Agris Liepiņš: Valsts simt gadus gaidot 5
2018. gadā svinēsim mūsu valsts simts gadu jubileju, un šim pasākumam laikus jāgatavojas. Ne vien jāsaved kārtībā apģērbs un jānomazgā mute, bet vispirms jāsakārto sava – Latvijas pilsoņa – iekšējā pasaule. Pretējā gadījumā visi svētku pasākumi būs vien skaistas dekorācijas. Ko gribu ar to teikt?
Mums daļēji ir zudusi vēsturiskā atmiņa. Atjaunotajā Latvijas Republikā, pārspīlējot uzskatu, ka nacionālā vēsture nav īpaši jāmāca kā atsevišķs priekšmets un tā jāskata vienīgi Eiropas notikumu kontekstā, nereti nonākam kuriozā situācijā. “LA” lasītāja Elsbergas kundze laikrakstā minēja šādu piemēru – Lāčplēša dienā Brāļu kapos aizdedzam svecītes, arī pie sarkanarmijas politdarbinieku kapa plāksnītēm, tostarp pie Jāņa Ciņa atdusas vietas. Jānis Cinis bija LPSR iekšlietu tautas komisāra Simona Šustina pirmais vietnieks, un viņa paraksts ir uz 2479 izsūtīto latviešu lietām. Lūk, šis piemērs labi ilustrē domu, ka, sagaidot valsts simt gadus, vispirms ir jāsakārto sava – Latvijas pilsoņa – iekšējā pasaule. Vērtību sistēma, kuru liekam savas valsts pamatos.
Plašsaziņas līdzekļos lasāms, ka Krievijā ir izdota pavēle sagatavoties Otrā pasaules kara (Krievijā – Lielā tēvijas kara) septiņdesmit gadu svinībām nākamajā gadā. Kremlis šo pasākumu atzīmēs ar nepieredzētu vērienu, un līdzekļi netiks žēloti. Šiem pasākumiem jābūt ar ilgtermiņa efektu patriotiska noskaņojuma saglabāšanā un jāsasniedz mērķis, kad Krievijas tautas varoņdarba varenums jaunatnei kļūst par vienu no kultūras kodiem, par nacionālās identitātes sastāvdaļu.
Kāds tam sakars ar Latvijas simtgadi? Mēs taču nevaram ietekmēt Kremļa aktivitātes dižajā Krievzemē. Sakars tomēr ir, un diezgan tiešs. Padomju okupācijas gados nekontrolētas migrantu plūsmas dēļ no visas plašās padomjzemes Latvijā būtiski mainījās iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Atjaunojoties neatkarībai, nekas netika darīts, lai migranti atgrieztos savās etniskajās dzimtenēs. Viņi vēl aizvien mitinās Latvijā, bet ikdienā dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Divdesmit gados ir izauguši arī tādi jaunās paaudzes pārstāvji, kuri nebūt nealkst integrēties valstī, kurā dzimuši, un jūtas komfortabli Kremļa mediju attēlotajā pasaulē. Daudziem ir Latvijas pilsonība, kaut dvēselē migrantu pēcteči ir piederīgi citai valstij, ko paši uzskatāmi pierādīja valodu referenduma laikā. Krievijas plašsaziņas līdzekļi veido un veidos šo Latvijas pilsoņu priekšstatus par Otro pasaules karu. Kā mēs, pilnīgi atšķirīgi raugoties uz vēsturi, varēsim kopā svinēt Latvijas simt gadus? Vai Latvijas pilsoņus saliedēs kopīgas vērtības? Varbūt Latvijas valsts līdzinās pudelei, kam uz etiķetes viens nosaukums, bet saturs pavisam cits? Arī šis piemērs labi ilustrē domu, ka, sagaidot valsts simtgadi, vispirms ir jāsakārto sava – Latvijas pilsoņa – iekšējā pasaule.
Kā rīkoties, lai daļai Latvijas pilsoņu Krievijas propaganda nekļūtu par vienu no kultūras kodiem un viņu identitātes sastāvdaļu? Stāstīt patiesību par Otro pasaules karu. Par to, kā Staļins pirms kara neuzticējās Padomju Savienībā mītošajām tautām, kuri nebija krievi. It sevišķi tām, kam bija savas nacionālās valstis ārpus PSRS. Tāpēc 1937., 1938. gadā tika sāktas etniskās tīrīšanas akcijas pret PSRS pilsoņiem – poļiem, latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, vāciešiem. Represiju jēgu īsi un kodolīgi izteica Krasnojarskas novada komitejas pirmais sekretārs S. Soboļevs: “Pietiek spēlēt internacionālismu, vajag sist visus šos poļus, korejiešus, latviešus utt. Visas tās ir pērkamas nācijas, kuras jāiznīcina (..). Visus nacionālistus vajag noķert, nolikt uz ceļiem un iznīcināt kā trakus suņus.” (Jānis Riekstiņš. “PSRS Iekšlietu tautas komisariāta “Latviešu operācija”, 1937 – 1938″)
Krievu skolās vajadzētu stāstīt arī par šādu Otrā pasaules kara priekšvēsturi, ne tikai lasīt Krievijas vēstnieka dāvātos Pikuļa daiļdarbus. Varbūt tad Latvijas pilsoņiem – krieviem būs mazāka vēlēšanās Krievijas tautas varoņdarbu padarīt par kultūras kodu un nacionālās identitātes sastāvdaļu. Varbūt viņi aizdomāsies un kaut nedaudz vairāk jutīsies piederīgi Latvijas valstij. Un tad astoņpadsmitajā gadā mums būs drošāks pamats kopīgi svinēt Latvijas valsts simtgadi.
