Māris Zanders. Valsts valoda – ar sodiem nepietiks 30
Atkal uzvirmojušā diskusijā par to, cik pilnvērtīgi tiek nodrošināts latviešu kā valsts valodas statuss, manuprāt, noderētu a) plašāks vēsturisks konteksts, b) vairāk paškritikas.
Lai cik tas dīvaini skan (ja patur prātā atšķirīgu demogrāfisko un ģeopolitisko situāciju), arī starpkaru Latvijā nemaz tik izcili ar nacionālo minoritāšu latviešu valodas zināšanām nebija. Pirms trim gadiem iznākušajā akadēmiskajā daudzsējumu izdevumā “Latvieši un Latvija” atrodama šāda statistika: 1922. gadā latviešu valodu prata 74,11% Latvijā dzīvojošo vāciešu un 14,23% vietējo krievu, 1930. gadā šie rādītāji bija attiecīgi 81,95 un 18,85 procenti.
Varu kļūdīties, tomēr nedomāju, ka skaidrojums ir vietējās krievu kopienas kaut kādā īpaši noraidošā attieksmē pret Latvijas valsti (tad jau vāciešiem iemeslu pretenzijām varēja būt vairāk…). Līdz ar to ticamāk, ka samērā nelielais latviešu valodas pratēju skaits starp Latvijas krieviem bija skaidrojams ar to, ka šai etniskajai kopienai bija salīdzinoši mazāk kontaktu ar Latvijas valsti un tā varēja vieglāk iztikt bez latviešu valodas zināšanām. No šī viedokļa šodienas pārmetumi virknei Latvijas amatpersonu (Ušakovs, Lembergs u. c.) par to, ka konsekventa latviešu valodas nelietošana var mazināt vēlmi cittautiešos šo valodu apgūt un lietot, šķiet pamatoti.
Turklāt, iespējams, lielāka piekāpība nesasniedz mērķi, ja tāds ir labākas attiecības starp etniskajām grupām. Latvijas Universitātes 2014. gadā izdotajā krājumā “Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes” minēts (42. – 44. lpp.): lai gan Latvijā latvieši un krievu valodu kā dzimto lietojošie cittautieši pārslēdzas uz otru valodu vieglāk, nekā tas notiek starp pamatnāciju un cittautiešiem Igaunijā un Lietuvā, savstarpējā neuzticēšanās ir lielāka Latvijā. Starp citu, tas neizbrīna. Par cittautiešiem man grūtāk spriest, savukārt starp latviešiem itin bieži sastopama kombinācija “vāja saikne ar dzimto valodu – neslēpts ksenofobisms”.
Tajā pašā laikā jāapzinās, ka latviešu valodas pozīcijas ir atkarīgas ne tikai no regulējuma stingras ievērošanas, bet arī no tā, kā paši latvieši pret dzimto valodu izturas. Un te diemžēl nekas labs nav sakāms. Man nav verificējamu datu, tikai novērojumi, bet dažs labs ierēdnis, kuram latviešu valoda nav dzimtā, latviešu valodā runā pareizāk nekā, piemēram, etniskie latvieši – politiķi. Ir mazliet dīvaini prasīt no citiem cieņu pret valodu, ko paši kropļojam. Iecienīta nodarbošanās ir mūsu amatpersonu svešvalodu prasmju ironiska apspriešana, savukārt prātā nenāk tikpat vētraina reakcija uz izteikšanos briesmīgā latviešu valodā.
Manuprāt, nepietiekama interese pašiem pret savu valodu izpaužas arī citās formās. Gan kā izlokšņu un dialektu noniecināšana (piemēram, vīpsnāšana par izlokšņu ieskanēšanos kādas personas runā), lai gan tie valodu bagātina. Gan kā maza izpratne par to, ka valodas lokanību, krāšņumu veicina pilnvērtīga oriģinālā daiļliteratūra un labi tulkojumi no citām valodām. Ja valsts (un sabiedrība) nenovērtē to, kāda nozīme ir iespējai rakstīt zinātniskus pētījumus par visdažādākajām tēmām latviešu valodā, tad ir liela iespēja, ka valodas lietošanas nervs ārpus ikdienas saziņai nepieciešamā atmirst. Un tad parādās varianti apgalvojumam “latviešu valodā to nemaz nevar tā īsti pateikt”. Ir dzirdēta tēze: ja kāda tēma interesē, svešvalodā informācijas iegūšanas iespēja objektīvi ir plašāka. Tā tiešām ir, tomēr tas nenozīmē, ka brāķējama vēlme par tēmu rakstīt un lasīt arī latviešu valodā. Pretējā gadījumā mēs paši sašaurinām savas valodas lietošanu un mazinām tās pievilcīgumu, arī cittautiešiem. Īsi sakot, kultūras un zinātnes jēdzīga finansēšana ir būtiska arī latviešu valodas pastāvēšanai. Ar t. s. administratīvajām metodēm ir par maz, jo tad valoda (šajā gadījumā latviešu) tiek uztverta kā politikas atvasinājums, politisks instruments, bet ne kā vērtība vispār.
