– Atbalsts kooperācijai ir valsts politika. Arī “LA” apzināti virzīta doma. Bet nevis, kā jūs sakāt, lai šķeltu, bet gluži pretēji – lai lauksaimniekus apvienotu. Ja lauksaimniecības kooperācija Latvijā vēl nav attīstīta pat tādā līmenī kā pirmskara Latvijā, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm, gluži loģisks ir valsts atbalsts tās veicināšanai. Kolhozi iedzinuši bailes no visa, kas ir kopīgs. 15
– Ne jau kolhozi, bet pēdējie 22 gadi. Atbalsts kooperācijai Latvijā sākās līdz ar privatizāciju, kad tika dibinātas kopdarbības sabiedrības, kuras nobankrotēja. Tika izdots likums, saskaņā ar kuru kooperatīviem tika atdotas kolhozu darbnīcas, kaltes, traktortehniku par velti bez jebkādas konkurences. Arī “Preiļu siers” sākotnēji tika atdots kooperatīviem. Ko viņi darīja – kaltes bunkurus sagrieza metāllūžņos, tehniku pārdeva. Tas bija pirmais kooperācijas vilnis, kas sakompromitēja kooperāciju. Tālāk jau bija kooperācijas kustība, kā slavenais “Laidars” gaļas sektorā, pēc kura aiziešanas maksātnespējā viens otrs vēl tagad maksā parādus. Pēdējā zārka nagla mūsu kooperācijas varējumam ir “Latvijas piens”.
– “Latvijas piens” strādā.
– Strādā tikai viena apstākļa dēļ: ja tam būtu maksātnespēja, tad Latvijas valstij būtu jāatmaksā Eiropas Savienībai 2,95 miljoni eiro plus valsts galvojums vairāk nekā 5 miljoni eiro, ja šo ciparu nebūtu, tad “Latvijas piens”, manā skatījumā, būtu nobankrotējis.
– Ne jau Latvijas valsts, bet gan kooperatīvs “Latraps” to izglāba.
– Kas ir lielākais lauksaimniecības subsīdiju saņēmējs 2014. gadā? Tieši “Latraps”! Un otrs personāžs, kas ar to cieši saistīts, – zemnieku saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Krievāra kungs.
Gribu nocitēt divus lauksaimniecībā zināmus cilvēkus. Kā bijušais kopsaimniecības “Naukšēni” priekšsēdētājs Visvaldis Skujiņš atbild uz jautājumu, kā pirms 22 gadiem Naukšēnos pārdzīvoja “mērnieku laikus”? “Redz, mūs glāba tas, ka esam patālu no Rīgas. Savulaik pie mums brauca Andris Miglavs, Agrārās ekonomikas institūta direktors un Godmaņa labā rokā, cukurfabriku likvidēšanas idejas autors, lai klāstītu pareizās ekonomiskās nostādnes. Iekoptu saimniecību Burtniekos viņam izdevās likvidēt. Mēs nolēmām, ka tā nedarīsim un saglabājām iekoptu saimniecību SIA “Naukšēni” ar 2000 ha zemes un 500 govīm. Mums šeit nav neviena izsista loga, norauta jumta vai nozagtas mantas. Viss ir savā vietā. Mūsu novadā ir vairākas lielsaimniecības, kurās ir modernākā lauksaimniecības tehnika un kurās neviens zemes hektārs nav aizlaists atmatā.”
– Jā, tas pats, ko izdevās igauņiem ar savām lielfermām.
– Otrs citāts no Modra Gobas teiktā: “Nozares attīstība jārisina valstiskā mērogā. Ne jau Zemgale ir tā galvenā Latvijas teritorija, kurā būtu jāattīsta piena ražošana. Auglīgās zemes un plašie lauki te dod ļoti labas iespējas audzēt kviešus un rapsi. Piena ražošana Zemgalē, protams, ir, bet pārsvarā nedaudzās lielās saimniecības šai reģionā ir pietiekamas gan šodienai, gan nākotnei. Līdz ar to attīstīt pārstrādi Zemgalē nav mērķtiecīgi, raugoties no valsts saimnieciskā viedokļa.”
Pieminējāt Igauniju. Kāpēc igauņi nebūvēja jaunu pārstrādes rūpnīcu par Eiropas naudu? Un kāpēc mēs uzbūvējām? Starta pozīcijas Latvijas un Igaunijas piensaimniecībai bija vienādas. Tagad Igaunijā vidējais ganāmpulks ir desmit reižu lielāks nekā Latvijā. Vai mums bija mazāks atbalsts? Mans viedoklis ir, ka tie personāži, kas pie mums visu salaida grīstē, sākot ar Miglavu, turpina dot padomus, zīmēt nākotnes vīzijas un nepaskatās, ka viss, ko viņš ir sācis pirms divdesmit gadiem, ir bijis nepareizi. Tas, kas ieved purvā, tas no purva nevar izvest.
