– Par ko sapņojāt, kad prezidentūras laiks reiz beigsies? Pie kāda darba vai kāda vaļasprieka ķersieties? 0
– Tādā veidā es nedarbojos, tas uz mani neattiecas, es vienmēr daru to, kas ir tai brīdī vajadzīgs.
– Vai izaicinājums – būt par Valsts prezidenti – saliedē ģimeni?
– Jā, tas ir komandas darbs. Iepriekš mums katram bija sava karjera, es biju profesors IT jomā, Vaira – psiholoģijā. Un jau no laika gala viņa daudz enerģijas veltīja sabiedriskajām organizācijām. Kopā strādājām ar “Saules dainām”, Vaira – satura pusi, es – IT pienesumu. Bet prezidentūras laikā dabūjām daudz vairāk strādāt kopā vienam mērķim.
– Pirms tam karjerā bijāt vienādā pozīcijā. Kāda sajūta bija turēties pussolīti iepakaļ prezidentei?
– Tas ir protokola jautājums. Viņa ir tā, kas ir ievēlēta. Ne jau es.
– Esat saņēmis pāri par divdesmit dažādu valstu ordeņu un Triju Zvaigžņu ordeni. Kāds ir augstākais apbalvojums, ko jūsu sieva jums ir devusi?
– (Smejas.) Mēs viens otru briesmīgi neslavējam, bet reizēm jau ir tā, ka jūti – ir patiešām priecīga un pateicīga.
– Vaira Vīķe-Freiberga savu prezidentes darbu vērtē kā izcilu. Un tāds tas arī ir. Kā vērtējat savu – prezidentes vīra – darbu?
– Arī veiksmīgs.
– Man patīk jūsu ģimenes tradīcija laulību gadadienā nolemt – nu tad vēl vienu gadiņu...
– Kad apritēja 50. kāzu gadadiena, Vaira teica, ka tagad varētu noslēgt uz desmit gadiem.
