūsējušās ārzemju lokomotīves jau nogājušas no sliedēm un stāv depo. Labi, iesim tālāk. Vācijas prezidents Vulfs zvanījis godīgas bulvāru bilžu avīzes redaktoram un draudējis brīvai presei ar gabalos saraušanu un iekšu izlaišanu, ja atmaskošot viņa šmucīgos naudas darījumus. Jēziņ balto, Latvijā neviens prezidents, premjers neārdās kā traks, viņi svētkos aicina galvenos redaktorus uz šmigu, žurnālistiem sūta Ziemsvētku apsveikumus un taisni vai apraudas no prieka, ka kādā avīžrakstā nav attēloti izplūkāti, smirdīgi un aptaisījušies! Kad es paskatos uzfrizēto vīru ierindu, kuri grasās kandidēt uz gaišās, jaukās amerikāņu tautas prezidenta amatu, man sirds sažņaudzas žēlumā. Kur viņi tādus tipus izrok! Vai tie no tiesas ir dabas bāreņi, tējas dzērāji vai liekulīgi svētuļi un tumsonīgi atpakaļrāpuļi – kāpēc Jūlis Mūlis nebalotējas par ASV prezidentu? Un vai Francijas tagadējais prezidents jums stipri neatgādina sienāzi, kaut skaitās plecīgs un krampīgs pasaules līderis? Tāpēc mūsu ievēlētie amatu cilvēki varbūt nav gluži Vilhelma Ķuzes šokolādes vīriņi, tomēr nesmādēsim viņus, ko paši esam nacionalizējuši, jo tuvu tālu apkārt, kur tik skaties, citas tautas vada krējumlaižas, “Alfas” tēviņi un klibas pīles.
