– Kurai uzņēmējdarbības formai tagad pienācis laiks? 15
– Domāju, ka šajā brīdī nav tik liela nozīme kādai konkrētai uzņēmējdarbības formai, bet to savstarpējai mijiedarbībai. Piemēram, AS “Preiļu siers” kā mātes kompānijai pieder meitas kompānijas – AS “Krāslavas piens”, AS “Latgales piens”, SIA “Agrofirma “Turība””, SIA “Sēļi”, SIA “Vietējā”, SIA “Zolva”. Tādējādi mans apgalvojums, ka visas šīs kompānijas pieder zemniekiem, atbilst patiesībai.
– Zemniekiem vai zemniekam?
– Īpašnieki ir vairāk nekā 600 zemnieki, un man ir tikai 33% akciju.
Piena ražošanas līmeni, kas mums ir augstāks nekā Igaunijā, sasniedzām četros gados. Mums ir no nulles uzbūvēta ferma, sapirkta zeme, tehnika. Bet kāda ir vispārējā situācija piensaimniecībā Latvijā – pussolīti uz priekšu, viens atpakaļ, pussolīti uz priekšu, viens atpakaļ.
– Kāda rīcība no valsts puses ir nepieciešama šajā, jūsu vārdiem, ne tik spožajā situācijā?
– Ir tāda mūžīgā lieta – nodokļi. Piena sektorā viens nodokļu apjoms uz vienu piena tonnu ir tas, ko samaksā pārstrādātājs, un klāt nāk tas, ko samaksā ražotājs. Man ir iespēja abus salīdzināt: “Preiļu siera” tikai par piena pārstrādi tiešajos nodokļos (darbaspēka nodokļi un PVN) ir 22,7 eiro uz katru piena tonnu. Savukārt piena ražotājs “Agrofirma “Turība””, kurš tur tikai govis, tiešajos nodokļos uz katru piena tonnu 65 eiro. Saliekot tos abus kopā – 90 eiro uz katru tonnu saražotā piena paņem valsts. Par kādu attīstību varam runāt! Pie iepirkuma cenas 200 eiro/t tik daudz samaksāt nodokļos ir katastrofa!
Tam klāt visādas nodevas, maksājumi, pakalpojumi, kas pēc savas būtības ne ar ko neatšķiras no nodokļiem. Piemēram, slavenā “Latvenergo” meitas uzņēmumam AS “Sadales tīkls” OIK (obligātā iepirkuma komponente) pērn esam samaksājuši 371 000 eiro, tas ir, vēl 2 eiro uz tonnu klāt. Iedomājieties – “Sēļi”, tīrais lauksaimniecības uzņēmums samaksā OIK 16 tūkstošus eiro citam uzņēmumam – kukurūzas audzētājam. Mēs nerunājam par aisberga neredzamo daļu – resoru ieņēmumiem, ko vajadzētu summēt ar nodokļiem, neaizmirstot arī akcīzes nodokli degvielai. Ja visu to saskaitītu kopā un izdalītu uz reāli strādājošo, ražojošo skaitu, mēs iegūtu tādu skaitli, kas liktu saprast: ir uzbūvēta tāda sistēma, kura iekasē tādas naudas summas, ka ekonomika nevar pavilkt. Vienīgais jautājums, kas palicis: cik ilgi kurš pavilks dzīvību?
– Tātad, jūsuprāt, gan piena krīzes risinājumi, gan tautsaimniecības attīstība kopumā ir atkarīga no šīs nodokļu sistēmas maiņas?
– Ja šo nodokļu sistēmu nemaina, nekas nemainīsies. Mēs esam pirmskara situācijā. Kā tik Itālijā neglābj – gan PVN kompensē, gan kredītmaksājumus atliek, gan sniedz atbalstu piena industrijai. Ikviens priekšlikums, kas nāk no sabiedrisko organizāciju puses, tiek vienkārši noraidīts.
– Franči pagājšvasar nobloķēja valsts galvenos ceļus un dabūja papildu 600 miljonus. Vai Latvijā arī šāds ceļš jāiet?
– Nekas cits neatliek šajā brīdī. Bizness jau nevar attīstīties, ja tam visu paņem nost. Valsts jau uz to iet – no vienas puses, VID iekasē nodokļus, no otras puses, valsts caur saviem monopoluzņēmumiem paņem pārējo daļu. Par OIK jau teicu. Vēl uzņēmējs apmaksā slimības lapas, kas nav Igaunijā. Mūsu gadījumā tie pērn bija vēl 18 tūkstoši papildu izmaksu. Transporta ekspluatācijas izmaksas dubultojās – piena savācējam tie ir simt eiro (Lietuvā – kādi padsmit). Tā varētu saukt bez gala.
Manā uztverē, ja valsts monopoli ir pakalpojuma sniedzēji, tad tie nedrīkstētu strādāt ar peļņu. Tas kaitē biznesam.
