Valstsvīrs ar statistiķa aicinājumu 1
Šogad maijā svinēsim 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Viens no Satversmes tēviem bija Marģers Skujenieks, kurš vadīja Satversmes izstrādāšanas komisiju.
Marģers Skujenieks nežilbināja ar harismu vai varas ambīcijām, taču pirmās brīvvalsts politiskajā ainā neapšaubāmi bija viena no daudzšķautņainākajām, uzņēmīgākajām, zinošākajām un enerģiskākajām personībām, turklāt vēl darītājs, kas nevairījās atbildības.
Sarindojot visus amatus un pienākumus, ko Skujenieks uzņēmās, sagatavojot Latvijas valstiskumu un pēc tam līdzdarbojoties valdības aparātā, rinda sanāktu krietni gara. Jānorāda, ka tieši viņš vadīja Tautas padomes sēdi, kad 1918. gada 17. novembrī tika pieņemts lēmums par valstiskuma pasludināšanu nākamajā dienā.
Viņš bija Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vietnieks, Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, divreiz Ministru prezidents (1926–1928; 1931–1933), tāpat finanšu un iekšlietu ministrs, visu parlamentārisma periodu bijis arī Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs.
Un visu neatkarības laiku Skujenieks bija arī izcils statistiķis, kurš 1919. gadā paša organizēto Statistisko pārvaldi vadīja līdz pat 1940. gadam.
Statistika bija Skujenieka dzīves stūrakmens, ko viņš prasmīgi izmantoja Latvijas neatkarības ideju pamatošanā.
Pārņemts ar statistiku
Latviešu intelektuāļus, kas jau krietni pirms Pirmā pasaules kara būtu stingri pārliecināti, ka latvieši pelnījuši vienotu autonomu teritoriju Krievijas impērijas sastāvā vai pat neatkarīgu valsti, un turklāt vēl spētu argumentēt savu pārliecību, 20. gadsimta sākumā varēja saskaitīt uz rokas pirkstiem. Marģers Skujenieks piedzima 1886. gada 22. jūnijā Rīgā rakstnieka un publicista Edvarta Skujenieka (Vensku Edvarta) un teātra kritiķes, Jura Alunāna brāļa meitas Luīzes Skujenieces ģimenē. Dzejniece un aktrise Biruta Skujeniece bija viņa māsa.
Ja ielūkojas Marģera jaunības gaitās, rodas iespaids, ka viņam bija visas iespējas aiziet pa Pētera Stučkas ceļu. Tomēr tā nenotika. Turīgo vecāku dēls jau skolas gados iepazinās ar Kārļa Marksa mācību un sociālistiskajām idejām. 1903. gadā Rīgā viņš sāka apmeklēt latviešu sociāldemokrātu nelegālās sanāksmes.
Laikabiedrs Fricis Menders liecinājis, ka Marģers tolaik bijis pat ļoti kreiss, gatavs bruņotai cīņai un terora metodēm. Vēl pat nebija sākusies 1905. gada revolūcija, kad 1904. gada pavasarī viņš paspējis piedalīties sadursmē ar policiju pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas, par ko nonāca arestā uz septiņiem mēnešiem. Taču atšķirībā no daudziem idejas biedriem Skujenieks skaidri apzinājās, ka “proletāriskais internacionālisms” nav domāts viņam. Viņa kreisums bija izteikti nacionāls.
Protams, dedzīgais ģimnāzists Skujenieks, tikko atbrīvots no aresta, uzreiz metās 1905. gada revolūcijas virpulī, uzstājās kā aģitators mītiņos, tika vajāts, aizturēts, mēģināja bēgt no cietuma un galu galā 1906. gadā devās politiskajā emigrācijā uz Londonu.
Pēc amnestijas viņš ir atpakaļ un nu jau nodarbojas ar tam laikam eksotiskās Latvijas autonomijas idejas popularizēšanu. Baltijā viņa dzīvei tamdēļ tiek likti šķēršļi, un Skujenieks 1909. gadā sāka studijas Maskavas Komercinstitūta Ekonomikas nodaļā. Tieši Maskavā, kur tolaik bija diezgan liela latviešu diaspora, viņš “saslima” ar mūža aizraušanos – statistiku.
Būdams rosīgs un talantīgs publicists, Skujenieks jau 1909. gadā Maskavas latviešu studentu biedrībā nolasīja referātu “par Latvijas autonomijas vai patstāvības nepieciešamību”.
Maskavā viņš bija atradis darbu profesora Alekseja Fortunatova statistikas seminārā, iekārtojies Maskavas pilsētas Statistikas pārvaldē un ar interesi pašizglītojās statistikas teorijas jautājumos. Skujenieks atskārta, ka statistika var kļūt par instrumentu, lai cittautiešiem un pašiem latviešiem pierādītu, ka Latvijas kā patstāvīgas valsts ideja nav utopija. Un tam tīri labi var noderēt Krievijas impērijas laikā savāktie Baltijas guberņu statistikas dati, jo citu jau vēl nebija.
Vēlāk viņš savu mērķi formulēja šādi:
“Mans nolūks bija ar objektīviem faktiem, galvenā kārtā ar autentiskām statistiskām ziņām pierādīt, ka Latvija nav nenozīmīga province, bet ka tā var izturēt salīdzinājumu arī ar mazajām patstāvīgajām valstīm.”
Latvija nav “izplūduse”
Vēl pirms Pirmā pasaules kara Skujenieka demogrāfijai un saimnieciskajiem jautājumiem veltītajās publikācijās par Latviju tika runāts kā par atsevišķu vienību. Īpašu vietu ieņem 1913. gadā Pēterburgā Anša Gulbja apgādā iznākušais darbs “Nacionālais jautājums Latvijā”. Tas bija eseju veidā uzrakstīts statistikas ziņu apkopojums par latviešu apdzīvoto teritoriju, iedzīvotāju skaitu, nacionālo sastāvu, izglītības līmeni un saimniecisko stāvokli – pirmais šāds darbs, kas tapis par Latvijas teritoriju kā vienotu veselumu. Skujenieks kategoriski noraidīja lielinieciskās nostādnes, ka mazajām tautām, tajā skaitā latviešiem, pašnoteikšanās tiesības ir pilnīgi liekas, jo tikai “kavē “dabīgo attīstības gaitu”, tas ir, iekļaušanos lielajās, šajā gadījumā krievu vai vācu tautās.
“Vēl tagad starp latviešu inteliģentiem sastopami tādi, kas pārliecināti, ka latviešu valodā nevar par zinātniskiem jautājumiem runāt un rakstīt. Viņi atgādina kādu Jelgavas skolēnu grupu, kura sarunās par tautsaimniecības elementārākiem jēdzieniem lietoja krievu valodu, jo, lūk, latviešiem trūkstot attiecīgās terminoloģijas. Arī tagad daudzi nesaprot, ka iedomātā latviešu valodas nabadzība lielā mērā slēpjas latviešu valodas neprašanā,” viņš raksta 1913. gadā.
Skujenieks nerimās atkārtot, ka jebkuras šķiras piederīgais, arī strādnieks, ir kādas tautas loceklis un kā tāds nevar pilnībā stāvēt ārpus šīs tautas interesēm: “Aizstāvēdami savas tautas intereses, arī strādnieki ir nacionālisti.” Viņš jau tad uzsvēra, ka Latvija nav “izplūduse etnogrāfiska vienība”, bet sastāv no Kurzemes, Vidzemes un Latgales: “Latvija līdz šim arī nav nekas cits kā latviešu apdzīvota teritorija. Administratīvā ziņā tā saskaldīta vairākās daļās, bet kulturēlā un zināmā mērā arī kā saimnieciska vienība Latvija tomēr pastāv. (..) Tagad pastāvošā Baltijas sadalīšana trijās guberņās uzskatāma kā sen pārdzīvotu laiku atlieka.”
Darbā “Nacionālais jautājums Latvijā” statistiķis Skujenieks operēja ar Serbijas, Šveices, Dānijas, Nīderlandes un vēl virknes Eiropas valstu piemēriem, kliedējot demagoģiskos pieņēmumus, ka Latvija ir pārāk maza patstāvībai. Eiropā taču pastāvēja vēl “sīkākas”! “Latvijas iedzīvotāju skaits ir pietiekošs kulturelai vienībai,” viņš uzsvēra, atzīmējot, ka 1913. gadā Latvijas teritorijā dzīvo 2,28 miljoni iedzīvotāju, kamēr neatkarīgajā Norvēģijā 2,2 miljoni.
“Arī mazas tautas, pie kurām pieder latvieši, spējīgas radīt savu kultūru; tām nav jāpārtautojas, jo dzīves nepieciešamība uztur un spēcina šo tautu īpatnējo dzīvi,” tā Skujenieks.
“Nacionālajā jautājumā Latvijā”, tāpat kā 1916. gadā Maskavā izdotajā “Vietējā pašvaldība Baltijā”, jēdziens “Latvijas valsts” netika lietots – neko tādu nebūtu pieļāvusi cenzūra – taču zemtekstā, īpaši skatoties ar gadu distanci, tas ir nepārprotams.
Valsts dzimšanas liecinieks
Pirmā pasaules kara lielāko daļu Skujenieks pavadīja Maskavā, kur gan strādāja Viskrievijas darba birojā, gan gādāja par Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālās organizācijas statistikas nodaļu. Latvijas autonomijas ideja ir klātesoša visā, ko viņš dara. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Latvijā sāka iznākt laikraksts “Brīvais Strēlnieks” un Skujenieks, kļuvis par tā redaktoru, izmantoja avīzi kā tribīni.
Ap šo laiku viņš, mērens sociālists, satuvinās ar pilsoniskajiem Latvijas valstiskuma idejas nesējiem no Latviešu zemnieku savienības – Kārli Ulmani, Zigfrīdu Annu Meierovicu, Miķeli Valteru (nesenā pagātnē arī sociāldemokrātu) un citiem. Vācu okupētajā Rīgā 1917./1918. gadā gan labējie, gan mēreni kreisi domājoši politiķi, kas piekrita Latvijas valsts idejai, apvienojās nelegālajā Demokrātiskajā blokā. Šo notikumu laikabiedrs Spricis Paegle grāmatā “Kā Latvijas valsts tapa” atceras, ka
tieši Skujenieks bijis viens no tiem, kurš 1918. gada oktobrī ņēmies pārliecināt šaubīgos, ka pienācis Latvijas valstiskuma pasludināšanas brīdis.
“Skujenieka pārliecinošie statistiskie dati par Latvijas saimnieciskām spējām un izredzēm un salīdzinājumi ar citām līdzīgām un pat mazākām valstīm piespieda biedrus atzīt Latvijas neatkarības iespējamību un lietderību no saimnieciskā viedokļa. No kultureli nacionālā viedokļa jau visiem pats par sevi bija skaidrs, ka tautas spēj attīstīt savas garīgās un saimnieciskās spējas vispilnīgāki tad, ja viņas ir politiski brīvas.”
Skujenieks bija viens no pamanāmākajiem 18. novembra akta gatavotājiem, prasmīgs reizē ar valsti izveidotās Tautas padomes sēžu vadītājs, šīs Latvijas priekšparlamenta priekšsēdētāja Čakstes vietnieks. Zīmīgi, ka, lai arī Skujenieka partijas biedri sociāldemokrāti 1918. gada decembra beigās politisku apsvērumu dēļ Tautas padomi uz laiku pameta, uzticību Skujeniekam tas neiedragāja. Viņš jaunajā valstī turpināja pildīt kā iekšpolitiskus, tā ārpolitiskus uzdevumus. Pilsoniskajiem kolēģiem nebija šaubu par viņu kā nacionāli domājošu politiķi. Tādu nebija arī vēlāk.
Ilustrācijai – kad 1930. gadā Latviešu zemnieku savienība nopūlējās ar kārtējās koalīcijas valdības izveidošanu, PSRS sūtnis Aleksejs Sviderskis brīdinājis zemsaviešu vadītāju Kārli Ulmani, lai Skujenieka kandidatūra ārlietu ministra amatam netiktu virzīta. Proti, tas negatīvi ietekmēšot Latvijas un padomju attiecības. Skujenieks bija ne tikai nacionāli, bet arī ļoti pretlielinieciski noskaņots.
Dreifs pa labi
Kā jau minēts, Skujenieks uzskatāms par vienu no galvenajiem 1922. gada Satversmes izstrādātājiem, jo iesaistījās vairāku pamatlikumu gatavojošo komisiju darbā. Tas, ka Saeimā ir tieši 100 deputātu vietas, bija viņa argumentācijas nopelns. Satversmes sapulcē partijas par to karsti debatēja un tika pieprasīts, lai deputātu skaits būtu vismaz 120. Kā Satversmes komisijas referents Skujenieks uzstājās ar runu, aizrādot, ka Saeima nedrīkst būt liela, “jo mūsu valsts ir neliela, izpostīta, līdzekļu ir maz un šo iemeslu dēļ mēs nevaram atļauties luksusu tautas priekšstāvniecībā”.
Viņš norādīja uz kaimiņu Igauniju un “par mums daudz lielākām un bagātākām valstīm”, kas it labi iztiekot ar 100 locekļu parlamentu. Tādējādi priekšlikums par 120 deputātiem tika noraidīts.
Arī 1919. gada Latvijas pilsonības likums, kas noteica, ka par Latvijas valsts pilsoņiem uzskatāmi visi, kas bijuši Latvijas teritorijas pastāvīgie iedzīvotāji līdz 1914. gada 1. augustam, tātad Pirmā pasaules kara sākumam, tika kaldināts ne bez Skujenieka, jo viņš vadīja par šo likumu atbildīgo Tautas padomes Nacionālo lietu komisiju.
Jāpiezīmē, ka Satversmes izstrādāšanas procesa gaitā 1921. gadā Skujenieks ar domubiedru grupu atšķēlās no sociāldemokrātiem un izveidoja pats savu Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partiju, kas atbalstīja koalīciju ar pilsoniskajām partijām. Viņa dreifs “pa labi” kļuva aizvien izteiktāks. Tiesa, ne šai, ne nākamajai Skujenieka izveidotajai partijai “Progresīvā apvienība” nebija manāmu panākumu vēlēšanās.
Jebkurā gadījumā, viņš palika uzticīgs statistikai – visas tautas skaitīšanas un to rezultātu izsmeļošie apkopojumi neatkarīgajā Latvijā iznāca viņa pārraudzībā, bet Skujenieka darbs “Latvija. Zeme un iedzīvotāji”, regulāri papildināts ar jaunākajiem datiem, piedzīvoja trīs izdevumus – 1920. gada decembrī, 1922. gada martā un 1927. gadā. Grāmatas bija ļoti populāras un ātri tika izpirktas.
30. gadu vidū agrākais sociāldemokrāts bija vīlies parlamentārismā, tāpēc piekrita pieslieties Kārlim Ulmanim, kad tas gatavoja 1934. gada 15. maija apvērsumu. Skujenieks saņēma Ministru prezidenta biedra, Ulmaņa vietnieka amatu – pēc būtības tukšu, ceremoniālu posteni, kam jēgu nepiešķīra pat iecelšana par Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāju.
Skujenieks cerēja, ka pēc apvērsuma tiks izstrādāta jauna Satversme, ņemot vērā iepriekš pieļautās kļūdas. Tas nenotika. Domstarpības ar autoritāro Ulmani auga. 1938. gada februārī Skujenieks lūdza viņu atbrīvot no amata valdībā, lai pilnībā nodotos Valsts statistikas pārvaldes vadītāja darbam. “Viss tek un mainās” – kā teikts šī vīra rakstos.
1940. gada vasarā padomju okupācijas režīms Skujenieku atlaida no Statistikas pārvaldes. 29. augustā sekoja arests. “Naidīgo elementu” aizveda uz Maskavu un inkriminēja absurdu “noziegumu” – “aģentūras vervēšanu, lai organizētu diversijas un sacelšanos Padomju Savienībā”. Vēsturnieku ieskatā, apsūdzība bal-stījusies “liecībās”, ko čekisti Lielā terora laikā ar spīdzināšanām izsita no 1937./38. gadā apcietinātajiem latviešu komunistiem – Viļa Knoriņa, Jāņa Rudzutaka, Roberta Eihes. Skujenieka aizrādījumi, ka viņš šos cilvēkus nemaz nepazīst, lomu nespēlēja.
PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1941. gada 23. jūnijā viņam piesprieda nāvessodu. Nošaušana notika Maskavā 1941. gada 12. jūlijā. Marģera Skujenieka kapa vieta nav zināma.
Brīvības pieminekļa aizstāvis
Kad notika diskusijas par Brīvības pieminekļa celtniecības lietderību, Marģers Skujenieks bija viens no tiem, kas oponēja sociāldemokrātiem, kuri sludināja, ka piemineklis nav vajadzīgs, jo nauda jāiegulda kādā “praktiskākā pasākumā”, ne “greznumos” – piemēram, jauna tilta celtniecībā pār Daugavu. 1930. gada 8. februārī šim jautājumam veltītā “Jaunāko Ziņu” ievadrakstā Skujenieks pauda:
“Bet varbūt ir taisnība tiem, kas saka, ka mēs esam nabaga tauta, ka ir izšķērdība celt pieminekli, tad, kad ir bezgala daudz neapmierinātu praktisku vajadzību? Man šķiet, ka šāds apgalvojums nav pamatots. Ir tiesa – mēs esam nabagi. Bet ir arī tiesa, ka mēs neesam tik nabagi, ka nevarētu pienācīgi godināt tos, kuriem mums jāpateicas par savas dzimtenes atbrīvošanu. (..) Latviešu tauta savā milzīgā vairākumā nav maziska un skopa. (..) Brīvības piemineklis nedrīkst būt celtne, kura pirmā kārtā kalpo praktiskām vajadzībām; tas arī nedrīkst būt tikai pilsētas izdaiļojums. Pieminekļa mērķim jābūt daudz lielākam, daudz plašākam.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
