Aldis Baumanis: Valsts norādīs, kur bērnam mācīties? 4
Biznesa augstskolas “Turība” rektors un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Profesionālās izglītības komitejas pārstāvis Aldis Baumanis uzskata, ka valstij ir jāmeklē efektīvi risinājumi, kā novērst to, ka darba tirgū aizvien vairāk pietrūkst vidējās kvalifikācijas darbinieku.
Viņaprāt, ja jaunieši paši objektīvi nespēj novērtēt savas spējas studēt un profesionālās izglītības priekšrocības, tad valstij “jāpalīdz” viņiem doties profesionālo skolu virzienā.
Šobrīd apmēram trešdaļa vispārējo vidusskolu absolventu neturpina mācības augstskolā, jo saprot, ka netiks galā ar augstskolas prasībām. Vai arī iestājas augstskolā, bet ātri vien no tās izkrīt. Piemēram, 2016./2017. mācību gadā 5,8 tūkstoši vidusskolu absolventu turpināja mācības augstskolās, bet vairāk nekā 3000 absolventu mācības neturpināja. Samērā daudz ir arī tādu, kuri vidusskolā ir mācījušies, bet nespēj pat to pabeigt: vai nu netiek pat līdz eksāmeniem, vai arī nenokārto tos.
Piemēram, 2016./2017. gadā 1200 jauniešu vidusskolu neabsolvēja. Tie ir Ekonomikas ministrijas dati. Gods un slava šai ministrijai, kas regulāri pēta un prognozē, kas notiek ar darba tirgu. Cits jautājums, vai izglītības politikas veidotāji šos datus ņem vērā.
Sanāk, ka ir samērā liela deviņpadsmitgadīgu cilvēku grupa, kuriem ir tikai vispārējā vidējā izglītība vai tā ir pat nepabeigta un kuri parādās darba tirgū, kaut viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko viņi varētu tajā darīt, jo nav nekādas profesionālās sagatavotības. Viņus apdraud bezdarbs.
Ir vēl viena šī paša vecuma jauniešu grupa. Viņi pēc 9. klases ir izvēlējušies profesionālo izglītību, vienlaikus ieguvuši gan vidējo izglītību, gan profesiju. Viņi darba tirgū ir krietni stabilākā situācijā. Pēc vidēja līmeņa speciālistiem darba tirgū pieprasījums aizvien pieaug, viņu trūkst un iztrūkums tikai pieaugs. Taču pašreizējais profesionālo vidusskolu, tehnikumu un absolventu skaits ir pārāk mazs: tikai puse no darba tirgū pieprasītā. Tāpēc šai otrai – profesiju ieguvušo jauniešu – grupai vajadzētu būt lielākai.
Tas, ka valstī ir cilvēki ekonomiski aktīvajā vecumā, kuri neatbilst darba tirgus prasībām, kaitē valsts ekonomikai. Tas veicina kaut vai nelegālu imigrantu nodarbināšanu.
Tāpēc jāveido sistēma, lai jaunieši, kuri negrib studēt vai nav gatavi tām, tiktu novirzīti uz profesionālo izglītību. Vispārējā vidusskolā jāpaliek tikai tiem, kuri mācās ar tādu aprēķinu, ka viņiem ir jāpabeidz augstskola. Jo augstskolu beigušie arī darba tirgū ir ļoti stabilā pozīcijā.
Sistēma, kad valsts līmenī nosaka, kurš ir piemērots studijām un kurš ne, nav nekas jauns. Tāda sistēma ir tādās “nabadzīgās” valstīs kā Šveice vai Vācija, kamēr “bagātā” Latvija šķiež naudu pa labi un pa kreisi: maksā par jaunieša mācībām vispārējā vidusskolā un pēc tam maksā viņam bezdarbnieka pabalstu. Uzskatu, ka arī Latvijā nepieciešams ieviest sistēmu, kas nodrošinātu to, ka vairāk jauniešu nonāktu profesionālajā izglītībā.
Jautājums ir par metodi, kādā šos jauniešus sašķiro. Viens variants ir jau 9.klases laikā veikt jauniešu testēšanu un izvērtēšanu, nosakot ne tikai viņu zināšanu līmeni, bet arī potenciālu studēt. Tam gan būtu jābūt ārējam novērtējumam. To nevar darīt attiecīgās skolas pedagogi, jo zināms, ka sistēmā, kurā “nauda seko skolēnam”, skolas ir ieinteresētas bērnus paturēt sev.
Otrs variants būtu ieviest pēc 9. klases centralizētos eksāmenus, kuru rezultāts kalpotu kā biļete uz vispārējo vai profesionālo izglītību. Arī te būtu ne tikai jau iegūtās zināšanas, bet arī jaunieša potenciāls. Uzdevumiem jābūt tādiem, lai rezultāti parādītu, vai skolēns spēj veidot loģisku secinājumu virkni. Ja ne, ja spēj mācīties tikai iegaumēšanas līmenī, tad acīmredzot viņš nav gatavs studijām.
Kāds varbūt vēlāk izaugs līdz gatavībai studēt? Jāsaprot, ka arī tiem, kuri pabeiguši profesionālās izglītības iestādes, ceļš uz augstāko izglītību nav slēgts. Viņi tāpat ir ieguvuši vidējo izglītību vai nu paralēli profesijas apgūšanai, vai var apgūt to tālmācībā vai citādi. Tad var stāties augstskolā. Mana pieredze liecina, ka vismotivētākie studenti ir tie, kuri jau bijuši darba tirgū, pastrādājuši un tad sapratuši, ka vēlas mācīties. Viņi skaidri zina, ko un kāpēc mācās. Ja arī tās ir maksas studijas, viņi paši maksā, un tad attieksme ir pavisam cita nekā tad, ja maksā valsts vai māmiņa un tētiņš.
Tāpēc mani neuztrauc iespēja, ka samazinātos studentu skaits, ja vairāk jauniešu tiktu novirzīti uz profesionālo izglītību. No nemotivētiem studentiem, kuri pamet studijas, tāpat nav lielas jēgas. Labi vēl, ja viņi paši maksā, lai hobija līmenī pamācītos. Taču, ja valsts maksā par studijām, bet daļā studiju programmu trešdaļa studējošo atbirst, tā atkal ir nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana. Tad sabiedrība ir velti maksājusi ne tikai par jaunieša mācībām vidusskolā, bet arī par studijām un pēc tam vēl maksās bezdarbnieka pabalstu.
