– Jādod regulatoram uzraudzīt valsts pakalpojumu cenas? 15
– Tas pats ar “Latvijas gāzi”. Nupat pie manis bija uzņēmēji no Čerņigovas – iedomājieties, valstī, ar kuru karo Krievija, gāze pašlaik ir lētāka nekā Latvijā. Elektrība pat divreiz lētāka. Bet Latvijā kopš 2006. gada elektrības cena ir divkāršojusies – vai tad Daugavā ūdens divreiz dārgāks kļuvis? No biznesa ņem arvien vairāk un vairāk, nesaprotot, ka pienāks tāds kritiskais brīdis, kad vispār vairs neko nepaņemsi.
– Ja es būtu VID ģenerāldirektors, tad droši vien teiktu: Šņepsta kungs, par ko sūdzaties? Jums peļņa pērn bija 1,24 miljoni! Lai gan mazāka nekā iepriekšējos gados.
– Mūsu “Preiļu sieru” glābj tas, ka mēs ražošanu, pārstrādi visos posmos esam padarījuši efektīvāku, un mums ir mazākas ražošanas izmaksas nekā vidēji valstī, un tas ļauj ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī attīstīties. Mans moto nav būt lielākajam, bet efektīvākajam.
– Vai efektivitāti visā pārstrādes nozarē saskatāt konsolidācijā? Jūs ejat līdzīgu ceļu kā “Food Union”, kurš pārpērk vairākas ražotnes, bet kopā tās nesaliek – tās tik un tā strādā atsevišķi. Kaut arī cepure viena. Kas tiek konsolidēts jūsu gadījumā?
– “Food Union” vispār nekas netiek konsolidēts. Un kur ir īpašnieks? Ārzonas firmā. Viens. Mēs – visi vietējie. Mums, 600 piena ražotājiem, pieder rūpnīca, kam savukārt pieder citi uzņēmumi. “Food Union” pēc apvienošanās kopējais pārstrādātā piena daudzums samazinājies. Mēs visa grupa pērn pārstrādājām 173 tūkstošus tonna piena (Preiļos 150 tūkst. t), kas ir trešdaļa no Latvijā pārstrādātā piena daudzuma (540 tūkst. t)!
Jābūt skaidram lauksaimniecības attīstības modelim. Arī jūs “LA” diskusijā nonācāt pie tā, ka jābūt pilnai ķēdei no ražošanas līdz pārstrādei. Mums “Preiļu sierā” tāda ir, bet atšķirībā no citiem mums nav starpnieku – kooperatīvu. Arī mūsu “Sēļi” graudus saražo, arī iepērk, graudi pārvēršas pienā, piens atnāk uz rūpnīcu un kā siers aiziet eksportam. Mums ir tiešie līgumi ar ražotājiem. Pilna ķēde bez starpniekiem! Arī man nav vietnieku, bet ir galvenie speciālisti.
– Latvijā labi darbojas arī citi pilnās ķēdes modeļi – kooperatīvs “Piena ceļš” ar Jaunpils pienotavu, Baloža kooperatīvs “Straupe”… Un tie ir kooperatīvi!
– Jūs aizmirsāt, ko teica Rungainis. Pārstājiet viņiem maksāt subsīdijas, un visi viņi beigsies. Godmaņa laikā kooperatīviem vienkārši iedeva 300 tūkstošus autotransporta iegādei! Viņi sapirka mašīnas, ar kurām pienu izveda uz Lietuvu. Tagad tās mašīnas no bankrotējušā kooperatīva “Trikāta” par sviestmaizi pārdeva tālāk. Faktiski valsts nopirka mašīnas, bet kas iebāza naudu kabatā? Tādas nejēdzības nedrīkst notikt.
– Jūs vienmēr esat bijis dusmīgs par to trešdaļu ārā izvestā piena…
– Lai ved, tikai kāpēc par ārā izvesto pienu jāpiemaksā subsīdijas no maniem samaksātajiem nodokļiem? Atbalsts ražotāju grupām, atbalsts kooperācijai. Tas ir tikpat kaitīgi kā piemaksas biomasas koģenerācijas stacijām ekonomikas ministra Kampara laikā, kad viņš atļaujas dalīja pa labi un pa kreisi, arī savam draugam Krievāram. Skandināvijā, piemēram, neatbalsta fermas būvniecību virs 400 galvām, ja projektā nav paredzēta koģenerācijas stacija. Tā tur ir obligāta prasība. Bet mēs ar pāri par 1000 govīm un 7000 cūkām nedrīkstam mēslus izmantot siltuma un elektrības ražošanai. Pat par tirgus cenu ne. Ašeradens nedod atļauju. Nejēdzība nejēdzības galā. Un vēl: kāds sakars OIK ar gāzes cenu? “Latvenergo” pērk dārgāko gāzi, ražo no tās elektrību, saņem lielākās subsīdijas un galu galā uzrāda peļņu – bet… tikai tāpēc, ka visi viņam maksā. Tā nedrīkst būt! Valsts rokās to mainīt. Bet nekas nenotiek. Un tad brīnās, kāpēc ekonomika neattīstās…
Futbols uz laukuma nesanāk, ja katrs spēlētājs spēlē pēc saviem noteikumiem. Ja piena industrijā ir dažādi spēles noteikumi, tad kopēja spēle nenotiek un kopējos mērķus nevar sasniegt. Latvijai tas ir raksturīgi, ka ik pa laikam izdomā ko tādu, lai sabiedrību tikai sašķeltu, arī pēc uzņēmējdarbības formām. Ierēdnis neatbild ne par ko, bet uzņēmumā valdes loceklis nes pilnu atbildību ar savu mantu.
