Līcītis: Valstsgriba pamazām izplēnē 105
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien Egils Levits atzīmē trešo gadadienu Valsts prezidenta amatkrēslā. Šā pienākuma pildīšana augstu mācītam juristam, konstitucionālo tiesību zinātājam, starptautiska mēroga tiesnesim nebija ienākšana jaunā, nepārskatāmi apjomīgā saimniecībā.
Levits no atgūtās neatkarības pirmsākumiem bija stiprs valsts pārvaldīšanas mākslā, zināja, kā strādāt likumu laukos, bija pazīstams ar Latvijas politiķu dotībām un sliktajām rakstura īpašībām.
Levitam bija nenoliedzami nopelni Latvijas valsts labā kā Neatkarības deklarācijas iedvesmotājam un izstrādātājam un Satversmes preambulas autoram, un viņš pie rakstāmgalda iegūtā autoritātē slējās pāri kolēģiem kā viens no nedaudziem atlikušajiem vēl neapgāztajiem torņiem.
Tauta atmaksāja parādu ar valsts galvas amata piešķiršanu.
Pa Rīgas pils kāpnēm pēc ievēlēšanas Egils Levits uzskrēja augšup griezdamies, brīžam palēkdamies uz vienas kājas, 64 gadu vecumā kā možs jauneklis – būšu rosīgs, ar izdomu bagāts prezidents!
Karjeras ceļš priekšā aizvijās skaidri pārredzams, un debesīs virs tā – ne mākonīša! No prezidenta amata kalngaliem vajadzēja nākt ārā tādai gudrībai, par kādu varēja lasīt vien Konversācijas vārdnīcā.
Cilvēkam – vizionāram ar plašiem horizontiem pavērās darba lauks astoņiem gadiem divos pilnvaru ciklos.
Kāpēc tagad pa Rīgas pils kāpnēm, turēdamies pie margām, Egils Levits šļūcoši virzās lejup kā nevarīgs 67 gadus vecs sirmgalvis, šaubīdamies, vai saņems prezidenta vietas termiņa pagarinājumu, vai nākamgad ap šo laiku nesekos pazeminājums amatā?
Tā ir savā ziņā noslēpumaina veida mistērija, gandrīz vai jārunā par ņečistā spēka iejaukšanos, kādēļ pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas piektais prezidents kļuvis visnepopulārākais.
Turklāt tas nav sašaurināts spriedums, kas mēdz svērt gramos, skaitīt eirocentos. Te nav runa par reitinga sakustēšanos par milimetru uz mīnusu pusi. Socioloģijas reģistrētie dati rāda neticamu ainu ar aptaujāto nepieredzēti vienprātīgu neapmierinātību Latvijas prezidentūru vēsturē.
Tā ir iegāšanās bezdibenī ar pastāvīgu 65–70% neatbalstītāju skaitu, kāds ir bijis reti kuram politiķim, nemaz nerunājot par valsts pirmajām personām!
Vai juridiskais spīdeklis iztukšojis savu smadzeņu podu zem augstās galvaskausa velves trīs gadu periodā? Atbilde ir: nē. Vai Levitu smagi ievainojusi neslava publicista Lapsas ar asu sirpi šņāptās dokumentētās grāmatās, kur amatvīrs bieži figurējis kā nejaucenis un krāpnieks, Melits – valstsgribis?
Atbilde atkal: nē, diez vai literatūra daudz kaitējusi popularitātei. Un ne jau cilvēki ķēmojušies pakaļ tiem margināliem politiķiem, kuri pašreizējo iekārtu citādi nedēvē, kā par Levita – Kariņa režīmu.
Acīmredzot tautas nesaudzība pret kādreiz mīlēto vadoni sakņojas citur un summējas no dažādiem apstākļiem. Varbūt viss sākās no prezidenta neiejaukšanās politikas administratīvi teritoriālajā reformā, kad Levits neizvēlējās ieņemt pozīciju un arī turpmāk arvien nostājās Kariņa valdības pusē, palikdams izlēmībā ne cepts, ne vārīts.
Nav attaisnojies pilsoņu cerētais, gaidītais, ka ar Levita atnākšanu Latvijai beidzot parādīsies īsts līderis.
Varbūt taisnība tiem, kas saka: no viņa velk saltums. Kā tas var būt, ja Levits tik laipns un atsaucīgs vīrs un nav no sirdīgajiem?
Atrazdamies amata retinātā gaisa Alpos, sēdēdams ziloņkaula tronī, Levits reti kad tiekas ar cilvēkiem, ir tiem pasvešs, un nav daudz politiķu, kuri pratuši uztaustīt latvisko sentimentu, kā mācējis melodiķis Maestro Pauls tautai tuvajos šlāgeros.
Var minēt – traucēja pandēmijas ierobežojumi. Bet nu tie atcelti, atjaunoti starptautiskie sakari. Nekā īpaša no Latvijas vadītāja trauksmainajā laikā diplomātiskajā jomā neesam redzējuši.
Ārpus pils sienām prezidents pamanīts vien iepērkamies amatnieku tirdziņā pirms Zāļu dienas – kur uzstāšanās kapusvētkos, kur izbraukumi uz zemēm, kur basketa spēles apmeklējumi, kur teātrmīļa slava, ar ko bija ievērojami priekšteči? Nav.
Tāpat nav piepildījušies Levita iecerētie konstitucionālie pārkārtojumi. Dzelžaini īstenojamā ideja par Valsts padomi rūsē aizaugušā grāvī Saeimas ēkas žogmalē, doma par valsts ministru posteņu izveidi noput, aizbīdīta parlamenta komisiju tālākajos plauktos.
Prezidents nervozē, naktīs nevar aizmigt, grozās pa gultu savā rezidencē, ceļas augšā, ieņem lielo glāzi šartrēzes, pamodina piemīlīgo lauleni, tad atkal pūlas iemigt, skaitīdams aitas līdz simtam.
Ir jūtama spriedze par atbildības nastu, kas nospiež plecus.
Skaidrs, ka popularitātes griestus Egils Levits vairs nesasniegs, diez vai viņu pavadīs no amatkrēsla kā Vairu ziedu kalnā.
