Valsts prezidents kļūst tiešs tikai tad, ja aizskar viņa privāto dzīvi 0
Valsts prezidenta Andra Bērziņa darbu augustā pozitīvi vērtējuši 59,3% Latvijas iedzīvotāju, liecina “Latvijas faktu” veiktā aptauja. Tas esot vislabākais viņa darba novērtējums kopš stāšanās amatā. Dati publiskoti divas dienas pēc nu jau slavenās A. Bērziņa replikas televīzijas operatoriem, kuri bija ieradušies filmēt, kā viņš pirmajās skolas gaitās pavada savu dēlu.
“Čaļi, pa galvu vajag, ja. Ilgi neesat sisti, ja…” – šis izteiciens iekļūs Latvijas politiskās leksikas pazīstamāko izteicienu sarakstā. Līdzīgi kā, piemēram, Viļa Krištopana atziņa, ka viņš nevēlas dzīvot “muļķu zemē” (t. i., Latvijā), Einara Repšes “Kā var nesolīt?”, Aigara Kalvīša “treknie gadi” utt. Viens no Latvijā biežāk citētajiem, starp citu, pieder nevis kādam vietējam politiķim, bet bijušajam Francijas prezidentam Žakam Širakam – par garām palaisto labo iespēju paklusēt.
Grūti spriest, vai “pasprukusī” emocionālā reakcija būs mazinājusi vai vairojusi Latvijas Valsts prezidenta atbalstītāju skaitu, jo, spriežot pēc interneta komentāriem, tā saņēmusi gan skarbu kritiku, gan (varbūt pat lielāku) sapratni un pat atzinību. Tas kaut kur Amerikā pieņemts, ka prezidenta kandidātu dzīvesbiedres un citi ģimenes locekļi aktīvi piedalās kampaņā (kā nupat varējām vērot gan Republikāņu, gan Demokrātu partijas konventos), pie mums mediju interese par amatpersonas ģimenes locekļiem tiek uztverta kā iejaukšanās privātajā dzīvē, par ko var solīt pat fizisku izrēķināšanos.
Gribētos gan, lai prezidents savu tiešumu vairāk demonstrē nevis uz ielas, bet formulējot politisko viedokli un paužot savu attieksmi. Diemžēl tur viņa izteikumi bieži ir ļoti mīklaini un prasa tulkojumu.
Piemēram, šonedēļ “PCTVL” un Lindermana partijas aktīvisti iesniedza CVK savāktos parakstus cerībā sarīkot referendumu par pilsonības “nulles” variantu. Ja A. Bērziņš būtu pateicis, ka šie “čaļi sen pa galvu nav dabūjuši”, ja nodarbojas ar provokācijām, tas nebūtu politiski korekti, bet tā būtu skaidra valoda un nostāja.
Taču te nu A. Bērziņš no lauvas pārtop par mīlīgu kaķēnu un sāk filozofēt. Latvijā esot ļoti liels nepilsoņu skaits un 20 gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas “šis jautājums ir jārisina”. Nē, ne jau ar referendumu un automātisku pilsonības piešķiršanu, bet kaut kā citādi. Kā? Kaut kas varbūt esot jādara valsts valodas zināšanu uzlabošanai nepilsoņu vidū, varbūt vēl kaut kas. Bet kopumā jau tā nav prezidenta lieta. Viņš var ierosināt, bet pabeidz lai kādi citi (kā nesen ar karavīru “samierināšanu”, kas tagad pāradresēta Saeimai). Kaut gan, kas zina, varbūt tieši tas ir veids, kā saglabāt augstu reitingu.
