Valsts svētkiem gatavojoties: vēsturiski interesanti galamērķi visai ģimenei 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko ar svecītēm logos esam pieminējuši mūsu brīvības cīnītājus Lāčplēša dienā, un jau nākamajā nedēļā pavisam klusi atzīmēsim Latvijas 102. dzimšanas dienu – bez karaspēka parādes, koncertiem un uguņošanas.
Esam aicināti svētkus pavadīt ģimenes lokā pie televizoru ekrāniem, taču ir arī citas alternatīvas, piemēram, izmantojot silto laiku, doties svaigā gaisā un apmeklēt Brīvības cīņu vietas, lai atcerētos varonīgos vēstures notikumus. Šādu vietu Latvijā ir ļoti daudz. Te vien dažas ierosmes ceļojumam.
Pa Brīvības taku
Pērn, atzīmējot Brīvības cīņu simtgadi, Liepājā Karostas teritorijā izveidots apļveida pārgājiena maršruts desmit kilometru garumā “Brīvības taka”, kurā pieci informatīvie stendi iepazīstina ar Karostas izveidi un nocietinājumu sistēmu, 1919. gadā Liepājā notikušajām Brīvības cīņām, kā arī vēlākajos gados celtajām militārajām būvēm un dzīvi padomju laikos. Šīs ziņas ļauj ceļā doties bez vietējā gida. Maršruta sākums un nobeigums atrodams Redānā, taču pārgājienu var sākt jebkurā takas vietā.
Redāna forts un Ziemeļu forti pie jūras ir pilsētas nocietinājumu sistēmas daļa, kas tika būvēta 19., 20. gs. mijā, lai aizsargātu Liepājas jūras kara bāzi. Karostas izveidošana izmaksāja 45 miljonus zelta rubļu, un šo nosaukumu tā ieguva tikai Latvijas neatkarības laikā, kad tā bija autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrostaciju, ūdensapgādi, baznīcu, skolām un pasta nodaļu, kā arī Kurzemes divīzijas pārvaldi, artilērijas un diviem kājnieku pulkiem. Pirms tam cars Nikolajs II ar rīkojumu Karostu bija nosaucis sava tēva imperatora Aleksandra III vārdā, kura valdīšanas laikā tā bija uzcelta.
1919. gada 11. martā Liepājas Ziemeļu kapos apglabāja pirmo tikko izveidoto Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieku Oskaru Kalpaku (1882–1919), kuru gan pēc pusgada pārapbedīja Vidzemē, dzimtajā Meirānu pusē. Šajā kapsētā atrodas arī Liepājas Brāļu kapu memoriāls, kas saistās ar svarīgo 1919. gada 14. novembra kauju par Redāna forta atbrīvošanu no bermontiešiem, kurā krita par Karostas komandantu ieceltais virsleitnants Roberts Radziņš (apglabāts pirmajā rindā pieminekļa pakājē).
Tālavas taurētājs
Otrā Latvijas malā Rūjienā, pieminot pilsētas atbrīvotājus, uzstādīts piemineklis “Tālavas taurētājs” (1937., tēlnieks K. Zemdega), kurā iekalti vārdi: “Taurētājam bija mirt, tomēr latvji ziņu dzird.” Patriotiskais piemineklis veiksmīgi pārdzīvojis juku laikus un visus padomju gadus, pateicoties vietējam tēlniekam Jānim Zariņam, kurš otrpus ielai uz augsta postamenta uzstādīja Ļeņina tēlu, demonstrēdams, ka Taurētājs proletariāta vadoni nenomāks.
Otram Kārļa Zemdegas piemineklim “Sējējs”, kas uzstādīts uzkalniņā pie vecās Ternejas kapsētas 20.08.1939. – trīs dienas pirms liktenīgā lielvaru pakta – un veltīts novadniekam Ministru prezidentam, zemkopības un finanšu ministram Arturam Alberingam (1876–1934), tik labi neveicās. Padomju laikā pieminekli nogāza un sadalīja – galvu iemeta Rūjas upē, bet pārējo daļu apraka. 1977. gadā Rūjienas vidusskolas skolēni “Sējēja” ķermeni izraka un nodeva Valsts mākslas muzejam. Atmodas laikā tika atrasta pieminekļa galva, un atjaunošana ieguva dziļi simbolisku jēgu, jo otrreiz tas tika atklāts 1988. gada 18. novembrī, saglabājot rētu “Sējēja” kaklā kā skarbās vēstures liecību.
Apmeklējot Ziemeļvidzemi, vērts iegriezties arī Burtniekos, kur pie luterāņu baznīcas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ierīkota Varoņu birzs. Tajā atrodas piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Burtnieku draudzes dēliem (1937., aut. Nikolajs Maulics).
Mazzināmā poļu karavīru piemiņa
Latvijas brīvības cīņās piedalījās daudzu tautību karavīri – igauņi, somu jēgeri, arī poļi, kuru armijas daļas Latvijas teritorijā ienāca 1919. gada augusta beigās un pēc mēneša pilnībā atspieda sarkano armiju no Daugavas kreisā krasta, nostiprinoties Ilūkstes apriņķa austrumu daļā.
1920. gada 3. janvārī kopā ar Latvijas armijas vienībām, Polijas armijas I un III leģiona divīzijas daļas devās uzbrukumā pāri Daugavai, tajā pašā dienā atbrīvojot Daugavpili, vēlāk – Krāslavu, Višķus, Rušonu, Dagdu un citas apdzīvotās vietas.
Cīnoties kopā ar Latvijas armijas Kurzemes divīzijas daļām, poļu ģenerāļa E. Ridza-Smiglija karaspēka grupa līdz februārim atbrīvoja Dienvidlatgali, bet drīz pēc tam Latviju pameta, atstājot 400–500 kritušos (precīzs skaits vairs nav zināms, jo uzskaites dokumenti gājuši bojā) vairāk nekā 50 Latgales kapsētās, tostarp Laucesē (ap 200 apbedījumu), Jankišķos, Višķos, Daugavpils katoļu kapos un Brāļu kapos luterāņu kapsētā, bet visvairāk Slobudkā – Daugavpilī pie Satiksmes ielas, kur 1955. gadā sāka kapu iznīcināšanu, ierīkojot karjeru.
Smiltis un grants kopā ar cilvēku kauliem tika izmantotas Daugavpils–Lietuvas robežas ceļa celtniecībai caur Demeni. 1970. gadā kapsētu pilnībā likvidēja, vēlāk izveidoja atkritumu izgāztuvi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā te atklāja pieminekli – dzelzsbetona krustu (13 m), uz kura pamatnes poliski rakstīts “Poļu karavīriem”.
Maršruts “Brīvības cīņu vietas”
1919. gadā arī Jelgavas apkārtnē notika sīvas cīņas, lai atbrīvotu mūsu valsti no Bermonta-Avalova karaspēka. Tās noslēdzās 21. novembrī ar Jelgavas atbrīvošanu, un katru gadu šajā dienā tiek organizēta ekskursija pa Brīvības cīņu piemiņas vietām pilsētā un tās apkaimē. Šogad ārkārtas situācija valstī liek mainīt tradīcijas, taču neliedz izbraukt šo maršrutu individuāli, ievērojot sociālo distancēšanos.
Braucot no Jelgavas centra Dobeles virzienā, pie Tušķu (bij. Svētes) dzelzceļa stacijas pārbrauktuves 1938. gada 14. augustā atklāta piemiņas zīme, godinot Ziemeļlatvijas partizānus. Taču rakstītajā tekstā ieviesušās būtiskas kļūdas. “Nevis partizāni bermontiešu bruņuvilcienu nolaiduši no sliedēm, bet gan regulārās latviešu armijas zaldāti, turklāt tas noticis nevis 22., bet gan 21. novembrī. Pēc tam trofejvilcienu, kuram tika piešķirts numurs 4, līdz pat 1930. gadam savām vajadzībām izmantoja Latvijas armija,” precizē vēsturnieks Andris Tomašūns, kurš parasti vada ekskursijas Brīvības cīņu maršrutā.
Nākamās pieturvietas Vārpā pie piemiņas akmens pulkvežleitnantam Artūram Kēleram, kur agrāk atradusies frontes līnija, un Cenas kapsētas Brāļu kapos, kur 1937. gadā ar militāru godu pārapbedītas 23 Brīvības karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas.
Tām seko piemineklis Atbrīvošanas cīņās kritušajiem 6. Rīgas kājinieku pulka karavīriem pie bijušās Skuju pamatskolas un piemineklis kritušajiem Kara skolas kadetiem Jelgavas–Iecavas ceļa malā pie Vareļu mājām, kas atjaunots pēc saspridzināšanas padomju laikos.
Atgriežoties Jelgavā, jāpiestāj Meža (Nikolaja) kapos, kur apbedīti 60 Latvijas armijas karavīri. Te granītā kalto pieminekli rotā kāda kritušā karavīra pēcnāves sejas maska, ugunskrusts un teksts: “Kāpām uz sārtu – nesām jums brīvību.”
Miera kapos iekārtoti Brāļu kapi Bermonta-Avalova armijas un Baltijas Zemessardzes karavīriem, kas miruši Jelgavas kara lazaretē, bet Jelgavas Stacijas parkā piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem “Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku un Sarkano pūķi”.
