Alberts Sarkanis: “Trešā dzīvā baltu valoda” – lingvopolitiska manipulācija 34
Latvijas vēstnieks Čehijā, Maķedonijā, Kosovā, Bosnijā un Hercegovinā, filoloģijas doktors un valodnieks ALBERTS SARKANIS jau 27 gadus strādā Latvijas ārlietu dienestā un vienlaikus ir ļoti daudz darījis filoloģijā. Šoruden septītajā Letonikas kongresā viņš uzstājās ar priekšlasījumu “Izloksne, dialekts, valoda un identitāte sociālpolitiskā aspektā”. Bet viens no A. Sarkaņa pēdējā laika darbiem ir 2013. gadā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā klajā nākušais “Latviešu valodas dialektu atlants. Fonētika”, kurā viņš izstrādājis visas kartes un uzrakstījis komentārus, un projekta vadītāja bija Anna Stafecka.
A. Sarkanis nācis no senā Kalupes pagasta un saka: “Tā ir mana dzimtā puse, mana dzimtā valoda, tuva sirdij. Un neesmu vienaldzīgs par latgalistikas straumēm, virzieniem, attīstību – gan kā kalupietis, gan kā Latvijas pilsonis.”
Valodniece Janīna Kursīte savulaik sacīja: “Es labprāt lietotu formu “latgaliešu mēle” – jo, no vienas puses, ir rakstu valoda, tomēr nav standartizētas mutvārdu formas.” Bet pavasarī Latgales simtgades kongresā dalībnieki runāja arī par “latgaliešu literāro valodu”, un rezolūcijā bija pat teikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm jārespektē saziņa latgaliešu literārajā valodā visā Latvijas teritorijā un ka “valstij (..) jāakceptē ISO standarta lietojums, mainot terminoloģiju un saīsinājumus valodu apzīmējumiem”. Kā jūs to vērtējat?
A. Sarkanis: Tie ir rezolūcijas punkti, pret kuriem man ir lieli iebildumi, un tāpēc Letonikas kongresā centos izteikt savu viedokli. Atmodas laikā es, strādādams Zinātņu akadēmijā, biju aktīvs dialektologs un izlokšņu valodas veicinātājs, lai tās publiski tiktu uztvertas kā dabiska valodas parādība. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas šiem jautājumiem tika pievērsta vēl lielāka uzmanība, arī no valsts puses. Jau no 18. gadsimta pastāv gan garīgā, gan laicīgā literatūra latgaliešu rakstu valodā. Lieto arī apzīmējumu “latgaliešu literārā valoda”, taču Latvijā ar terminu “literārā valoda” saprotam standartvalodu. Ja lieto “latgaliešu literārā valoda”, tas skan diezgan maldinoši cilvēkiem, kas nav no humanitārās sfēras. Viņiem šķiet, ka tas ir vai nu standarts, vai valsts valoda. Bet vārds “literārais” jau nozīmē to pašu, ko “rakstu”, jo etimoloģiski ir no latīņu “lit(t)era” – “burts”.
Latgalistikas tematika īpaši aktualizējās pēdējos desmit gados. Daudzās publikācijās tiek veicināts uzskats, ka latgaliešu literārā valoda ir latgaliešu standartvaloda – normēta un kodificēta. Bet realitātē, jā, mums ir kodificēta pareizrakstība, daļēji leksika. Pats vairākus gadus esmu darbojies un joprojām esmu Latgaliešu rakstu valodas apakškomisijā, kas ir Valsts valodas centra paspārnē. Taču fonētika, stilistika, sintakse, arī leksika nav normēta.
Valodas standartizēšana visā pasaulē saistīta ar valodas tiesisko statusu – vai oficiālā vai valsts valoda, kā nu kurā valstī. Un, ja valoda nav standartizēta, tad kāds pamats panākt kādu vēl īpašu statusu un paplašināt oficiālās funkcijas?
Dzīvojam 21. gadsimtā, taču Latgales simtgades kongresā attiecībā uz valodas jautājumiem bija gaisotne, kas radīja sajūtu, it kā joprojām būtu 20. gadsimta sākums (prasības par autonomiju valodas un ticības jautājumos).
Ir bijušas diskusijas par “trešo dzīvo baltu valodu”, ko it kā reprezentētu latgaliešu valoda. Tā arī ir jaunaktīvistu īpaši pēdējos desmit gados uzturēta koncepcija. Taču šī trešās valodas ideja nav akceptējama. Lingvistiski latgaliešu valoda ir augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu kopums. Protams, sakām arī “kurzemnieku valoda”, “vidzemnieku valoda”. Jēdziens “valoda” ir plašs, un apzīmējumu “latgaliešu valoda” lieto, lai vispārinātu šo reģionā un ārpus tā dzīvojošo cilvēku valodas iezīmes. Līdz ar to arī latgaliešu valodas kā “trešās dzīvās baltu valodas” iekļaušanu ISO standartos, ko veikuši vairāki aktīvisti, uzskatu par lingvopolitisko manipulāciju.
Letonikas kongresā atgādinājāt arī, kas tad ir izloksne un dialekts.
Ar vārdu “izloksne” saprot vēsturiski un teritoriāli izveidojušos valodas formu viena senā pagasta robežās, ko varēja samērā precīzi atpazīt līdz pagājušā gadsimta otrajai pusei. Tagad izlokšņu robežas ir mazāk izteiktas gan teritoriāli administratīvo pārveidojumu, gan citu iemeslu dēļ. Tomēr joprojām nosacīti varam runāt par vārkaviešu, preilēniešu, nautrēniešu, balvēniešu un citām latgaliskajām izloksnēm. Nesen biju Vārkavā un patiešām priecājos par to, cik ausij tīkami skan vārkaviešu izloksne.
Izlokšņu grupas kopums veido dialektu, savukārt viens vai vairāki dialekti veido valodu.
Tajā, kas nošķir dialektu no valodas, kritēriju gandrīz nav, izņemot vienu – savstarpējo saprotamību. Ja ir absolūti nesaprotami, tad skaidrs, ka tie nav vienas valodas dialekti, bet divas dažādas valodas. Vienas valodas tuvu dialektu definēšanai par atsevišķu valodu primāri ir sociālpolitiski un kultūrvēsturiski, nevis valodnieciski kritēriji.
Gatavojoties Letonikas kongresam, pievērsu uzmanību gan pēdējā laikā izskanējušām aktualitātēm par latgaliešu valodas un statusa jautājumiem, gan uzdūros senākiem notikumiem. Piemēram, 2008. gadā Sanktpēterburgā notika pirmā latgalistikas konference – it kā ar simbolisko domu, ka arī latgaliešu atmoda savulaik sākusies Pēterburgā. Konferencē bija priekšlasījumi par latgaliešu literāro valodu, arī programmatiski ar vairākiem ieteikumiem turpmākai rīcībai tās izveidē. Ja tie būtu pētījumi par valodas sistēmu, es piekristu, ka ikviena akadēmiķa pienesums ir vērtīgs. Bet valodas politikā nevaram tik vienkārši pieņemt jebkurus ārzemnieku ieteikumus. 2009. gadā Rēzeknē notikušajā otrajā latgalistikas konferencē pieņēma aicinājumu, kurā arī bija viens teikums: “Vērsties Tieslietu ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā ar iesniegumu – [..] konferences dalībnieki atzīst, ka latgaliešu valoda atbilst valodas statusam, [..] aicina izstrādāt pasākumu programmu šī statusa apstiprināšanai.” Aicinājumu parakstīja 62 valodnieki, no kuriem 20 bija ārzemnieki, pat ne Latvijas valsts piederīgie. Šādos gadījumos esam reizēm neuzmanīgi. Tas ir valodas politikas jautājums Latvijā, un zinātniekam, pat ja viņš ir baltologs, neklātos risināt šos jautājumus, esot malā stāvošā pozīcijās.
Diemžēl “latgaliešu valodas” kārti ir centušies izspēlēt arī Latvijas nedraugi. Piemēram, pirms valodu referenduma, vēstot “bednije bratja latgaļci, u ņih situacija ješčo huže čem u nas” (kr. val., tulk. “nabaga brāļi latgalieši, viņiem ir vēl sliktāka situācija nekā mums”).
Par latgaliešu valodu kā atsevišķu valodu jau Jānis Endzelīns teicis, ka tas ir “lingvistiski aplami un politiski bīstami”. Nedomāju, ka J. Endzelīna autoritāti baltu valodniecībā būtu pamats apšaubīt, pat ja šis viņa konkrētais viedoklis pausts padomju okupācijas laikā. Tādā pašā ievirzē par to runājis arī izcilais latgaliešu valodnieks Antons Breidaks. Ir ļoti bezatbildīgi ignorēt Latvijas ģeopolitisko situāciju un to, kas noticis ar tautu un zemi 20. gadsimtā.
Latgales simtgades kongresā izskanēja arī, ka “valsts un pašvaldību iestādēm jārespektē saziņa latgaliešu literārajā valodā visā Latvijas teritorijā”.
Jāpiebilst, ka gadsimtu gaitā uz citiem Latvijas reģioniem, toskait Rīgu, no Latgales izceļojušo latgaliski runājošo skaits acīmredzami pārsniedz Latgalē dzīvojošo skaitu. Man nešķiet pieņemams rezolūcijā teiktais par it kā nepieciešamām izmaiņām latgaliešu valodas statusā. Valsts valodas likuma 3. pantā jau ir definēts latgaliešu rakstu valodas statuss un vieta: latgaliešu rakstu valoda saglabājama, aizsargājama un attīstāma – kultūras un izglītības sfērā, bet ne valsts juridiskajā vai administratīvajā sfērā. Ja runājam par drukāto tekstu, entuziasti atzīst, ka labā latgaliešu valodā atbilstoši pareizrakstības noteikumiem raksta tikai pārdesmit cilvēki Latvijā.
Valoda tiek lietota plašsaziņā, grāmatniecībā un publikācijās, teātru izrādēs, daudzi ansambļu mūziķi dziesmo latgaliski – latviešu valoda un kultūra ir bagāta ar visu mūsu dažādību. Ir visas brīvības un tiesības realizēties – kādus vēl statusus vajag? Radīt garīgu vai citu atšķirtību? Latvija ir unitāra, nevis federāla valsts, un ceru, ka tāda arī paliks. Latvija, un vēl jo vairāk Latgale, nav situācijā, kad 95 un vairāk procenti iedzīvotāji būtu pamatnācijas pārstāvji un valstī būtu simtprocentīgs oficiālās valodas lietojums, kā, piemēram, Francijā, Polijā vai Čehijā. Ja mūsu valstī joprojām ir milzīgas problēmas sabiedrības lingvistiskajā integrācijā un valsts valoda joprojām atrodas aizsardzības pozīcijās, tad kāds pamatojums pieprasīt vēl papildus otru oficiālo valodu, pat ja tas būtu, piemēram, pašvaldības līmenī. Savulaik Latvijas Universitātē esmu ieguvis latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju. Tāpēc man šķistu, kāpēc gan katrā klasē neatvēlēt vairākas stundas latgaliešu rakstības un valodas lietām, tāpat literatūrai. Lokālpatriotismam un valsts patriotismam jābūt savstarpēji savietojamiem, nevar pirmo celt pāri otrajam, pāri nacionālajām interesēm.
Režisors Viesturs Kairišs Latgales kongresā teica, ka “prestiži ir būt latvietim, bet ne latgalietim”. Es neizpratu šo atziņu… Ko sakāt jūs?
Ko nozīmē – prestiži? Neizprotu un nekad neesmu domājis šādās dimensijās. Protams, vidus dialekta runātājs – vidzemnieks vai kurzemnieks – sarunā vienmēr atpazīs, ka esmu no augšzemniekiem, no Latgales. Jo mums nav stieptās intonācijas, piemēram, vārdu “māte” izrunājam citādi nekā pārnovadnieki, ar krītošo intonāciju. Tāpat izteiktāks ir lauztās intonācijas lietojums. Šīs nianses dažās jomās arvien bijušas pamanāmas, tomēr šajos laikos tam vairs tik lielu uzmanību nepievērš. Tas ir demokrātiski, bet nevajag aizmirst arī par mūsu kopnacionālās valodas kultūras ievērošanu.
