Valsts prezidents pareģo “izmaiņas, kas pat prātā nenāk” 0
Nesen Valsts prezidents Andris Bērziņš (intervijā LETA) pareģoja, ka globālā mērogā “tuvākie pāris gadi nesīs tādas izmaiņas, kas pat prātā nenāk”. Viņš arī norādīja uz Starptautiskā valūtas fonda secinājumu, ka Eiropas Savienība nav pietiekami aktīva, lai pārvarētu krīzi, un tam acīmredzot traucē esošo struktūru nepiemērotība, tāpēc jāveido tādas, kas būtu rīcībspējīgas.
Un tajās Latvijai vajadzētu “teikt savu vārdu”.
Pārmaiņu neizbēgamības tēma nodarbina eiropiešu prātus kopš krīzes, kad viņi saskārās ar nepatīkamu patiesību. Proti, Eiropas nācijas, kas ir suverēnās varas nesējas, pamanīja, ka lielu šīs varas daļu ir paņēmuši finanšu tirgi. Šo pēc būtības dažādo varas centru spēku samēri un intereses tad arī noteiks eirozonas likteni. Kā arī ES reformu saturu, ko reizēm mēdz izteikt ar vārdiem “vairāk Eiropas”, lai gan izpratne par to mēdz būt stipri atšķirīga. Sarežģītākā politiskā problēma ir krīzes dēļ daudz cietušās demokrātijas nostiprināšana. Tāpēc, piemēram, Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible iesaka palielināt Eiroparlamenta lomu, izveidojot otru palātu, kurā būtu pārstāvēti nacionālo parlamentu deputāti. Ir arī ieteikumi par ES prezidenta ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās un vēl citas idejas. Tās būtu apspriežamas arī Latvijā.
Pareģojums par Latvijas nozīmības pieaugumu šajā nākotnes Eiropā nebūt nav utopisks, ja vien baltieši ieņems vairāk vai mazāk vienotu nostāju un ja vien pašā Latvijā tāda nostāja piemitīs partijām, kas sakās aizstāvam nacionālās vērtības. Vismaz politiķi varētu atlicināt vairāk laika diskusijām pēc būtības un savstarpējo pozīciju tuvināšanai un to skaidrošanai. Nevis valsts resursu izniekošanai pāris gados kārtējā, ZZS un “Saskaņas centra” iniciētajā tā sauktajā referendumā par referendumiem.
Liekas, ZZS šāda referenduma lietderību nespēj izskaidrot pat partijas kādreiz izvirzītajam valsts prezidentam. Vēl tajā pašā dienā, kad Saeimā tika vākti šā pasākuma iekustināšanai nepieciešamie 34 deputātu paraksti, Bērziņš publiski izteicās: referendums nav vajadzīgs, bet gribētu dzirdēt “ZZS motivāciju”.
Vienmēr jau var stāstīt, ka tautas nobalsošana ir demokrātijas kalngals vai ko tamlīdzīgu. Bet šoreiz “motivācija”, cik noprotams, galvenokārt saistās ar pašvaldību vēlēšanām, jo politiķiem nākamās vēlēšanas parasti ir svarīgākas par nākamajām paaudzēm.
Šo nepatīkamo slēdzienu tagad attiecina uz agrāk Grieķijā valdījušajām gan sociālistu, gan labējo partijām. Taču Latvijā tās var iedalīt arī pēc ģeopolitiskās orientācijas. Lai noteiktu, uz ko orientējas ZZS un “SC”, referendums nav jārīko.
