Valsts prezidenta teiktajā ir racionāls grauds 0
Masu saziņas līdzekļos plaši atspoguļots prezidenta Andra Bērziņa izteikums, ka par nākamo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāju vajadzēs cilvēku, kas ir Latvijas latvietis un kas labi zina situāciju šeit iekšienē. Aizvainoti jūtas trimdas latvieši, lieki kaitināti cittautieši, daudziem tā liekas diskriminācija pēc dzimšanas vietas.
Prezidents, kaut labi domājis, šoreiz izvēlējies neveiksmīgus vārdus. Tomēr teiktajā ir racionāls grauds un nevajadzētu no vanniņas kopā ar ūdeni izliet arī mazuli.
Tautība patiešām nav uzticamības garants. Latvietis Pēteris Stučka neticēja Latvijas tautas spējai ilglaicīgi pārvaldīt pašiem savu nacionālu valsti. Tomēr jāpiekrīt, ka vispilnīgāk savu – latviešu – tautu izpratīs tieši latvietis. Un apdraudējumus, kuri bieži ir netieši, arī vislabāk izjutīs latvietis. Krievam “Lattelecom” re-klāmas lapiņas divās valodās nešķitīs kā apdraudējums, un, visticamāk, viņš nemaz neiedomāsies, ka tam ir kāds sakars ar Latvijas kā nacionālas valsts identitāti. Nedz tiešs militārs, nedz kiber- vai terorapdraudējums tas nav. Sasāpējušas problēmas uzticēt risināt cittautiešiem ir demokrātiski, bet vienlaikus arī riskanti. Spilgts piemērs ir Elertes kundzes padomnieks integrācijas jautājumos. Šobrīd šis krievu intelektuālis atrodas Lindermana partijā.
Izsakot neveiklo frāzi, prezidents neapšaubīja ārzemēs dzimušo latviešu mīlestību pret Latviju. Viņš vēlējās pievērst uzmanību niansei, ka cilvēks, kurš dzimis un audzis eiropeiskā vidē, kurš no mazām dienām skolots demokrātisko vērtību garā, ne visai adekvāti izprot “lielā lāča” domāšanu. Pareizāk būtu teikt – neizjūt, idealizē un pieņem vēlamo par esošo. Minēšu piemēru. Stokholmā izdotajās Jāņa Kārkliņa atmiņās par avīžnieka gaitām “Jaunākajās Ziņās” atradu liecības noskaņai, kas valdīja žurnālistu vidū, apmeklējot Krievijas vēstniecības pieņemšanas Latvijas brīvvalsts laikā. “Intelektuāļos pamazām nostiprinājās uzskats, ka boļševisms ir krievu iekšēja lieta, kas kaimiņus tieši neapdraud, bet evolūcijas ceļā, līdzīgi Lielajai franču revolūcijai, pārveidosies par Rietumu uzskatiem pieņemamu valsts iekārtu. (..) Galdā netrūkst melnā, graudainā kaviāra, Kaukāza vīnu un krievu šampanieša. Apkalpo Švarca restorāna personāls. (..)
Viņi tēlo ārēji ļoti kulturālu izlasi, par politiku nekad neierunājas. (..) Ka jautrā barā tur dzeram vergu darba sviedrus un asaras, to tolaik nesajutām. Mēs dzīvojām citā pasaulē un pagājušo bijām jau puslīdz aizmirsuši.”
Tiktāl no Latvijas brīvvalsts laikiem, bet tagad atgadījums no šodienas. Pirms valodas referenduma sarunājos ar ekspolitiķi, šobrīd žurnālistu. Runājām par Rīgas mēru. Minēju – skaisti safrizēts paštēls bieži vien ir mānīgs. Sarunas biedrs oponēja – Kažociņa kungs uzskatot, ka Rīgas mērs esot eiropeiska tipa moderns politiķis. Pāris dienu vēlāk Ušakovs parakstījās par krievu valodu kā otro valsts valodu. Ne mirkli nešaubos – Lielbritānijā augušais un dienējušais Jānis Kažociņš no visas sirds mīl Latviju un vēl tai visu labāko, bet viņam pietrūkst piecdesmit gadu kopdzīves pieredzes ar dižo krievu tautu. Par to trimdas latviešiem nevajadzētu apvainoties, tas vienkārši ir fakts. Liekas, tieši šādā kontekstā prezidents izteica savu nu jau slaveno frāzi.
