Uldis Šmits: Vārds “Katiņa” šodien simbolizē ne tikai noziegumu, bet arī tā noklusēšanu 13
Pirms septiņdesmit pieciem gadiem 5. martā Vissavienības kompartijas CK politbirojs apstiprināja lēmumu par vairāk nekā divsimt tūkstošu sagūstīto poļu apšaušanu. Tas bija pamats PSRS varas izdarītajam noziegumam, ko mēdz apzīmēt ar vienu vārdu – Katiņa. Bet šodien tas simbolizē arī daudz ko citu.
Piemēram, Rietumu valdošo aprindu klusēšanu vai varbūt, kā pie mums saka, “pragmatismu”. Tomēr galvenokārt Katiņa saistās ar meliem kā valsts politikas izpausmi. Padomju Savienība uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi slēpt patiesību, uzveļot atbildību par šo traģēdiju nacistiskajai Vācijai. Tam ir vairāki iemesli, arī fakts, ka noziegums tika pastrādāts laikā, kas pats par sevi bija nosedzams ar sevišķi biezu melu slāni. Šajā periodā, kas ilga no Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas līdz Vērmahta iebrukumam Padomju Savienībā, nacistiskā Vācija un PSRS oficiāli skaitījās, mūsdienu politiskajos terminos izsakoties, “stratēģiskās sadarbības partneri”. Viens no šīs sadarbības prioritārajiem virzieniem bija Hitlera un Staļina tobrīd brālīgi sadalītās Polijas patriotu iznīcināšana. Protams, salīdzinājumā ar nogalināto un lēģeros mirušo kopējo daudzumu, kas rēķināms miljonos, čekistu nošautie pārdesmit tūkstoši poļu virsnieku bija tikai piliens asiņu jūrā, taču šī masu nozieguma īsto apstākļu atsegšana vairāk izgaismotu arī staļiniskā režīma politiku Otrā pasaules kara sākumā. Tas pat draudētu sašķobīt melīgo padomju vēstures konstrukciju, pēc kuras PSRS karš sākās 1941. gadā, nevis 1939. gadā, kad PSRS dzīvoja “mierā”, nosodīdama “kara kurinātājus” un izraisītājus jeb – atbilstoši toreizējai staļiniskajai versijai – angļu un franču imperiālistus. Tikmēr “mierīgā” PSRS krietni paplašinājās uz visu kaimiņu rēķina, jo tur pēkšņi daudzviet izveidojās “tautas vara”, kas ar skubu lūdza inkorporēt savas valstis vai teritorijas PSRS. Šajos “miera” gados tomēr bija arī kaujās kritušie – galvenokārt Somijā, kas atteicās no “laimes” kļūt par padomju republiku.
Maskava pievērsās faktu falsifikācijai visā nopietnībā, iesaistot šajā darbā arī t. s. Burdenko komisiju, kas “zinātniski pierādīja” vāciešu vainu. Vajadzēja gaidīt līdz 1990. gadam, kad Gorbačovs nenoliedza NKVD noziegumu, un līdz 1991. gadam, kad Krievija sāka izmeklēšanu, ko 2004. gadā, respektīvi, agrīnajā Putina ērā, izbeidza, liedzot Polijas pusei pieeju izmeklēšanas materiāliem. Turpinājums tam bija vēsturiskā prāva Eiropas Cilvēktiesību tiesā “Janovičs un citi pret Krieviju”, respektīvi, Katiņas upuru radinieku prasība, pēc kuras ECT 2012. gadā atzina šo noziegumu par kara noziegumu, bet neatrada juridisku pamatojumu, lai liktu izmeklēšanu atsākt. Varšavā spriedumu uzņēma ar dalītām jūtām, taču nenoliedzami, ka poļi ir vairāk ieguvēji nekā zaudētāji.
Pirms dažiem gadiem Okupācijas muzejā disputā ar zīmīgu nosaukumu “Traģiskā vēsture. Litene un Katiņa – kopīgais un atšķirīgais” Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs izteicās, ka Maskava, protams, vairs nespēj noliegt NKVD lomu Katiņas traģēdijā, bet neko arī īpaši neiebilst pret vecā padomju stāsta izplatīšanu. Tomēr šodien Krievijā par dominējošo droši vien ir uzskatāms jau cits stāsts – ja reiz poļus apšāva, tad tā arī vajadzēja lielvalsts interesēs. Līdzīgi kā vajadzēja Litenes operāciju. Sokolovs vairākās savās publikācijās turklāt norāda uz staļiniskās propagandas paņēmienu atgriešanos Putina varas mūsdienīgā izpildījumā. Taču, kā redzams, Kremlī ir atgriezusies arī totalitārā domāšana un tai raksturīgās metodes, kā neiztrūkstoša un varbūt pati galvenā iezīme ir meli. Tie sasniedz mērķi tad, ja nesastop savā ceļā politisku gribu panākt patiesību.
