“Valsts vīriem cietumā pieejami medikamenti, psihiatrs un pat diētas ārsts!” Ģimenes ārste Sukure par darbu Portugālē 12
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lilita Sukure nu jau 12 gadus strādā Portugālē par ģimenes ārsti un arodslimību dakteri un pēdējos gadus praktizē Evorā, kas atrodas netālu no Lisabonas. Kad daktere Sukure ieradās Portugālē, viņai uzreiz bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās bija jāsāk strādāt slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Pirms tam gan bija jānokārto portugāļu valodas eksāmens. Intervijā Lilita Sukure stāsta gan par to, kā Portugālē tiek galā ar kovidu, gan par savu darbu – arī par saviem pacientiem cietumā, kur sēž bijušie valdības vīri.
Kā Portugālē ir izdevies pret kovidu sapotēt gandrīz visus iedzīvotājus? No desmit miljoniem pilnu vakcināciju ir pabeiguši nedaudz virs deviņiem miljoniem cilvēku.
L. Sukure: Ļoti vienkārši. Jau pašā sākumā, tiklīdz bija pieejamas vakcīnas, cilvēkus orientēja uz to, ka pandēmijas apturēšanai vienīgais risinājums ir vakcinācija. Katru dienu televīzijā noteiktās stundās parādījās veselības aprūpes direkcijas vadītāja, kurai bieži blakus sēdēja arī veselības ministre. Abas skaidroja vakcinācijas nozīmi. Dažādos raidījumos regulāri uzstājās gan ārsti, gan zinātnieki, kuri sniedza iedzīvotājiem plašāku informāciju par koronavīrusu, neslēpjot, ka daudz kas vēl nav zināms. Gandrīz katru dienu tautu uzrunāja gan valdības vadītājs, gan arī valsts prezidents.
Jāņem vērā, ka Portugālē cilvēki ir likumpaklausīgi – ja viņiem zinātnieks ir teicis un skaidrojis, ka tā vajag darīt, viņi saprot, ka tā ir jādara. Šajā valstī lielākā daļa, kas nav vakcinējušies (vismaz no tiem cilvēkiem, kurus es pazīstu), ir ieceļotāji no Austrumu bloka valstīm. Acīmredzot tā pārliecība, ka nevajag klausīt, ko saka valdība, ir kaulu smadzenēs ģenētiski pārmantota…
Tiesa, arī vakcinētie cilvēki saslimst ar kovidu. Piemēram, mans medbrālis, ar kuru kopā strādāju, dabūja kovidu, kaut bija trīsreiz vakcinējies. Bet viņš pārslimoja ļoti viegli – trīs stundas pacīnījās ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, un tas arī viss.
Evorā jau gadu neviens netiek ventilēts ar plaušu ventilatoru, jo vienkārši nav tādas vajadzības. Ir arī nāves gadījumi, bet pārsvarā nomirst tie cilvēki, kuriem ir nopietnas blakus saslimšanas un kuri papildus dabūjuši vēl kovidu.
Manā aprūpē ir arī pansionāta iemītnieki. Gan tādēļ, ka daudzi ir vakcinējušies pret Covid-19, gan lieliskās veco ļaužu aprūpes dēļ Portugālē mirstība no kovida nav augsta.
Kā tiek organizēta vakcinācija valstī?
Centralizēti. Ģimenes ārsti ar to nenodarbojas, to dara medicīnas centri. Cilvēkiem tiek atsūtīta īsziņa, ka noteiktā datumā un laikā viņiem jāierodas dzīvesvietai tuvākajā medicīnas centrā. Evorā vakcinācijas centrs ir izvietots lielā hallē. Tur strādā arī ārsts, tiek nodrošināta neatliekamās medicīniskās palīdzības iespēja.
Kaut kas tik interesants, kā tas ir Latvijā, ka cilvēkiem ir iespēja vakcinēties arī lielveikalos, turklāt doties turp, kad ir vēlēšanās, un pat izvēlēties vakcīnu, Portugālē nenotiek.
Man nesen bija kontakts ar kolēģi, kurš saslima ar kovidu. Es elektroniski par to informēju, mani piereģistrēja veikt PCR testu, tika atsūtīta īsziņa, kurā vietā un kad to var izdarīt un cikos man tur ir jābūt.
Vai ir zināmi dati par cilvēkiem, kam pēc vakcinēšanās radušās veselības problēmas?
Strādāju kopā ar mediķiem, kuru darba vieta ir arī slimnīcās. Viņi labāk nekā es ir informēti par vakcīnu ietekmi uz veselību. Kad viņiem jautāju, vai ir bijuši kādi būtiski veselības sarežģījumi pēc potēšanās pret kovidu, viņi man atbildēja, ka ar tādiem neesot saskārušies.
Vismaz mūsu reģionā par to nav dzirdēts un masu saziņas līdzekļos arī nav ziņots par kādiem ārkārtējiem gadījumiem. Atceros, ka bija tikai viens nepatīkams atgadījums, kad divas dienas pēc vakcinācijas nomira sešgadīga meitene. Izmeklējot šo traģisko gadījumu, tika noskaidrots, ka nāves iemesls bijis pavisam cits.
Kad sasniegts tik augsts vakcinācijas rezultāts, vai visi ierobežojumi ir atcelti?
Salīdzinājumā ar Latviju šeit ierobežojumi bija daudz stingrāki, sevišķi pandēmijas sākumā. Tagad tos pamazām samazina, bet Covid-19 sertifikāts joprojām nav atcelts. Tā derīguma termiņš gan ir pagarināts – no sešiem līdz deviņiem mēnešiem.
Sertifikāts joprojām ir jāuzrāda, piemēram, ieejot restorānā. Uz kino kādu laiku neesmu bijusi, bet arī tur laikam to prasa. Kad Latvijā biju kinoteātrī, parādīju savu sertifikātu un man uzreiz pateica, ka drīkstu noņemt sejas masku. Man tas šķita pavisam dīvaini: kā – noņemt masku!? Visu laiku, kamēr atrodies kinoteātrī vai citā slēgtā telpā, ir jābūt ar masku, un šī prasība pastāv ne tikai Portugālē, bet arī daudzās citās valstīs.
Portugālē ir lielas rindas, lai varētu testēties, sevišķi nedēļas nogalē, jo, apmeklējot diskotēku, jauniešiem ir jāuzrāda ne tikai sertifikāts, bet arī negatīvs testa rezultāts.
Katru dienu kaut kas mainās. Piemēram, attālinātais darbs vairs nav obligāts, tas ir ieteicams tur, kur tas ir iespējams.
Patlaban ir ļoti liels inficēto skaits, šodien, kad runājam, tie bija 62 tūkstoši cilvēku, bet, par laimi, lielākā daļa slimo samērā viegli. Pašā epidēmijas sākumā, kad neviens neko īsti nesaprata, teorētiski sprieda, ka ar koronavīrusa infekciju būs jāsadzīvo vismaz piecus gadus. Godīgi sakot, tas kļūst arvien vairāk ticami. Kad pamazām atlaidīs visus ierobežojumus, izskatās, ka pēc gada, ilgākais – pēc diviem, mēs dzīvosim mierīgāk.
Kā pandēmijas laikā tiek organizētas parlamenta vēlēšanas? Kā tajās piedalīsies inficētie cilvēki?
Neraugoties uz to, ka ļoti daudzi cilvēki atrodas izolācijā, viņi balsoja klātienē, ierodoties vēlēšanu iecirknī vēlu vakarā noteiktās stundās, kad citi nobalsojuši, protams, ar sejas maskām un ievērojot distanci. Iecirkņu darbinieki strādā aizsargtērpos.
Jūs nereti pie pacientiem dodaties mājas vizītēs. Cik maksā viena mājas vizīte?
Es dodos vizītēs pie pacientiem, kuriem ir privātās veselības apdrošināšanas polises. Vizītes cena ir pieaugusi no 130 līdz 170 eiro. Diemžēl ārsts no šīs summas saņem samērā maz.
Jūs dodaties apraudzīt arī cietumniekus. Vai tas notiek profilaktiski vai pēc izsaukuma?
Cietumā sēdēja iepriekšējais premjerministrs Sokratešs, viņu es nesatiku, bet bija iespēja satikt bijušo ekonomikas ministru, kurš nu jau ir atbrīvots. Ne tik sen no televīzijā redzētā varēja saprast, ka laikam viņš drīz būs spiests iet atpakaļ, tāpat kā bijušais valdības vadītājs. Tie, kurus apvij korupcijas skandāli, ir saistīti savā starpā, tieši tāpat kā Latvijā Lembergs un viņa draugi.
Viens no bijušajiem bankas prezidentiem patlaban ir Dienvidāfrikā – viņu noķēra kādā no šīs valsts pieczvaigžņu viesnīcām. Viņš ir jāizdod Portugālei, taču bankas prezidents tam nepiekrīt, jo par koruptīvajiem noziegumiem viņam Portugālē draud 25 gadu brīvības atņemšana, bet Āfrikā viņam draud brīvības atņemšana tikai uz sešiem gadiem.
Ja viņš atbrauks uz Portugāli, tad droši vien būs mans klients cietumā. Tas gan ir īpašs cietums, jo tur neatrodas parastie bandīti, bet augstāka ranga amatpersonas – policisti un valdības vīri.
Šiem cietumniekiem veselības aprūpes ziņā ir dotas lielas priekšrocības, jo viņi pie ģimenes ārsta var pierakstīties daudz vienkāršāk un ātrāk nekā citi cilvēki – pirmdien no rīta puses izdomā, ka viņiem gribētos parunāt ar ārstu, pierakstās un vakarā jau šī iespēja ir dota. Sūtu viņus arī izmeklēties, pie speciālistiem, izrakstu zāles…
Cietums, kurā strādāju, maksimāli var uzņemt 40 ieslodzītos, viņiem ir viens ārsts, kas pie cietumniekiem ierodas divreiz nedēļā četras stundas, tad ir vidējais medicīniskais personāls, kas ierodas katru dienu divas trīs stundas. Ir arī savs psihiatrs, kurš tur strādā katru nedēļu, arī savs psihologs un pat diētas ārsts, jo viņi visu laiku sūdzas, ka nesaņemot pietiekami daudz pārtikas, ka dzīvojot pusbadā, kaut gan ķermeņa forma par to absolūti neliecina.
Ja šiem cietumniekiem ir kāda akūta veselības problēma, viņus ved uz publisko slimnīcu, bet, ja ir kādas nopietnas hroniskas saslimšanas, tad uz cietuma slimnīcu Lisabonā.
Var manīt, ka esat ļoti labi iejutusies Portugālē. Bet vai tomēr nav doma atgriezties mājās?
Man šeit ļoti patīk – gan klimats, gan cilvēki, tomēr es jau skaitu, cik daudz laika vēl palicis līdz brīdim, kad došos atpakaļ uz Latviju, jo nevēlos šeit palikt visu atlikušo mūžu.
Reizēm pati sev uzdodu jautājumu, kāpēc es aizbraucu no Latvijas, un konstatēju, ka šādam lēmumam bija vairāki punkti, no kuriem būtiskākais – mana neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu. Portugāles veselības aprūpes sistēmai arī ir dažādi trūkumi, bet tos neņemu tik ļoti pie sirds, jo jūtos piederīga dzimtajai zemei. Tas, ka cilvēki tik ļoti man uzticas, ir brīnums, jo esmu taču ārzemniece no Austrumeiropas.
Mediķu trūkums Portugālē tāpat kā citur tiek kompensēts ar citu valstu ārstiem un vidējo medicīnas personālu. Kuras ir tās valstis, no kurām ierodas medicīnas darbaspēks?
Portugālē mani parasti pieskaita pie ukraiņiem, jo es nerunāju ne ar brazīliešu, ne spāņu akcentu, mana āda nav tumša, tātad esmu ukrainiete. Ukrainas ārstu šeit ir diezgan daudz. Pirms apmēram divdesmit gadiem viņus mērķtiecīgi ieveda Portugālē, sākumā nelegāli, pēc tam legāli. Viņi strādāja citās jomās, pārsvarā celtniecībā, bet vēlāk, kad nāca gaismā, ka viņiem ir ārsta diploms, viņi pāris gadu izglītojās, kamēr tika atzīts viņu augstskolas diploms un ļauts strādāt profesijā.
Portugālē strādā ārsti arī no Kubas, kur attīstīts visai specifisks valsts bizness – Portugālei tiek ietirgoti ārstu pakalpojumi. Ar šo biznesu ne viens vien nopelna vairāk nekā ar cukura vai tabakas biznesu. Veiklie darboņi rūpējas, lai ārstam būtu kur dzīvot, lai viņš ērti tiktu no dzīvesvietas līdz slimnīcai, bet no tā, ko ārsts nopelna, viņš saņem tikai apmēram vienu ceturtdaļu, pārējo atdod Kubas valstij.
Ar brazīliešiem bija pavisam interesanti – Brazīlija pirms kādiem pieciem gadiem savāca atpakaļ savus ārstus. Strādāju kopā ar vienu šīs valsts ārstu, kurš palēkdamies aizskrēja uz dzimteni. Bet pēc pāris gadiem tā sagadījās, ka es beidzu savu maiņu darbā un viņš mani nomainīja, jo bija izlēmis, ka strādāt Portugālē tomēr ir drošāk nekā viņa dzimtajā zemē. Pēdējā laikā Portugālē tiek manīti ļoti daudz brazīliešu, kas emigrē no savas valsts, un viņi nav tie trūcīgākie ļaudis.
