– Jūsuprāt, kam tagad jānotiek? Mūs skars piena saimniecību bankrotu vilnis? 15
– Parasti krīzes situācijā mazajiem vajadzētu bankrotēt, bet lielajiem koncentrēties. Tas nenotiks. Tās saimniecības, kas ir sasniegušas kādu līmeni, tās attīstīsies, bet citiem no nulles sākt biznesu, it īpaši piena industrijā, ir praktiski neiespējami. Tām saimniecībām, kas ir ņēmušas aizņēmumus bankās, būs problēmas. Tādu nebūs mazajiem pāris govju īpašniekiem, kuriem tas ir hobijs un regulāra nauda divreiz mēnesī – tie pie piena turēsies, neraugoties ne uz kādu cenu. Mazie izdzīvos ilgāk. Cietīs vidējais posms, kuriem ir saistības bankās un kuri pārredzamā nākotnē bija iecerējuši paplašināties. Lielajām saimniecībām ir iespējas padarīt ražošanu vēl efektīvāku, it īpaši attiecībā uz barību, uz modernākām un lētākām barības sagatavošanas tehnoloģijām. Piemēram, atsakoties no dārgajiem skābsiena ruloniem, bet skābsienu liekot bedrē. Arī praktizējot tuneļpreses. Tā var piena pašizmaksu dabūt līdz 20 centu par kilogramu. Ja nenodzīsi tik zemu – neizdzīvosi…
Turpretī ierēdniecība sevi atražo paplašinoties. Mūsu VID ir trīsreiz vairāk cilvēku nekā Igaunijā. Nez kāpēc valsts pārvalde neņem vērā to tendenci, ar ko saskaras izglītības reforma – bērnu ir mazāk, tātad, lai cik sāpīgi, arī skolu un skolotāju vajag mazāk. Nav cita varianta, kā samazināt. Biznesā mēs esam spiesti tā rīkoties – kad 2009. gadā no 113 tūkstoš tonnām pārstrādāta piena nobraucām lejā līdz 80 tūkstošiem, tad no 330 cilvēkiem palika 280, turklāt ar mazākām algām, sākot no manis kā vadītāja. Valsts pārvaldē gluži otrādi. Kaut arī iedzīvotāju skaits ir samazinājies par pusmiljonu. Kādreiz PVD bija trīs kabineti ministrijas augstceltnē, tagad ir viss stāvs un vēl atsevišķa māja. Vai mēs vairāk ražojam? Valsts galveno funkciju saskata kontrolē, nevis vadībā. Valsts pārvērtusies par policejisku kontrolējošu institūciju, bet ekonomisko izrāvienu ar kontroli nevar panākt – tām jābūt absolūti citām darbībām.
– Precizēsit, kādām?
– Pirmais – jāsamazina valsts resoru ieņēmumi. Atsevišķas pozīcijas jālikvidē. Otrais – ja monopolu nevar likvidēt, tad regulators jāsauc pie atbildības par neadekvātām pakalpojumu cenām un par to peldēšanos peļņā uz pārējo biznesu rēķina. Trešais – valsts pārvaldei jāvada procesi, kas ir primārais, bet ne tik daudz jākontrolē. Valsts pārvaldei jānosaka vienādi spēles noteikumi nozarei.
