Kāpēc sieva ir tēla sastāvdaļa? 0
Ko varam vēlēties no prezidentu un premjeru sievām? Izrādās, pat ļoti daudz! Politologs Filips Rajevskis atgādina – esam jauna valsts, tālab skatāmies un daudz ko pārņemam no citām demokrātijām. Pirmkārt – atklātību. Pašlaik ļoti labs piemērs ir stāsts par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa slimošanu un diskusija – vai mums ir jāzina viss par viņa veselību. Piemēram, ASV prezidenta kandidāti un amatu ieņēmēji publisko pat savas slimības vēstures. Pagājušajā vēlēšanās Džons Makeins startēja kā vecākais kandidāts ASV prezidentu vēlēšanu kampaņu vēsturē. Lai no darba kārtības noņemtu jautājumu, vai nav vecs un nevarīgs, viņš publiskoja visu informāciju par savu veselību.
Šis atklātības moments attiecas arī uz prezidentu dzīvesbiedriem, jo mēs gribam zināt, un, šķiet, ir svarīgi zināt – vai ir dzīvesbiedrs vai nav, un, ja ir, tad – kas. Tā ir sveša tradīcija, bet raksturīga demokrātijai. Ja atceramies, PSRS vadītāju dzīvesbiedres nekur netika rādītas, arī ārzemju braucienos devās kungi vieni paši. Gorbačovs bija pirmais, kas mēģināja spēlēt Rietumu uzvedību un neslēpa dzīvesbiedri.
Ir ļoti liela sabiedrības interese un nepieciešamība sabiedrībai atbildēt uz šo interesi. No tā izriet pretējais – ja jau ir tāda interese, tad varbūt to var pārvērst sev labvēlīgā gaisotnē pat politikā. Šeit parādās moments, ka dzīvesbiedre kļūst par politiķa tēla sastāvdaļu. Vecais princips – pastāsti, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi pats. Tāpat arī – pastāsti, kas ir tavs dzīvesbiedrs, tas daudz pateiks par tevi kā cilvēku. Tāpēc dzīvesbiedre ir kļuvusi par neatņemamu politiķa tēla sastāvdaļu, skaidro Filips Rajevskis. Vaicāju, vai šī sastāvdaļa ir nopietni ņemama?
Pat ļoti, atbild politologs un turpina. Dzīvesbiedrei tomēr ir ļoti liela ietekme uz dzīvesbiedra lēmumiem. Kāda ir tā ietekme? Vienmēr var spekulēt – viņa viņu šitā groza un šitā regulē. Tā ir neizbēgama apspriešanas sastāvdaļa. Tāpēc labāk dzīvesbiedri parādīt kādā pozitīvā gaismā. Vēsturiski prezidentu kundzes nodarbojas ar labdarību, viņas pašas ir labas, jo iesaistītas labos, Dievam tīkamos darbos, bet būtībā ar to attaisnojas, ka šāds labs cilvēks taču nevar negatīvi ietekmēt valsts līderi. Tā ir atbilde uz jautājumu – vai viņa var kaut ko sliktu vīram ieteikt. Nu kā var kaut ko sliktu ieteikt, ja rūpējas par grūtdieņiem, bērniem, invalīdiem!? Tas ir tas komunikācijas virziens, kur viss tiek vērsts, ka dzīvesbiedri ir prezidentu un premjeru pozitīvā un labā sastāvdaļa, tas gaišais tēls, ar kuru var brīžiem aizklāt arī negatīvos lēmumus. Kad līderim ir jāpieņem smagi lēmumi, dzīvesbiedres tēls ir kā pozitīvais alter ego, kas tos kompensē. Kad līderim jāpieņem nepopulāri lēmumi, viņa tēls vienmēr pasliktinās, sākas kritika. Tajā mirklī pieaug dzīvesbiedres komunikācijas nozīme, un caur viņas aktivitāti var “nokomunicēt”, ka šis lēmums ir bijis nepieciešams, vajadzīgs un samazināt šā negatīvā lēmuma negatīvās sekas uz līdera tēlu – dzīvesbiedru nozīmi komunikācijā ar sabiedrību atklāj Filips Rajevskis. Bet vai bijušo līderu sievas var nerunāt ar presi, īpaši tad, ja viņas uzturam par nodokļu maksātāju naudu? Politologs skaidro, ka Latvijā eksprezidenta sieva nemanto valsts finansējumu kā Igaunijā. Tas tiek nodrošināts tikai bijušajam prezidentam. Līdz ar to mēs nevaram pieprasīt bijušā prezidenta kundzei runāt. Absolūti noteikti ne. Bet prezidenta darbības gados gan. Viņa, protams, var uzņemt tādu politiku – nerunāt un izolēties, bet mūsdienās tas ir neiedomājami, tā nav veiksmīga situācija, agri vai vēlu vīrs teiks: nu beidz mērkaķoties! Ja vien tur nav kaut kādi fundamentāli nopietni iemesli.
Vai mūsu interese par prezidentiem, premjeriem un viņu sievām nav par traku? Mūsu visniknākie dzeltenie mediji ir nevainīgi, mīksti un pūkaini salīdzinājumā, piemēram, ar Lielbritāniju, atzīst politologs.
