– Vai neiznāks ačgārni – birojs pieņems šos pašvaldību pasūtījumus, bet pašvaldības būvvalde pieņems valsts pasūtījumus? 2
– Tā arī ir plānots.
– Jūs teicāt, ka ar biroja izveidošanu aizpildīts tas tukšums, kas no valsts iestāžu puses būvniecības nozares uzraudzībā bija līdz šim. Bet funkciju tukšuma jau nebija. Vai tomēr bija?
– Bija profesionālās kompetences tukšums – gan par ēku mehānisko stiprību, gan vides pieejamību, energoefektivitāti un citām pēc Eiropas standartiem būvniecībai izvirzītajām prasībām. Rīgā un citās lielākajās pilsētās, kur būvniecības speciālistu pietika, to tā neizjuta. Bet mazo novadu pašvaldību būvvaldēs tas bija skaidri jūtams.
Labākais variants būtu tāds, ka esam iestāde, kurā ir pilnīga informācija par visu valstī notiekošo būvniecību. Īpašu uzmanību pievēršot III grupas būvēm, kuras ir sabiedriski nozīmīgas, kā tas bija Valsts būvinspekcijas laikā. Mūsu uzdevums būtu uz riskiem balstītas metodoloģijas pamata izvēlēties būvobjektu, kur pārbaudām, vai celtniecība atbilst visiem būvnormatīviem. Pēc tam iesniedzam atzinumu vietējās pašvaldības būvvaldei. Ja tas ir negatīvs, tad būvvalde nedrīkst pieņemt jaunbūvi ekspluatācijā. Šī kārtība jau ir sekmīgi ieviesta Igaunijā. Turklāt tā valstij izmaksātu lētāk, nekā pēc kārtas pārbaudot visus būvobjektus. Līdzīgi darbojas, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests. Tas jau nepārbauda katru uzņēmumu. Bet ikviens uzņēmējs tomēr rēķinās, ka jebkurā brīdī arī viņu var pārbaudīt.
– Vai tas nozīmē, ka jau rakstāt jaunus Ministru kabineta noteikumus vai likuma grozījumus?
– Nē. Pašlaik esam devuši savus priekšlikumus ministrijai, tomēr, manuprāt, trūkst vēlēšanās vai izpratnes kaut ko mainīt būvniecības regulējumā pēc būtības. Tā vietā mēģina piedāvāt tos pašus vecos risinājumus jaunā iepakojumā. Tāpat Saeimas parlamentārajai komisijai Zolitūdes traģēdijas sakarā esam norādījuši, ka birojam uzticētie pienākumi ir neskaidri. Arī par ekspluatācijas prasībām Būvniecības likumā ir pateikts nepietiekami. Tur par to ir tikai viens pants. Bet ēku ekspluatācijas lauks ir milzīgs, ievērojami plašāks nekā pašu ēku būvniecība.
– Vai nepieļaujat, ka Zolitūdes traģēdijas cēlonis varētu būt ne tikai pavirša celtniecība, bet arī ēkas ekspluatācija?
– Pieļauju, protams. Bet nevajadzētu gan iedomāties, ka ar valsts uzraudzības biroja izveidošanu viss būs kārtībā. Tā nebūs!
Joprojām, piemēram, nav atbildes uz jautājumu, kurš ir kopumā atbildīgais par kāda būvobjekta būvniecību. Pasūtītājs vai būvnieks? Piemēram, citās Eiropas valstīs ēkas projektētājs un ēkas būvnieks – ģenerāluzņēmējs pirms nodošanas ekspluatācijā ar saviem parakstiem apliecina, ka būve atbilst normatīviem. Savukārt Latvijā valda pilnīgi ačgārna sistēma – saistību raksti tiek pieprasīti pirms konkrētā objekta būvniecības sākšanas. Un tos paraksta nevis tie, kuri saņem naudu no pasūtītāja, bet tie, kuri tiek norīkoti darbu izpildē. Turklāt, nododot objektu ekspluatācijā, pasūtītājam tiek prasīts apliecinājums, ka būve atbilst normatīviem.
– Varbūt jāvēršas pret ģenerāluzņēmējiem, kuri būvlaukumā piesaista pārāk daudz apakšuzņēmēju, tādējādi saskaldot atbildību?
– Vai vajadzētu saīsināt apakšuzņēmēju ķēdes, par to neesmu pārliecināts. Apakšuzņēmēju ķēdes ir visās pasaules valstīs, turklāt strādā sekmīgi. Bet tur, iekams ar kādu slēdz līgumu, ģenerāluzņēmējs vispirms noskaidro: kāda ir viņa pieredze un reputācija; kā viņš maksājis nodokļus; kādas algas maksājis strādājošajiem. Pajautājiet to Latvijas būvniekiem, kuri strādā pie ģenerāluzņēmējiem citās valstīs. Savukārt atbildība ir skaidri noteikta un visiem zināma – par kārtību būvlaukumā un par uzcelto ēku atbild tikai un vienīgi ģenerāluzņēmējs. Mums pagaidām tā nav, un tas ir pats lielākais trūkums. Ja mums kādā būvlaukumā kaut kas atgadās – cits uz citu rāda ar pirkstu, noveļot vainu no sevis.
