Valsts simtgades vainagojumā. Kultūras nozares pārstāvju diskusija par aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem 0
Apritējis vairāk nekā mēnesis, kopš izskanējuši XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki, un laiks pavērtēt, kas izdevies, kas, iespējams, ne tik ļoti, kā arī sākt meklēt atbildes uz jautājumu, kā izplatīsim biļetes pēc pieciem gadiem, kad Dziesmu svētki svinēs 150. dzimšanas dienu?
“KZ” rīkotajā diskusijā piedalījās Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, sieviešu kora “Ausma,” jaukto koru “Ogre”, “Sidrabe” un “Auce” mākslinieciskais vadītājs JĀNIS ZIRNIS, Goda virsvadītāja, profesore RITA SPALVA, virsdiriģents, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs MĀRIS SIRMAIS, Atklāšanas koncerta un sadziedāšanās nakts muzikālais vadītājs, kora “Maska” mākslinieciskais vadītājs, diriģents JĀNIS OZOLS, koncerta “Vēl simts gadi dejai” virsvadītāja, deju ansambļa “Daiļrade” – šā gada deju konkursa uzvarētāja – mākslinieciskā vadītāja IVETA PĒTERSONE-LAZDĀNE, gleznotāja, profesore VIJA ZARIŅA, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja SIGNE PUJĀTE un svētku izpilddirektore EVA JUHŅĒVIČA.
Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Par tradīciju
– Aizvadītajos svētkos nesatiku nevienu cilvēku, kas nožēlotu par kāda koncerta biļetei izdoto naudu. Vai Dziesmu svētki izvērtās par Latvijas valsts simtgades kultūras programmas vainagojumu?
Jānis Ozols: – Kaut gan pēdējā laikā esam tendēti vairāk izcelt negatīvās lietas, svētkos pozitīvā bija daudz, daudz vairāk nekā misēkļu un kļūdu, un svētki bija tiešām izdevušies. Lai “neapvainojas” lielais Noslēguma koncerts, bet man personiski īpašāki bija Atklāšanas koncerts un sadziedāšanās nakts, kuros biju iesaistīts kā sarīkojumu līdzveidotājs. Ideja, ka Dziesmu svētku dalībnieki pelnījuši vienu koncertu tikai viņiem, ir vienkārša un ģeniāla. Bet kas var būt jaukāk, ka tev piezvana un saka: vai negribi veidot ballīti? Ja nopietni, neviena dziesma sadziedāšanās naktī nenokļuva nejauši, katrai programmā bija sava doma un sava vieta, konkrēta un precīza. Pirmoreiz svētkos nedziedājām, kas iešaujas prātā, bet viss bija izplānots no A līdz Z, ar ritumu, ideju, jēgu un saturu. Paldies Jurim Vaivodam, kurš dziesmas savija skaistā krellē.
Iveta Pētersone-Lazdāne: – Man nozīmīgākais tomēr bija tas, ka “Daiļrade” ieguva lielo balvu deju kolektīvu konkursa finālā. Personiski visvairāk saviļņoja Noslēguma koncerts “Zvaigžņu ceļā”. Žēl, ka nepaspēju to pateikt režisoram Uģim Brikmanim. Vēl ļoti ilgi dzīvoju koncerta varā. Arī svētku atklāšana bija īpaša, ar pacilājošu svētku karoga godināšanu Latviešu biedrības namā un gājienu pirmajā dienā, kas deva iespēju tajā doties vēl nepiekusušiem un lielā pacēlumā.
Vija Zariņa: – Šajā diskusijā esmu vienīgā, kas mīl un patērē mūziku un deju, kaut arī pati tajā nepiedalos. Bet man ir priekšrocība palūkoties vizuāli. Cik Dziesmu svētkos skaista kļūst pilsēta un emocionāli pārvēršas cilvēki! Tautastērps gadsimtu gaitā izdomāts tik komplimentārs cilvēka ķermenim, ka iztaisnojas mugura, labi izskatās kā tievais, tā resnais, kā līkais, tā staltais vai salīkušais. Līdz pēdējam brīdim vēl nezināju, ka tikšu uz Mežaparku, bet iepriekšējā vakarā mums ar Kasparu (mākslinieces dzīvesbiedru, gleznotāju, profesoru Kasparu Zariņu. – V. K.) uzdāvināja divas biļetes uz Noslēguma koncertu. Lai cik kvalitatīvi raidītu televīzijā, cilvēks, kas nav bijis klātienē, līdz galam nekad nesapratīs, kas tas ir, kad visapkārt trīs gaiss un reizē ar to tava dvēsele un sirds. Man ārkārtīgi patika mākslinieces Evijas Dāboliņas veidotie virsdiriģentu un virsvadītāju tērpi, tāpat kā piespraudes un balva.
Māris Sirmais: – Būtiska tērpu veidošanā bija arī režisora Uģa Brikmaņa loma. Viņš bija viens no retajiem man zināmajiem režijas mākslā, kurš tik kaislīgi dega par savu lietu. Sākot ar kultūras ministri, Latvijas Nacionālo kultūras centru, visiem organizatoriem, visi bija tik ļoti centrējušies uz Dziesmu un deju svētkiem kā galveno notikumu simtgades kultūras norisēs, ka tas arī piepildījās ar uzviju. Man prieks, ka šie svētki turpināja 2008. gadā aizsāktās tradīcijas. Vispirms jau ar gājienu svētku sākumā, sadziedāšanos noslēgumā, kam toreiz bija liela pretestība, sākot ar drošības dienestiem un beidzot ar asām diskusijām Kultūras ministrijā. Tagad svētki un sadziedāšanās nakts ir kā viens ķermenis, nemaz nespēju svētkus iedomāties bez šīs otrās daļas, kas rit līdz pat rītam. Svētku atklāšanas koncerts, ko veidoja mākslinieciskais vadītājs, komponists Kārlis Lācis kopā ar diriģentu Jāni Ozolu, bija vienkārši lielisks, tik tiešām īsta dāvana dalībniekiem. Noslēguma koncerts lielā mērā bija kā mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Klišāna, tā režisora Uģa Brikmaņa roku un prāta darbs. Uģim nu ir divi izcili veikumi – Rīgas astoņsimtgades svētki, kas vispār bija kritisks pavērsiens izpratnē par to, ko šodienas klausītājs gaida no svētkiem, – toreiz režisors Uģis Brikmanis kopā ar māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu ieviesa izrežisētu un scenogrāfiski spožu koncertu –, un šie bija otrie Uģa Brikmaņa svētki, kas izcili apliecināja viņa talantu un misiju, prasmi visu meistarību likt vienā kodolā.
Cik liela būs nupat aizritējušo svētku pievienotā vērtība, rādīs nākotne. Te man viens kritērijs – cik daudz no šajos svētkos izskanējušām dziesmām mēs vēlēsimies iekļaut nākamajos. Rītdienai paliekošā vērtība ir koncertu īstenā kvalitāte, bet šodien par to spriest vēl pāragri.
Eva Juhņēviča: – Pateicoties Latvijas Televīzijai, jaunākajām tehnoloģijām, interneta attīstībai, svētki bija pieejami ne vien laimīgajiem, kuriem bija iespēja tos baudīt klātienē, bet arī visiem pārējiem. Atklāšanas diena, kurā mana sirds tik ļoti bija iekšā, un atmiņas par to, kā “Skonto” stadionā, mazliet lietutiņam līstot, viļņojās dalībnieku tūkstoši, man palīdzēja noturēties situācijās, kad gribējās raudāt… Attaisnojās arī norišu vietu izvēle, īpaši runājot par Esplanādi, šo atgriešanos pie senākām saknēm. No visiem 65 koncertiem man pilnībā izdevās redzēt diasporas koru koncertu Esplanādē. Cik svešatnes latvieši bija lepni par to, ka viņiem bija šāda sava koncerta iespēja!
Signe Pujāte: – Svētki palikuši atmiņā ar jēdzieniem: viegli, gaiši, gandarījums. Paldies 118 Dziesmu un deju svētku kustībā iesaistītajām Latvijas pašvaldībām, arī Rīgai kā stratēģiskajam partnerim, jo bez pašvaldībām mums neizdotos tādi svētki kā nule aizvadītie. Esam unikāla valsts pasaulē, jo mums Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanai un attīstībai ir šis grodais sadarbības modelis: kopiena, virsdiriģenti, virsvadītāji, kolektīvu vadītāji – cilvēki, kas ar savu prasmi un talantu radošam darbam apvieno desmitiem, simtiem, pat tūkstošiem cilvēku. Ārkārtīgi pozitīvas izjūtas radīja finālu konkursi koriem, deju grupām, pūtēju orķestriem, vokālajiem ansambļiem, kokļu mūzikas ansambļiem. Vēl tagad skudriņas skrien pār muguru!
Jānis Zirnis: – Atceros laikus, kad pēc svētku atklāšanas gājiena visi kopīgi gājām uz Daugavas stadionu, kur baudījām deju koncertu. Bet arī šogad paveiktais atklāšanas koncertā “Skonto” stadionā bija ļoti spēcīgi. Kā spilgtākie prātā palikuši simtgades svētki 1973. gadā, tad – pirmie atjaunotajā Latvijā 1990. gadā, kad Mežaparkā sabrauca Latvija no visas pasaules. Diriģēju dziesmu “Mazs bij’ tēva novadiņš”. Klāt bija pats autors Helmers Pavasars, kurš nostājās visu priekšā, un, neviena nekautrēdamies, raudāja. Piecdesmit gadus viņš nebija bijis mājās. Šovasar svētkos tieši gājienā izjutu tādu pacilātību, kādai nebiju ļāvies ilgus gadus. Mēs rādījām sevi visai tautai. Dažs pat lāgā nevarēja paiet, acīs asaras…
V. Zariņa: – Un tas ir labi! Vienīgi mazliet kaitinoša šogad bija pārāk biežā televīzijas pašreklāma reportāžās no norises vietām.
R. Spalva: – Visvairāk iepriecināja garīgās mūzikas koncerts Doma baznīcā “Es esmu”, jo tur tikpat kā nebija nekādas režijas, pirmo vijoli spēlēja mūzika, kas radīja to īpašo gaisotni. Ārkārtīgi fascinēja Māra Sirmā saruna ar kori, Mežaparka estrādē mēģinot “Lauztās priedes”. Tā, kā Māris uzrunā tik daudzus tūkstošus cilvēku, es nespētu.
Par riskiem
– Dziesmu un deju svētki ir gana stipri, lai atļautos dzirdēt arī izvērtējumu no koncertu mākslinieciskā viedokļa.
– Man kategoriski nepatika koncerts “Vēl simt gadu dejai” “Arēnā Rīga”, jo mākslinieciski tas bija solis atpakaļ salīdzinājumā ar koncertu “Deju svētkiem 60” iepriekšējos svētkos. Runājot par “Māras zemi” Daugavas stadionā, varat censties, kā gribat, bet nekādi uzvedumi uz laukuma nav iespējami, jo tie prasa savu dramaturģiju un caurviju darbību. Redzētais man atgādināja olimpiādes atklāšanas priekšnesumu. Es varētu, piemēram, jautāt – kāpēc četras reizes tiek rādītas bērna kristības? Kāpēc izmantoti fragmenti no izrādes “No zobena saule lēca”? Jā, dejotāji veikuši labu mājasdarbu, ieguldīts daudz spēka un enerģijas. Bet vai uz laukuma vajag uzvedumu?
I. Pētersone-Lazdāne: – Mēģinot izveidot šādu uzvedumu divās dienās, tikām pāršāvuši pār strīpu. Patiesībā 5. jūlija ģenerālmēģinājums ar publiku bija caurlaide, pēc kuras sapratām, par ko vispār ir stāsts. Un tajā vakarā vismaz mani dejotāji ļoti pārdzīvoja, apjaušot, ka nav spējuši aiznest līdz skatītājiem emocijas, ko paši nav spējuši izdzīvot. Labi, ka tas izdevās abos koncertos un tie nesa gandarījumu. Divus gadus strādājot pie šī uzveduma, pētījām vēsturi, liekot graudu pa graudam, tas bija milzīgs latvietības un zemes vēstures apzināšanās darbs katrā kolektīvā. Un jau pirmajā koncertā biju ļoti priecīga par dejotāju mirdzošām acīm, redzot viņus laimīgus, pacilātus. Lieliska ir arī jaunā kamera, kas spēja pievilkt klāt ikvienu no jebkura skatpunktā! Neteikšu, ka viss izdevās līdz galam. Nākamajos svētkos jādomā, kā vadmotīvu aiznest līdz skatītājam ne tikai ar rakstīta libreta palīdzību. Manuprāt, mākslas darbs īsteni vērtīgs ir tad, ja tā stāstu saprotu un līdz ar to varu izbaudīt bez programmiņā nodrukātā libreta lasīšanas. Nozarē ir problēma jau divdesmit gadu garumā, kuru risinot skatos uz komponistiem, diriģentiem… Lai mēs varētu turpmāk dejot “zelta fondu” ar prieku un izbaudot katru kustību, jāsakārto fonogrammas, kas ir tik ļoti novecojušas un ausij netīkamas. Atjaunojot jāsaglabā stilistika, bet ar mūsdienīgu skanējumu.
– Goda virsdiriģents Andrejs Jansons un komponista Tālivalža Ķeniņa dēls Juris Ķeniņš, kas ir viens no Dziesmu svētku rīkotājiem Kanādā 2019. gadā, viens no otra neatkarīgi izteikuši domu, ka deju uzvedumam vajadzētu notikt dzīvās mūzikas un nevis ierakstu pavadībā.
R. Spalva: – Vienkārši tas nebūtu. Ja dziedātu profesionāļi, kāpēc ne? Mazākumtautību koncertā “Māmuļā” dejas pavadīja ansamblis, un priekšnesums kopumā radīja lielisku iespaidu. Arī Noslēguma koncertā, kopkorim dziedot, varēja baudīt divas dejas. Tas varētu būt labs iesākums dzīvās muzicēšanas tradīcijas ieviešanai Deju svētkos. Augstskolās horeogrāfu un deju skolotāju studijās būtu vairāk jāpievēršas muzikālās gaumes izkopšanai.
M. Sirmais: – Man laimīgā kārtā bija iespēja redzēt “Māras zemes” ģenerālmēģinājumu, un viens no uzkrītošākajiem trūkumiem tiešām bija mūzikas ierakstu kvalitāte. Skanot Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, pat sarāvos – kurš to dzied?! Kāpēc nevarēja izmantot kaut vai veco ierakstu ar Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku? Taču kopumā “Māras zeme” mani uzrunāja, bija pat neērti no blakus sēdošiem par asarām uzveduma laikā… Jo tā bija liela, īsta, neviltota patriotisma stunda. Biju sajūsmināts, redzot, ar kādu staltu stāju jaunieši un vidējā paaudze ar deju nesa savas tautas un valsts lepnumu.
– Šajos svētkos piedalījās vairāk nekā 16 tūkstoši dziedātāju, bet dejotāju bija vairāk nekā 18 tūkstoši. No vienas puses, prieks par atsaucību dejai, bet no otras – vai nav bīstami, ja šī starpības amplitūda vērstos vēl plašāka?
– Un tā arī būs! Jau runājām par kvalitatīvu ierakstu trūkumu, kas patiešām ir liela problēma. Nav objektīvi un godīgi, ja, piemēram, pilsētu svētkos kopējā koncertā iznāk dejotāji ar nenormāli skaļu fonogrammu, ka vai ausis krīt ciet, un pēc tam dzied viens kopkoris bez kādas normālas pavadošas grupas, tikai nožēlojama “keiborta pavadījuma” fonā. Dejošana šobrīd ir daudz aktuālāka, jo apvieno ārkārtīgi daudz mākslas pozīciju. Dziedāšana ir daudz lēnāka, piņķerīgāka un pats process pasīvāks. Paskatīsimies no jauna cilvēka pozīcijām – maksāju naudu un eju uz aerobiku vai arī par brīvu apmeklēju deju mēģinājumu, esmu foršā kompānijā, apkārt skan mūzika, ir radošs gars un fiziski esmu normālā kondīcijā? Kas mazu bērnu aizraus vairāk – ja teiks, ej padejot vai divas stundas mācies spēlēt instrumentu? Dejotājus labā nozīmē esmu apskaudis par to, ka astoņu pāru ansamblī katram dalībniekam ir sava neaizstājama vieta, un pat vislielākais slaists izjutīs sirdsapziņas pārdzīvojumus, neierodoties mēģinājumā. Jo atšķirībā no liela kora dejotājs nevar piedejot kā dažs labs korī piedziedāt.
– Vai koncertu ideju koncepciju konkursā turpmāk nevajadzētu prasīt iesniegt ne tikai pašu ideju, kas būtībā ir tāda filozofiski poētiska eseja, bet arī iecerētā repertuāra vismaz mugurkaula metus?
– Tūkstoškārt piekrītu, jo mēs dažādos projektos esam apdedzinājušies un pārliecinājušies, ka uz papīra izlikts koncepts ir viens, bet dzīvē visu nosaka mūzikas, dziesmas vai dejas izvēle. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka klausītājs nesēž un nedomā līdzi režisora konceptam, dažreiz viņš to pat nevar salasīt. Runājot, piemēram, par “Zvaigžņu ceļu”, lai cik lieliska arī būtu ideja, koru diriģenti koncerta sākumā uznāca klusumā, jo publikai melnā darba darītāju vārdi neko neizsaka, bet kori, kas varētu uzgavilēt saviem diriģentiem, vēl nebija uznākuši. Ja estrāde bijusi pilna dziedātājiem, viņi būtu uzgavilējuši saviem diriģentiem un koncerts būtu sācies ar muzikālu sprādzienu. Bet ko cilvēkiem publikā izsaka uz ekrāna izlasāmie viņiem nezināmu diriģentu vārdi? Neko.
V. Zariņa: – Mani arī mulsināja koncerta sākums ar pūtējiem, atsevišķi zēnu, sievu un vīru koriem patukšā estrādē. Likās, esmu atnākusi par agru, vēl tikai prelūdija, īstais sākums vēl priekšā. Jo dvēsele ievibrē jau no tā krāšņā skata vien, kad estrāde dziedātāju pilna!
– Kaut pati radošās grupas ideja sākumu saistīt ar svētku vēsturisko izcelsmi Dikļos, kad kopā sanāca tikai vīri, bija visnotaļ skaista.
J. Zirnis: – Kad manās rokās nonāca Dziesmu svētku programma un ieraudzīju P. Barisona “Zvaigžņu ceļu”, pirmā doma – to vairākums koru nevar nodziedāt! Taču izdevās diezgan labi. Man pietrūka atsevišķa tautasdziesmu koncerta, kāds bija 1990. gada svētkos. Gandrīz visos koncertos ārzemēs, dzirdējuši mūsu tautas dziesmas, diriģenti nāk klāt un lūdz – notis, notis… Jo tautas dziesma – tas ir Krišjānis Barons, pasaules mēroga personība. Šajos svētkos sieviešu koriem vien piecas savas dziesmiņas, divas no tām paknapas, ieliec nu sirdi, pārējās lielākoties jauktā kora dziesmas, kuras pēc tam dzīvē vairāk nekad nedziedās. Un viņas tās pat lāgā nebija iemācījušās. Tas pats ar vīriem, daudzi vīru koru dziedātāji jauktajiem koriem rakstīto “Jāņu vakaru” dziedāja šķērsām, lūdzu – labāk paklusējiet. 1990. gada svētkos viesojās vairāki diasporas diriģenti, šoreiz viens pats Andrejs Jansons no Amerikas. Un viņam nebija nevienas dziesmiņas. Un tas nebija forši.
J. Ozols: – Brīdi biju uzkāpis pie vīriem augšā estrādē: dzied šķībi. Bet kāpēc kopā tie 16 tūkstoši labi skan? Piekrītu, ka vīru un sievu koriem bija par maz uzdevumu, tomēr viņi kuplināja jaukto koru dziesmas.
J. Zirnis: – Jā, ar izskatu…
J. Ozols: – Tomēr arī ar skaņu! Tāpat kā tie divi tūkstoši latviešu no visas pasaules. Manuprāt, kopkoris šoreiz skanēja labāk nekā jebkad agrāk. Pirmajā mēģinājumā domāju: kā koris skanēs? Un biju pārsteigts – jau skan. To atzinuši daudzi diriģenti. Bet piekrītu Jānim Zirnim, ka “Jāņu vakars” patiesi ir ļoti grūta dziesma.
R. Spalva: – Lieliski, ka Noslēguma koncertā bija tikai trīs dejas, ar to patiesi ir gana.
I. Pētersone-Lazdāne: – Bet arī mazāk nedrīkst būt, jo pretējā gadījumā tas būs nevis Noslēguma, bet dziesmu koncerts. Un, domājot par estrādes rekonstrukcijas otro kārtu, kad pārbūvēs koristu tribīnes, derētu pacelt augstāk laukumu tribīņu priekšā, jo, pat sēžot 16. rindā, kas ir ļoti labas vietas, dejotājus redzēt nevarēja.
– Vai Latvijas Nacionālais kultūras centrs ir aizsūtījis atzinības vēstuli par drosmi un uzmundrinājumu mazajam puikam, kurš uzveduma “Māras zeme” mēģinājumā dejā “Cīrulīti, mazputniņ”, lūztot kārtij, traumēja muguru un nokļuva slimnīcā?
E. Juhņēviča: – … Nē.
I. Pētersone-Lazdāne: – Pati pirmā deja “Māras zemē” bija “Saule atved latvjus” – it kā staigājams gabals, bet dejotājam, ceļoties kājās no sēdus stāvokļa, saplīsa menisks. Dejās ir tāpat kā sportā, nekad neesi pasargāts no traumām.
R. Spalva: – Tā ir cita lieta! Var plīst menisks, rasties sirds problēmas. Taču nedrīkst veidot horeogrāfiju bērniem, kurā ir kaut viens traumas riska procents. Sacīju Agrim Daņiļēvičam: bērni tajā “cīrulīša” dejā atrodas lielā augstumā, viņš teica – nu jā… Vizuāli deja tik tiešām ir efektīva mizanscēna. Bet risks – kā vārdā? Nupat uzrakstīju grāmatu “Dejas kompozīcija”, kur vienu nodaļu sauc “Bērnu deja”. Tiku palasījusi arī citu rakstītu literatūru par šo jautājumu, un visi ieteikumi bērnu dejām sākas ar drošību.
E. Juhņēviča: – Katrs bērnu kolektīvs varēja izvēlēties, piedalīties dejā vai ne. Mēs lūdzām vecākiem apliecinājumu, ka kolektīvu vadītāji viņus ir iepazīstinājuši ar to, kas bērnam būs jādara. Tāds bija princips.
R. Spalva: – Tā var rīkoties viena kolektīva ietvaros, bet, aptverot vai visu Latviju, pavisam cita situācija. Latvijā ir Bērnu tiesību aizsardzības likums, kura 5. pantā teikts, ka mēs, šajā gadījumā horeogrāfi, atbildam par bērnu veselību un drošību. Un viss. Neviens vecāks, lai cik cītīgi ar viņu runātu kolektīva vadītājs, nevar līdz galam apzināties konkrētās horeogrāfijas riska pakāpi. Man daudzi deju kolektīvu vadītāji ir teikuši, ka bērni guvuši mēģinājumos traumas. Lai Agris Daņiļēvičs savā ansamblī gādā par labu apdrošināšanu un veido horeogrāfijas ar koku dejām, bet to nedrīkst pieņemt kā masveida lietu.
Kā turpmāk tirgos biļetes?
R. Spalva: – Biju Dziesmu un deju svētkos Viļņā. Biļetes nopirkušie sēž sēdvietās, bet apkārt ir “haidparks” – ar bērniem, piknika groziņiem, zālē izklātām sedziņām. Lieliski!
– Mežaparkā arī šajos svētkos dejotāji varēja iekļūt stāvvietās, bet dziedātājiem baudīt koncertu Daugavas stadionā iespēju nebija. Un dalībniekiem nebija garantētu iespēju nopirkt kaut vienu biļetīti saviem tuviniekiem.
J. Ozols: – Īsto nācēju nemaz nav pārāk daudz. Ja cilvēks koncerta laikā ēd desiņu un piedzer aliņu, vai viņu interesē svētki? Tā problēma sākās 2008. gadā, kad uztaisīja organizētu biļešu pietrūkšanas sindromu, jo līdz tam biļešu kaut kā pietika. Uztaisīja mārketinga triku. Šovasar pēdējā koncerta dienā varēja nopirkt biļeti par oficiālo cenu, jo uzpircējiem neizdevās iecerētais bizness, nebija, kas tās dārgās biļetes pērk. Pieprasījums ir uzpūsts. Ar Dziesmu un deju svētkiem ir tāpat kā ar “Prāta vētru” – ja neesi bijis šīs grupas koncertā, tevi uzskata par muļķi…
R. Spalva: – 1996. gadā, kad skolēnu svētkos rīkoju deju koncertu, ģenerālmēģinājums bija domāts bērniem ar īpašām vajadzībām, arī no bērnunamiem. Vai pa šiem divdesmit gadiem valsts kļuvusi nabagāka?
E. Juhņēviča: – Mēs esam atzinuši, ka biļešu izplatīšanas modelis ir jāmaina. Varbūt svētku rīkotājiem jārada sava biļešu izplatīšanas sistēma? Jā, var būt arī tāds modelis, ka 50 procentus biļešu izplata ar svētku dalībnieku starpniecību un otrus piecdesmit pārdod pārējai sabiedrībai. Personiski man šķiet, ka visgodīgākais ir pasaulē izplatītais uz iekārotiem koncertiem ieviestais izlozes princips.
Kas rīkos nākamos svētkus?
– Aktivizējusies gadiem snaudusī Dziesmu svētku biedrība, par kuras priekšsēdētāju ievēlēts diriģents Ints Teterovskis. Kāda būs tās sadarbība ar Latvijas Nacionālo kultūras centru?
J. Ozols: – Kā šīs biedrības valdes loceklis varu teikt, ka esam cerību pilni, aicinām kā agrāk reģistrējušos dalībniekus, tā arī jaunus, ne vien profesionāļus, amatierus, bet jebkuru Latvijas pilsoni, kurš domā, ka varētu ko svētku labā darīt. Biedrībā iestājušās arī vairākas organizācijas, piemēram, viena cīnās par vides aizsardzību, šajos svētkos ēdināšanā bija daudz plastmasas iesaiņojumu… Uzreiz pateikšu – nav tāda uzstādījuma, ka biedrība grasītos rīkot nākamos Dziesmu un deju svētkus. Varbūt tādi viedokļi izskanējuši tādēļ, ka kaimiņvalstī Igaunijā biedrība to dara jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, taču arī šajā modelī nav nekāds rožu lauks. Esam nevalstiska organizācija, kas, mūsuprāt, vajadzīga, lai valsts saprot un sadzird, ko tad tauta īsti Dziesmu un deju svētkos vēlas. Būsim kā līdz šim trūkstošā saite starp dziedātājiem, dejotājiem un koncertu mākslinieciskajiem vadītājiem.
S. Pujāte: – 14. maijā noslēdzām sadarbības līgumu ar Dziesmu svētku biedrību, jo, manuprāt, mums jāstiprina saziņa starp Dziesmu svētku kopienu – šīs tradīcijas nesējiem – un valsti, svētku rīkotājiem. Mums visiem ir viens kopīgs mērķis – saglabāt un turpināt Dziesmu un deju svētku tradīciju. Kamēr esam vienoti šim mērķim, darba pietiks visiem un visam mūžam.
V. Zariņa: – Tālajā 1986. gadā, kad beidzu Mākslas akadēmiju, tajos drausmīgajos padomju laikos diplomdarbā gleznoju Dziesmu svētku simtgadi. Rīgas 1. ģimnāzijā joprojām redzama tā glezna – ar diviem lieliem zirgiem. Toreiz Eduards Kalniņš lika iegleznot Padomju Latvijas karogu, es to neizdarīju. Domāju, nez vai pielaidīs pie diplomdarba aizstāvēšanas. Bet beidzu akadēmiju, tā arī neiekrāsojusi viļņaino LPSR karogu. Gleznā ir tikai Dziesmu svētku simtgades karogs, tādēļ ļoti labi zinu, kā tas izskatās. Toreiz dabūju ne vien piecnieku, bet – kāds absurds! – PSRS Kultūras ministrijas zelta medaļu. Papīru saņēmu, bet to medaļu līdz šim vēl ne… (pasmaida). Manā uztverē Dziesmu svētki ir vieni no pašiem skaistākajiem mūsu tradīcijās, un tie nemaz nevar neizdoties. Jāiemācās vien celt savu pašapziņu. Un tās kļūmītes varbūt arī nemaz nav nekādas kļūdas?
Kas notiks tālāk?
Septembra otrajā pusē darba grupās sāks apspriest iespējamos biļešu tirdzniecības modeļus nākamajos Dziesmu un deju svētkos 2023. gadā.
25. oktobrī notiks aizvadīto svētku izvērtēšanas konference.
