Valsts pamatvērtības cienošiem pilsoņiem “SC” savas idejas vairs nevarēs “iebarot” 0
Apmēram pirms gada toreizējais prezidents Valdis Zatlers intervijā telekanālam “Rossija 24” izteicās, ka mazākumtautības Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm “dzīvo pat ļoti, ļoti labi”.
Arī pavisam nesen – pēc tam kad izglītības un zinātnes ministrs Ķīlis bija pulcējis apspriedē integrācijas lietu ekspertus – Zatlera Reformu partija piesauca “Eiropas mēroga unikālu faktu”, proti, Latvijas valsts finansēto izglītību astoņās mazākumtautību valodās. Tomēr viena sabiedrības daļa esot neapmierināta, tāpēc tai jāizrāda pretimnākšana un, apgalvoja ministrs, “jāstiprina Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārliecība, ka viņu kultūra un valoda tiek cienīta”. Taču nelolosim kārtējās ilūzijas. Lai cik tālu Latvija savā pretimnākšanas pārcentībā dotos, vienmēr būs kāda sabiedrības daļa, kam ar to nebūs gana.
Latvijas politikā par “mazākumtautību” sinonīmu kļuvis vārds “krievvalodīgie”, savukārt neapmierinātības iegansts ir “Saskaņas centra” atstāšana ārpus koalīcijas. Neapmierinātība īpaši politikā vispār ir pastāvīga parādība, jo kāds vienmēr paliek aiz strīpas, un kas var būt pašsaprotamāk, ja valdībā netiek iekļauta pilsoņu vairākumam ideoloģiski nepieņemama partija. Bet vēl nekur nevienai “sociāldemokrātiskai” partijai tāpēc vien, ka vairākums to atstājis opozīcijā, nav ienācis prātā graut nacionālās pamatvērtības.
Kā jau bija paredzams, “SC” tagad klāsta, ka gaidāmais referendums nemaz nav par otru valsts valodu vai, pareizāk, zināmā mērā tomēr ir – tādējādi izpaudīšoties protests pret latviešu valodas apgūšanas “represīvajām metodēm” (Bartaševičs) un pret Latvijas piekopto “asimilācijas politiku” (Urbanovičs).
Tas ir diezgan īpatnējs redzējums, bet, atceroties tēzi par okupāciju bez okupantiem, varbūt varētu līdzīgi teikt, ka pie mums notiek asimilācija bez asimilētajiem. Dzejnieka Jāņa Petera vārdiem (žurnālam “Ir”), “ir diezgan liela nekaunība, ka krievu valodai prasa vēl valsts valodas statusu līdztekus tam, ka krievu valoda Latvijā jau ir kultūras valoda, masu informācijas līdzekļu valoda, reliģijas valoda, ģimenes valoda, privātu sarunu valoda, zinātnes valoda”.
Vairākās minētajās jomās un vēl sevišķi izglītībā valsts dara krietni vairāk, nekā to paredz Eiropas Padomes pieņemtā Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, ko Latvija ir ratificējusi ar atrunu, kas attiecas uz saziņu ar administratīvajām iestādēm – tika deklarēts, ka attiecīgā panta daļa ir saistoša, ciktāl tā nav pretrunā ar Satversmi un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Šo atrunu “SC” mēdz iztēlot par briesmīgu novirzi no demokrātijas. Tāpat kā nepievienošanos Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartai (arī Eiropas Padomes dokuments), kuru gan nav ratificējušas, piemēram, Eiropas Savienības dibinātājvalstis Francija un Itālija, kā arī vairākas citas ES valstis. Katrā no tām ir savi apsvērumi. Teiksim, Francijas Konstitucionālā padome 1999. gadā nolēma, ka minētā harta nav ratificējama, jo ir pretrunā valsts konstitūcijas pantam, saskaņā ar kuru “Republikas valoda ir franču valoda”. Kamēr būs spēkā šis lēmums, nekādas starptautiskas rekomendācijas neko nemainīs.
Un vēlreiz jāatgādina, ka ES valodu politika ir tikai un vienīgi katras dalībvalsts iekšēja lieta. Kas uzlūkojama, ņemot vērā ļoti dažādas, tajā skaitā vēsturiskas, kopsakarības. Latviju ietekmējušās kopsakarības “SC” ir izdevīgi neievērot – it kā nebūtu pagājušajā gadsimtā piedzīvoto totalitāro režīmu radīto izkropļojumu, it kā nebūtu Krievijas ar 140 miljoniem iedzīvotāju, kur krievu valodai attīstīties.
Protams, Urbanovičs un pārējie, paziņojot, ka referendumā balsos par valsts valodas statusu krievu valodai, ir izvēlējušies sev visai neērtu spēles laukumu un vairs nevar rēķināties ar agrāko labvēlību, ko viņi baudīja dažu tā dēvēto latvisko partiju vai ekspertu aprindās. Balsojums par savas valsts identitātes likvidāciju tomēr ir grūti attaisnojams. Kaut gan Ušakovs skaidro, ka tas esot tikai “instruments”, ar ko parādīt, ka ir “problēmas, kas jārisina”.
“SC” piedāvātie risinājumi iezīmē Latvijai pavisam noteiktu perspektīvu jeb tādu kā valstiskuma pakāpeniskas demontāžas programmu. Ir maz izredžu to iebarot eiropeiskā vai vispār jelkādā mērcē latviešiem un citiem valsts pamatvērtības cienošiem pilsoņiem, tāpēc “SC” resnā gala politiķi krietni nopūlas, izpildot vingrojumu, ko Jurkāns nosaucis par špagatu. Sarežģītu, bet savam stāvoklim ne īsti atbilstošu pozīciju ieņem arī valsts galva un vēl dažs labs, un Latvijas politiskā skatuve jau drusku atgādina “Moulin Rouge” uzvedumu. Pirms referenduma noskatīsimies šo izrādi, kas paturama prātā vismaz līdz nākamajām vēlēšanām.
