Jānis Grasis: Maksimāli ierobežot ātro kredītu aizdevējus būtu labākā dāvana Latvijas simtgadē 1
Televīzijas ekrānos SMS jeb ātro kredītu devēji joprojām zibina. Vakar televīzijā vairākas reizes redzēju SIA “Creamfinance” reklamēto piedāvājumu, kas esot viens no labākajiem Latvijā. Intereses pēc iegāju viņu mājaslapā – ilustratīvajā piemērā, aizņemoties 200 eiro uz 30 dienām, gada procentu likme ir 179%! Superīgs piedāvājums Latvijā, kas ir Eiropas Savienības, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (pasaules bagātāko valstu klubiņš) un eirozonas dalībvalsts. Bet progress, protams, vērojams ir. Kad pirmo reizi pats sadūros ar ātro kredītu uzbāzīgajām reklāmām – tas bija nu jau tālajā 2010. gadā, tad “icredit.lv” portālā “Draugiem.lv” man piedāvāja aizņemties ar gada procentu likmi 1500%! Pie tam vēstījums bija personalizēts: “Tikai Tev, Jāni, vislabākais piedāvājums!” Droši vien, ja kāds man piedāvātu ko tādu uz ielas, es vienkārši iekrautu pa purnu… Piedāvājums internetā ir bezpersonisks, tāpēc tik asa reakcija nevar sekot. Cik atceros, pēc žurnālistes Ilzes Zālītes raksta laikrakstā “Diena” 2010. gada 25. maijā šis aizdevējs uzreiz samazināja likmi līdz 300%… Jau toreiz piedāvāju, ka nepieciešams noteikt kredītņēmēja kopējo izmaksu griestus, kā nesen to bija izdarījusi Igaunija. Jau 2009. gada 1. maijā Igaunijā stājās spēkā grozījumi Civilkodeksā, kas noteica, ka kredīta līgumos, kur viena puse ir patērētājs, kopējās kredīta izmaksas nedrīkst trīs reizes pārsniegt vidējo patērētāju procentu likmi, par kuru izsniedz patēriņa kredītus kredītiestādes un kuru aprēķina Igaunijas centrālā banka. Jebkurš izmaksu pārsniegums neatbilst labiem tikumiem un ir spēkā neesošs.
Kopš tā laika Saeima jau vairākas reizes ir ierobežojusi ātro kredītu izsniedzējus, tomēr situācija ir tālu no ideālā. Jebkurš prātīgs cilvēks piekritīs, ka aizņemties ar procentiem, kas mērāmi ar trīs cipariem, nav prāta darbs. Taču cilvēki aizņemas: piemēram, 2017. gada pirmajā pusgadā no jauna izsniegtajos nebanku kredītos dominēja ātrie kredīti ar vairāk nekā 114 miljoniem eiro jeb 41% no visas no jauna izsniegtu nebanku kredītu kopsummas. Kas cilvēkus spiež aizņemties tieši ātros kredītus?
Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes (LU BVEF) nesenajā pētījumā “Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā” tika secināts, ka galvenais iemesls izvēlei par labu ātrajiem kredītiem pie nebanku aizdevējiem ir ērta un ātra aizdevuma noformēšana (71,70%), kā arī tas, ka nav nepieciešams sniegt paskaidrojumu tēriņu nolūkam (52,27%), nav jākārto dažādas formalitātes (51,99%) un ir iespējas aizņemties nelielas naudas summas (51,39%).
Turklāt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pētījumi rāda, ka diemžēl arī Latvijas patērētāju finanšu pratība ir visai zema. Man nāk prātā tikšanās ar studentiem no Nīderlandes pirms pāris gadiem. Kad pajautāju, vai viņiem ir pieejami ātrie kredīti un kā Nīderlandē tas tiek regulēts, atbilde bija nekavēties: “Jā, ir pieejami, bet kurš gan tos ņem!”
Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā daudzi cilvēki ar regulāriem ienākumiem (SMS reklāmās kā klienti savulaik tika rādīti skolotāji, pašnodarbinātas personas u. c.) var izmantot arī kredītiestāžu pakalpojumus kā alternatīvu, piemēram, overdraftu jeb pārtēriņa kredītu. Arī tas ir ērti, bez paskaidrojumiem, bez formalitātēm un var aizņemties nelielas naudas summas. Vienīgas, kas jāizdara, noslēdzot līgumu par bankas kartes saņemšanu, jāpiekrīt šādai opcijai. Un pats galvenais, daudzos gadījumos, ja naudu atdod noteiktā laikā, procentu vispār nav vai tie ir ļoti zemi salīdzinājumā ar ātrajiem kredītiem.
Bet, protams, ir arī cilvēki, kam kredītiestādes nepiešķirs nekādu pārtēriņa vai citu kredītu, jo nav regulāru ienākumu vai arī ienākumi ir aploksnēs. Šajā gadījumā valsts pienākums ir aizsargāt vājāko – kredītņēmēju. Valsts interesēs ir, lai cilvēks nenonāk ātro kredītu parādu jūgā: tad viņš maksās no saviem ienākumiem neadekvāti proporcionāli lielas summas ātro kredītu izsniedzējam, bet preces un pakalpojumus pirks mazāk, kas ietekmē kopējo tautsaimniecības attīstību. Kad parādi iekrājas, aizņemas vēl citur, kas ir pats sliktākais; tāpat viņš izvēlas palikt “pelēkajā zonā” bez nodokļiem vai vispār aizbrauc uz ārzemēm. Es gan personīgi pazīstu dažu labu brašuli, kas savulaik aizņēmās ātros kredītus par maksimāli lielām summām pie visiem to izsniedzējiem un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem aizbrauca dzīvot uz Rietumeiropu…
Ir jāuzslavē Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbs, kas ir vairākkārt sodījuši ātro kredītu izsniedzējus par negodīgu komercpraksi, kā arī radījuši interneta vietni www.parads.lv patērētāju izglītošanai finanšu pratības jautājumos. Katrā ziņā jau pamatskolās finanšu pratības apguvei būtu jāpievērš lielāka vērība.
Zināmu optimismu situācijas uzlabošanai dod arī jaunumi no Saeimas. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti tikai ar trešo reizi (!) 2018. gada 14. augustā savāca nepieciešamo kvorumu (ieradās septiņi deputāti no 13), lai spriestu par ātro kredītu tālāku ierobežošanu ar grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Pagaidām Saeimas komisijas lēmums ir atbalstīt likumprojektu, kas paredz, ka patērētājam noteiktās kredīta kopējās izmaksas, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā (jeb 25% gadā) no kredīta summas, uzskatāmas par nesamērīgām un nav atbilstošas godīgai darījumu praksei. Tāpat, lai atbilstoši likuma prasībām kredīta devējs varētu novērtēt patērētāju spēju atmaksāt kredītu, paredzēts noteikt, ka uz informāciju, kas saņemta no paša patērētāja, iespējams balstīties tikai tad, ja tā ir pietiekama un dokumentāri pamatota.
Bet vai Saeimai izdosies līdz galam vēl divos lasījumos pieņemt šo likumprojektu jau 2018. gadā? Grūti spriest. Ātro kredītu lobijs ir spēcīgs. Bet, manā skatījumā, maksimāli ierobežot šos aizdevējus būtu labākā dāvana Latvijas simtgadē tiesiskās vides sakārtošanā.
Aizdzīt nerezidentus no Latvijas kredītiestāžu sektora bija stratēģiska kļūda, turpretim šis būtu viens Saeimas darbiņš, kas celtu tās reputāciju un pasargātu sabiedrības trūcīgāko daļu no ātro kredītu klaušām.
Latvijas Republikas Satversmes preambula noteic, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Ja valsts atbalsta aizņemšanos ar trīsciparu procentiem, tad tas noteikti nav sociāli atbildīgi. Būtu jāpadomā arī par grozījumiem Krimināllikuma 201. pantā par augļošanu. Tas nosaka: “Par dažāda veida aizdevumiem, kuri izdarīti, apzināti izmantojot aizdevuma ņēmēja smago materiālo stāvokli, un kuru nosacījumi ir viņam pārmērīgi apgrūtinoši (augļošana), – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.” Ja aizdevums notiek interneta vidē, tad diez vai būs iespējams pierādīt aizdevējam apzinātu aizdevuma ņēmēja smagā materiālā stāvokļa izmantošanu. Cik zinu, tad Krimināllikuma 201. pants kopš 1999. gada 1. aprīļa ne reizi nav praksē piemērots.
