Agris Liepiņš: Valsts simtgades svinību mode 6
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos nesamērīgi daudz tiek noniecināts Kārlis Ulmanis un viņa valdīšanas laiks, kam tautas atmiņa devusi apzīmējumu – labie ulmaņlaiki. Rodas sajūta, ka noniecināšana kļuvusi par modes lietu, par piesliešanos kopējam Eiropas korim, selektīvi un vienpusīgi piemeklējot vietējos pašmāju piemērus.
Kā pretreakcija nekontrolētai migrantu ieplūšanai Eiropā daudzās Eiropas Savienības valstīs pastiprinājusies vēlme nosargāt savu nacionālo identitāti. Eiropas valdošā politiskā elite šo vēlmi pasteigusies nodēvēt par populistisku, ekstrēmu, destruktīvu un līdzīgos vārdos. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicina Eiropas Savienību vērsties pret aprobežoto nacionālismu, kamēr vēl ir laiks. Atgādinot par nacisma nostiprināšanos pagājušā gadu simteņa trīsdesmitajos gados un velkot paralēles ar šodienu, viņš teic – briesmas, kas iegūst draudošus apmērus no labējo partiju puses, var vienkārši nostiprināties, kad neprātīgs populisms un aprobežots nacionālisms sagatavo tam ceļu.
Nesnauž arī mūsu vēsturnieki un žurnālisti, arī viņi metušies kaismīgā cīņā pret “aprobežoto nacionālismu” un saviem uzbrukumiem atraduši pateicīgu politiķi – Kārli Ulmani.
Nevar noliegt – Ulmaņa politikas stūrakmeņi bija nacionālas valsts ideja un nacionālisms, ar to saprotot vēlmi veidot latvisku Latviju, valsti ar latviskā dominanti.
Svēta ideja, jo Latvija ir vienīgā vieta uz pasaules, ko latviešu tauta drīkst saukt par savām mājām, un latviešiem ir pilnas tiesības te arī justies kā savās mājās.
Latvijas vēsturnieku grupas sagatavotajā grāmatā “15. maija Latvija” Ulmaņa laiks raksturots šādi: “No Austrumeiropas diktatūrām tieši Latvijai 30. gadu vidū un otrajā pusē bija raksturīga ļoti antidemokrātiska valsts pārvaldīšana. Nebūs pārspīlēts, ja apgalvosim, ka Ulmaņa režīms bija pats autoritārākais Baltijā un visā Austrumeiropā.”
Tālāk uzzinām, ka 15. maija apvērsuma laikā Ulmanis atlaida Saeimu un aizliedza visas 109 partijas, apcietināja vismaz 503 sociāldemokrātus un 126 nelegālās komunistiskās partijas biedrus, kā arī 128 “pērkonkrusta” organizācijas biedrus un 18 minoritāšu politisko organizāciju pārstāvjus. Tos ievietoja maija beigās izveidotajā Liepājas koncentrācijas nometnē. Nometnes režīms bija samērā liberāls, ieslodzītie vienīgi nevarēja atstāt nometnes teritoriju, un viņiem bija jāievēro noteikta dienas kārtība. Jau sākot ar 21. jūniju, ieslodzītos pakāpeniski sāka atbrīvot, saņemot pretī rakstveida apliecinājumus, ka atbrīvojamie apņemas turpmāk nenodarboties ar politiku.
Vēsturnieki aizmirsuši pieminēt amizantu faktu – vadošajiem sociāldemokrātu politiķiem, ņemot vērā, ka viņi palikuši bez iztikas līdzekļiem, Ulmaņa režīms maksāja nelielas pensijas. Apvērsums notika bez asins izliešanas. Ulmanis aizliedza visas partijas, tāpēc godprātīgie vēsturnieki, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka Ulmaņa režīms bija nedemokrātiskāks par Staļina režīmu, jo PSRS bija viena – komunistiskā partija un neskaitāmi miljoni gulaga nometnēs nomocīto, bet Hitleram bija Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (nacistu partija) un daudz koncentrācijas nometnēs nogalināto. Lai nu šie fakti paliek uz Latvijas vēsturnieku sirdsapziņas, Eiropas vadošajai modei taču jāskrien līdzi.
No vēsturniekiem neatpaliek arī atraktīvais žurnālists Ķibilds ar raidījumu “Atslēgas”. “Kas te latvisks?” – viņš iesaucas, televīzijas ekrānā demonstrējot pompozos Vecrīgas pārbūves plānus. Ulmaņa režīms mēģinājis kopēt Hitlera Berlīnes pārbūves plānus ar totalitārisma režīmiem raksturīgajām milzu celtnēm. Un prezidenta pils griestu gleznojumi ar smieklīgajām senlatviešu dzīves ainām, pēc kā tie izskatās?
Par pompozajām celtnēm Vecrīgā, nojaucot veselus kvartālus, jāpiekrīt, bet nepieņemams ir prātuļojums, ka sākās karš un tāpēc, paldies Dievam, totalitārā režīma ieceres netika īstenotas.
Kas attiecas uz Senlatvijas ainām, tad māksliniekiem lai paliek mākslinieku daļa, toties nacionālā arheoloģija, pateicoties valsts nostājai, attīstījās ļoti dinamiski, un izrakumos iegūto vēstures liecību klāsts būtiski papildināja mūsu priekšstatus par latviešu tautas senatni.
Tomēr liekas, ka mūsu vēsturniekiem un viņus apkalpojošajiem žurnālistiem mieru nedod vēl kas cits. Lai kādiem vārdiem nelamātu Ulmani, nav noliedzams, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvija sasniedza vērā ņemamu labklājības līmeni. Šodienas politiķi, sagaidot valsts simtgadi, ar to nevar lepoties.
Latvijas ekonomikas vēstures pētnieks Gatis Krūmiņš teic, ka 1938. gadā Latvijas IKP statistiski sasniedza augstāko punktu, apsteidzot Igauniju, Austriju, Itāliju, bet, pēc citu pētnieku datiem, pat Somiju un mina uz papēžiem Norvēģijai. Pētnieks uzskata, ka, ja nebūtu okupācijas, VEF noteikti sasniegtu “NOKIA” vai “Philips” līmeni, bet iedzīvotāju dzīves līmenis būtu līdzvērtīgs Zviedrijas vai Somijas standartiem. Un vēl – atmiņas par ulmaņlaikiem palīdzēja izdzīvot piecdesmit okupācijas gadus. Šodienas vēsturnieki šos laikus cenšas izdzēst no mūsu atmiņas, noniecināt un apsmiet.
Var jau būt, ka ulmaņlaiki kā laimes gadi saglabājušies vien leģendās, īstā dzīve nebija tik rožaina un daudz kas piemirsies, bet vienu gan zinu – noniecinot citus, pats lielāks nekļūsi.
