– Kāda ir premjera sievas laika pozitīvā un negatīvā pieredze? 0
– Ļoti sāpīgi uztvēru visu, par ko Māri kritizēja, – īpaši tā ārprātīgā bankas “Baltija” krīze, kur arī mana mamma pazaudēja naudu. Māri visā vainoja, bet tā jau nebija. Neviens nevarēja iedomāties, ka Latvijas Bankas prezidents Einars Repše nebūs savu uzdevumu augstumos…
Mana problēma – jutos līdzatbildīga, man bija psihiski smagi, pazaudēju desmit kilogramus svara, pilnīgi izdilu. To šodien atzīst arī mans vīrs – ja viņš būtu turpinājis darboties politikā, mēs būtu izšķīrušies. Arī bērni ļoti smagi pārdzīvoja, kā jau domājoši cilvēki.
Pozitīvais no tā laika – Māris man iemācīja drosmi, man vairs nav ne baiļu, ne respekta pret augstām amatpersonām. Jo redzi – viņi ir tādi paši cilvēki kā visi, ar savām vājībām un trūkumiem. Un teikt to, ko tu domā, nemaz nav grūti. Zinu, ka daudziem tā ir liela problēma. Otra lieta, ko esmu iemācījusies, ja esmu kļūdījusies, – atzīt savu vainu un atvainoties. Spēju arī analītiski saredzēt politiskos procesus, kas notiek valstī. Vēl arvien man ir milzīga atbildība, Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas budžets ir 18 miljoni eiro, bet atbildība mani nebaida. Vari domāt lielajā kontekstā un mazajās detaļās. Tas attiecas uz visu. Un, protams, Māris ir blakus, viņš man ļoti palīdz.
– Kas ir vērtīgākais, ko paveicāt premjera kundzes karjerā?
– Šķiet, vērtīgākais – ierīkoju tualetes bērnunamā Latgalē uz pašas Krievijas robežas. Starptautiskā dāmu komiteja mani uzaicināja par patronesi šim bērnunamam un bija savākušas naudu, lai bērniem palīdzētu. Teicu – darīsim tā: bez lāčiem un bonbongām sataisīsim bērnunamam mazmājiņas. Uztaisīju projektu un mēs, par spīti apvainojumiem un konfliktiem, šo projektu realizējām. Bērni bija tik laimīgi, ka dziļos laukos sauso ateju vietā viņiem ir civilizētas mazmājiņas ar podiem un flīzēm. Tikšanās bērnunamā bija ļoti gaiša.
