Valsts noslēpuma aizsardzība vārda brīvības ēnā. Solvita Āboltiņa, īpaši “LA” 22
Šodien, 11. maijā, stāsies spēkā grozījumi Krimināllikumā. Pirms Krimināllikuma grozījumu apstiprināšanas galīgajā lasījumā no tā tika izņemts strīdīgais pants par Valsts noslēpuma iegūšanu, ja tas nav saistīts ar spiegošanu. Žurnālistu organizācijas pauda bažas, ka šo normu varētu izmantot pret preses pārstāvjiem vai viņu informācijas avotiem. Tomēr politiķi nav atteikušies no šīs ieceres. Pēc konsultācijām ar žurnālistu organizācijām, juristiem un drošībniekiem Saeimas Juridiskā komisija jau drīzumā varētu atgriezties pie šīs normas iekļaušanas Krimināllikumā, iespējams, nedaudz pamainītā redakcijā. Lūk, kā skanēja šis 95.1 pants: “Par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.” Publicējam Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājas Solvitas Āboltiņas viedokli par to, kāpēc, viņasprāt, šī norma ir svarīga.
Saeimas pieņemto Krimināllikuma grozījumu mērķis ir ievērojami mazināt hibrīdkara apdraudējumus. Diemžēl Saeimas Juridiskā komisija lēma no likuma grozījumiem pagaidām izslēgt normu, kas paredzēja kriminalizēt valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu, taču uzskatu, ka tieši šobrīd, kad Krievija plaši un visaptveroši Latvijā īsteno savus ārpolitiskos mērķus, lietojot kompleksus ietekmes pasākumus, un teju ikviens Latvijas iedzīvotājs var izjust t. s. hibrīdapdraudējuma izpausmes, likumdevēja pienākums ir stiprināt valsts noslēpuma saglabāšanu un aizsardzību, kura izpaušanai pastāv ievērojama iespējamība nodarīt kaitējumu valsts un tās iedzīvotāju drošībai.
Vēlos īpaši uzsvērt – tiesības uz informāciju ir neatņemama vārda brīvības sastāvdaļa, kas ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. To paredz arī Latvijas Republikas Satversme, nosakot, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju un paust savus uzskatus. Tomēr vienlaikus Satversme pieļauj šo tiesību ierobežošanu, gadījumos, kad jāaizsargā citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība un labklājība. Vārda brīvība nav visatļautība, turklāt vārda brīvība ietver sevī arī lielu atbildību un noteiktus pienākumus. Nevienam nav ļauts izmantot tam garantētās cilvēktiesības, lai vājinātu vai grautu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.
Norma par nelikumīgu valsts noslēpuma iegūšanu izpelnījās šķietami negatīvu pieskaņu saistībā ar atsevišķu žurnālistu bažām par tās iespējamo izmantošanu pret tiem mediju pārstāvjiem, kas savā darbā atmasko iespējamas nelikumības, korupciju un citus pārkāpumus valsts pārvaldē. Taču jāuzsver, ka šie grozījumi nekādā ziņā arī turpmāk neierobežos brīvu žurnālistiku. Grozījumi skars tās personas, jebkuras profesijas un amata pārstāvjus, kas veiktu apzinātu, tiešu, nelikumīgu darbību valsts noslēpuma iegūšanai.
Šo normu nevarēs piemērot gadījumos, kad valsts noslēpums būs kļuvis zināms vai citādi pieejams personai nejauši (piemēram, tās atradušas kādas citas personas nozaudētu valsts noslēpumu saturošu objektu) vai kādas citas personas rīcības dēļ (piemēram, nelikumīgas valsts noslēpuma izpaušanas dēļ).
Turklāt likums strikti nosaka, ka ikvienai personai, kurai atteikts izsniegt informāciju, kas satur valsts noslēpumu, vai kurai radušās pamatotas šaubas, ka noteikta informācija ir nepamatoti vai nelikumīgi klasificēta, pastāv iespēja pārsūdzēt šo atteikumu vai valsts noslēpuma statusa piešķiršanas pamatotību. Un tādēļ vien, ka kādas personas ieskatā noteiktai informācijai būtu jābūt publiski pieejamai, tai nav tiesību pārkāpt likumu un izvērst valsts noslēpumu saturošas informācijas apzināšanu, uzkrāšanu un apkopošanu. Jau šobrīd saskaņā ar likumu “Par valsts noslēpumu” šādas darbības ir aizliegtas, un pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kuras saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālu atļauju amata pienākumu veikšanai.
Atsaukšanās uz vārda brīvības sniegto tiesību izmantošanu nav attaisnojums likuma pārkāpšanai, jo tādā gadījumā runa ir par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, dažkārt pat pašai personai neapzinoties ar savu rīcību nodarītā kaitējuma apjomu.
Nav šaubu, ka likumdevējam ir iespējami savlaicīgi jāpieņem arī šī, manuprāt, nepamatoti atliktā valsts noslēpuma nelikumīgas iegūšanas kriminalizējošā norma, par kuras nepieciešamību mani personīgi vēl vairāk pārliecināja atsevišķu mediju (jo īpaši tādu, kuros tiek regulāri atspoguļoti mūsu kaimiņvalsts propagandas vēstījumi) un arī dažu politiķu centieni “ielasīt” tajā absurdas un dažkārt arī apzināti maldinošas interpretācijas. Kaut patiesībā visiem ir labi saprotama šīs normas būtība un mērķis.
Es patiesi ticu, ka ikviens žurnālists, kurš kā godprātīgs profesionālis strādā sabiedrības interešu un drošības vārdā, šajā normā saskatīs nevis apdraudējumu, bet gan svarīgu un nepieciešamu valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu stiprinošu instrumentu.
