Andris Rāviņš: Valsts nesadzird pašvaldības 27
Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš intervijā “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Egilam Līcītim stāsta par pilsētas saimniecības lietām un par savu redzējumu valsts politikā.
V. Krustiņš: – Tuvojas ziema, pirmais pārbaudes laiks, kad iedzīvotāji gribēs pārliecināties par vasarā pašvaldības vēlēšanās doto solījumu izpildi. Vai jelgavniekiem būs jāmaksā mazāk par apkuri?
A. Rāviņš: – Ziemai vienmēr gatavojamies rūpīgi. Bet šis ir īpašs gads, apkure būs lētāka nekā pērn. Ar biomasas koģenerācijas stacijas nodošanu ekspluatācijā ir noslēdzies būtisks pašvaldības un somu firmas “Fortum” sadarbības posms. Jaunā stacija ražos gan siltumu, gan elektrību. No 1. decembra apkures tarifs samazinās par 7%, un ir cerības, ka par pāris procentiem tarifs vēlāk kritīs vēl. Otrais ieguvums – Jelgavu sildīsim ar Latvijā ražotu produktu: koksni, kūdru, citu biomasu. Nauda paliks Latvijas uzņēmējiem.
– Kas ir nr. 2 no ziemas rūpēm, no solījumu izpildes?
– Jelgavā notika apjomīgi ielu un pazemes komunikāciju rekonstrukcijas darbi, kas līdz 1. novembrim ir pabeigti. Testējam ielu segumu, kā tās iekārtotas, cik gludi ripo.
– Kāds ir pilsētas budžeta izpildījums, finanšu stāvoklis?
– Iedzīvotāju ienākumu nodokli, domājams, iekasēsim, piesardzīgi sakot, par 105%. Tas nozīmē, ka pilsētas uzņēmēji turpina strādāt un godīgi maksā nodokļus. Ienākumu nodoklis ir spogulis, kas rāda, kā uzņēmēji jūtas Jelgavā. Tas rāda, ka palielinās darbavietu skaits, kas atgriežas 2008. gada līmenī, nedaudz pieaug arī atalgojums.
E. Līcītis: – Bildējot “Amoplant” autobusu, ievēroju, ka rūpnīcas darbinieki pārsvarā ir jauni puiši. Tas nozīmē, ka gatavojat un gaidāt jaunas darbarokas ražotnēs – tie vīri pēc gadiem nevarēja būt RAF strādājošie?
– Vecais RAF gars pilsētā vēl mājo. Kad stāstījām plānus atgriezties pie autoražošanas, Jelgava mutuļoja. Bijušie rafieši piedāvāja palīdzību, padomu – ko vien vajag. Protams, šodien rūpnīcā lielākoties strādā jaunā inženieru paaudze. Holandē viņus mācīja, kā salikt autobusus, bet mūsējie gluži kā būtu pārņēmuši knifiņus, attapību no vecās labās paaudzes – arvien atradīs jaunus uzlabojumus, interesantus risinājumus, ko pēc tam ievieš arī citviet.
– Visapkārt runā par bonusiem, ko spēj piešķirt Jūrmala, Sigulda, Pierīgas bagātās pašvaldības, Rīgā duelējas par rīdzinieku “lētajām” un laucinieku “dārgajām” biļetēm transportā, bet ko var dot “bez maksas”, “uz vieglākiem noteikumiem”, “lētāk” – jelgavniekiem.
– Īpašu uzsvaru liekam uz atbalstu daudzbērnu ģimenēm un skolēniem. Bērni brauc pilsētas autobusos, maksājot 10 santīmus – 20% no biļetes cenas. Daudzbērnu, mazturīgās ģimenes – brauc par brīvu. Atlaides ir arī pensionāriem. Maznodrošināto ģimenēm skolās ir brīvpusdienas, bet interešu izglītība Jelgavā visiem skolēniem ir par brīvu. Piešķiram piedzimšanas pabalstus par katru jaundzimušo. Atbalsts no budžeta daudzbērnu ģimenēm turpināsies.
V. Krustiņš: – Tad taču Jelgavā dzims vairāk bērnu!
– Pēdējos sešos gados starp lielākajām Latvijas pilsētām Jelgavai ir labākie dabiskā pieauguma rādītāji. Vēl nedaudz, un mēs būsim vienīgā pilsēta, kurā šis pieaugums ir pozitīvs. Aug iedzīvotāju skaits. Mums svarīgi, lai jelgavnieks justos labi savā pilsētā. Lai tā būtu, ir nepārtraukti jāiegulda izglītībā, infrastruktūrā, investīciju piesaistē, ko arī darām. Jelgavā ienāk jauni uzņēmumi. Nākotnē būs jāstrādā pie dzīvokļu būves programmas, jo, attīstot ražošanu, radīsies darbavietas, vajadzēs speciālistus. Dzīvokļa piešķiršana ir liels vilinājums nākt strādāt uz Jelgavu. Bezdarbs pie mums procentuāli krities zem 7%, un tas ir tuvu “veselīgai” bezdarba robežai ap 5%, zem kuras uzņēmēji sāk sūdzēties par katastrofālu strādnieku trūkumu.
E. Līcītis: – Jelgavā ir arī visas iespējas jauniešiem mācīties, apgūt prasmes – arodskolās, Lauksaimniecības universitātē.
– Svarīgākais, lai jaunietis izvēlas profesiju, kas viņu patiesi interesē. Pirmie Latvijā esam ieviesuši Vācijas profesora Luca Fīzera izstrādāto īpašo metodiku “MINIPHÄNOMENTA”, kas palīdz celt skolēnu interesi par eksaktajām zinātnēm. Šī metodika jau agros gados bērnam palīdz veidoties par aktīvu, radošu, izzinošu un atbildes meklējošu personību. Arī pasniedzēji, skolotāji, bērnudārza audzinātāji apgūst metodes, kā izmantot eksperimentus, un dažādas ierīces, ar ko bērns izzina apkārtējo pasauli un rod par to interesi. Esmu vaicājis vācu profesoriem – kur ir mērījums, ar ko noteikt jūsu metodikas pareizību? Viņš salīdzina – Somijā, kurā, kā tiek uzskatīts, ir labākā pasaulē vidējās izglītības sistēma, jauniešu vidū bezdarbs ir 24%, kamēr Vācijā – 7%!
V. Krustiņš: – Ko līdz runas par progresīvāku skološanos, ja augām dienām ir troksnis – pamatots troksnis! – par zemām skolotāju algām, un tas nosit visu interesi, kā labāk mācīt.
– Taisnība, ka ar pašreizējām algām profesijas prestižs slīd lejup, bet mēs Jelgavā cenšamies darīt visu, lai skolotāja amats tiek godā celts. Tiek apbalvoti labākie skolotāji. Būs jauns konkurss “Gada skola”, kurā vērtējuma pamatkritērijos būs direktora un skolotāju attieksme pret savu darbu un jaunradi. Atalgojuma apmērs ne vienmēr ir svarīgāks par atzinību. Skolēnu atzinību parāda viņu sasniegumi, kas ir labākais pedagoga darba novērtējums.
– Sakiet kā LZS valdes loceklis – vai nākamajās vēlēšanās uzstādīsiet prasību par skolotāju algu paaugstināšanu?
– ZZS jau tagad budžeta grozījumos piedāvāja savu skatījumu uz skolotāju algām, jo pašreizējais mums ir nepieņemams. Un 2014. gada budžetu neatbalstām ne jau tāpēc, ka esam opozīcijā. Mēs balsojām “par” pirmajā lasījumā, sniedzām priekšlikumus, gribējām būt konstruktīvi. Bet visi priekšlikumi tika noraidīti. Savos priekšlikumos vērsām uzmanību uz pašvaldībām – noraidīts. Akcents uz pensijām – noraidīts. Mūsu skatījums uz skolotāju algām arī noraidīts. Līdz ar to mūsu partija noraida budžetu.
– Vai pieņemat valdības pretargumentus – naudas nav, nepietiek?
– Tas ir saprotams, bet budžets ir politisks dokuments. Naudas nepietiks, bet ir politiskā izšķiršanās, prioritāšu izvirzīšana un atbalsts tām ar finansējumu. Ja izglītību pasludina par prioritāti, tad, kā es saprotu, budžetā tas būtu jāapliecina ar atbilstošu ciparu. Pilsētā sakām, ka izglītība ir prioritāra un apstiprinām to ar 30 – 40% izdevumu ailē.
E. Līcītis: – Tātad Brigmaņa komandai Saeimā un vispār partijai pirmsvēlēšanu periodā vajag aktivizēties, parādīt, cik valstiskas ir ZZS domas, nevis sūtīt ekrānā aizvainotu Auguļa kungu, ka “mūs neņem vērā”.
– Strasbūras kongresā spriedām par politisko ekstrēmismu. Tas Eiropā pieaugot, bija diskusijas, kādi tam cēloņi un sekas. Turklāt daļā vēlētāju palielinās vēlme pieslieties ekstrēmiskām partijām. Viens no procesa cēloņiem ir lielie budžetu samazinājumi, kas rada augsni neapmierinātībai, ar ko viegli manipulēt un radīt ne visai prognozējamas sekas. Problēmas risinājums ir cilvēku nodarbinātība un pabalstu vietā – pietiekams atalgojums. Tāpēc manī rada neizpratni reizēm dzirdētā nostādne, ka pašvaldībām jāliedz organizēt darbus, veidot uzņēmumus, kas ir liels atspaids vietējiem darba meklētājiem. Paldies Dievam, ka šī runāšana nav pārvērtusies likuma pantos. Vācu municipalitātēs mums stāsta – mēs pērkam, piedalāmies, organizējam, darām! Jo mērķis ir palīdzēt cilvēkiem ar nodarbinātību.
– Kādu cilvēku pēc 1. decembra Jelgavas mērs redzētu ministra Sprūdža vietā?
– Ja jūs prasītu ZZS biedram, es sameklētu kandidātu, bet kā pilsētas vadītājs saku – jābūt cilvēkam ar izpratni par pašvaldības funkcijām, darbu un valsts pārvaldi, ar sapratni, cik nozīmīga ir pašvaldību vieta valstī.
V. Krustiņš: – Nē, nē, nerunāsim vispārīgi. Ja sakāt, cik saprātīgam, godīgam un tā tālāk jābūt ministram, tad, lūdzu, panāciet, lai Grigules kundzi ieliek Sprūdža vietā, un nesūtiet viņu uz Eiropu.
– Kad ZZS būs valdošajā koalīcijā, tad arī strādāsim, lai amatus ieņem enerģiski, saprātīgi cilvēki. Bet Grigules kundzi sūtīsim uz Eiropu kā aktīvu cilvēku, kas Briselē aizstāv Latvijas nacionālās intereses. Tā nu tas ir, ka ļoti daudz kas šodien izšķiras Briselē. Ja Latvijai nebūs cilvēku, kas ar sirdi un dvēseli aizstāv nacionālās intereses, tad te, uz ecēšām lēkdami, neko nepanāksim.
– Vai nepieņemat nostādni, ka jāizšķiras, kur šodien vairāk vajadzīgi godīgie, kompetentie, strādīgie cilvēki? Man liekas, ka to problēmu vidē, par kurām caurām dienām stāsta, šie cilvēki pirmkārt būtu noderīgi Latvijā!
– Viņi vajadzīgi gan te, gan tur. Grigules kundze nemaz vēl nav strādājusi Briselē, un jūs jau gribat viņu atsaukt! Lai dodas turp, krāj pieredzi, lai aktīvi darbojas, bet tad – lai atgriežas.
E. Līcītis: – Jūs, Rāviņa kungs, esat stabilas partijas biedrs. Taču kolēģi Boķis ar Lāčplēsi Lielo pilsētu savienībā, mazāku novadu vadītāji dibinājuši reģionālās partijas. Viņi meklē ceļus reģionu interešu pārstāvībai centrā, grib rast sabiedrotos startam Saeimas vēlēšanās. Uz kuru pusi viņiem svērties?
– Ko darīt – parādīja pašvaldību vēlēšanās, kur no 119 pašvaldībām 43 pārsvaru guva ZZS. Cilvēki atbalstīja mūsu partiju, mūsu pārstāvjus. Tā ir viela pārdomām. Ļoti nopietni jāizturas pret nākamajām vēlēšanām, lai atkal nav tā, ka ejam pie parlamenta, bet tur mūs negaida un nesaprot. Esam runājuši ar kolēģiem, ka tā nedrīkst turpināties!
– Un ko viņi jums atbild?
– Atbild ar sapratni. Izveidojies pašvaldību vadītāju kolektīvs, no viņiem ļoti daudzi ir ar valstisku domāšanu. Grūti jau saprast, kā šobrīd nevaram panākt atbalstu reģioniem, kā var ignorēt pašvaldību vēlēšanu rezultātus. Savulaik solidāri ar valdību izdarījām lielus samazinājumus. Viņi lūdza vairāk strādāt, balstīt iedzīvotājus. To arī paveicām. Bet piecus gadus nācās atlikt ielu, ēku remontus, atstāt nerisinātus jautājumus, un ir pienācis brīdis, kad jāatgriežas pie šiem nedarītajiem darbiem. Taču mūs ļoti slikti dzird un nesadzird. Arī to, ka sakām – jāstrādā, lai iedzīvotājos panāktu labsajūtu. Manī ir pārliecība, ka visu var vērst par labu, sagatavojoties nākamajām vēlēšanām. Kā to panākt? Jārunā ar tautu. Jādomā par valsts attīstību. Tādai pieejai būs panākumi, jo pragmatisms uzvarēja jau pašvaldību vēlēšanās. Pirms daudziem gadiem Zīgerists Jelgavā iedibināja svētku uguņošanu. Nākamajā 18. novembrī viņš teica – atkal uguņošot. Jelgavas uzņēmēji atbildēja – nē, Zīgerista kungs, varat piedalīties ar saviem līdzekļiem, bet mēs rīkosim salūtu. Viņi pieņēma, ka valsts gadadienas sarīkojumu noslēgšana ar svētku uguņošanu ir pašu jelgavnieku goda lieta un pienākums. Un šo pienākumu viņi pilda piecpa- dsmit gadu. Kopā ar uzņēmējiem aicinām arī citus pilsētniekus ziedot, cik nu katram ir iespēju, izņemt kādu latu no maka, lai visiem sagādātu svētku brīdi. Gribu izcelt šo būtisko – uzņēmēji uzskatīja par svētu pienākumu!
