Valsts, kura jāsvin mūžīgi 0
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Tikai nemeklējiet te loģiku,” pie tāda secinājuma Turkmenistānā nonāk gan ilgstoši starptautiskie novērotāji, gan katrs no retajiem ārvalstniekiem, kam izdevies slēgtajā valstī iekļūt. Šī valsts par savu ideoloģiju pasludinājusi neitralitāti un nacionālā kultūras mantojuma glorificēšanu, bet ikkatras telpas centrā joprojām ir prezidenta portrets. Kopš šā gada marta tas ir 42 gadus vecais un visnotaļ glītais Sardars Berdimuhamedovs, iepriekšējā prezidenta dēls, taču postpadomju valdnieku diktatūras zīmē valsts joprojām dzīvo dubultu dzīvi. Reprezentablā puse ir tik zeltīta, mirdzoša, reibinoši krāšņa un patosa pilna, ka rada sirreālas maskarādes iespaidu – it kā kosmiskās nākotnes dekorācijās mūžīgos svētkus svinētu kāda mistiska pagātnes izredzētā tauta. Turkmēņi – tik noslēgti pasaulei, ka spiesti nepārtraukti svinēt paši sevi.
Postpadomju priekšspēle
Pirmais šīs valsts diktators Saparmurats Nijazovs, kas neatkarīgās valsts prezidenta krēslā pārlēca ar Turkmēnijas sociālistiskās republikas komunistiskās partijas pirmā sekretāra veiklību, bija vispārējo svētku ekstravagantākais pavēlnieks. Šajā valstī, kas savulaik bija padomju republika vistālāk dienvidos, nu bija jāsvin viss, kā centrā ir pats prezidents un viņa bērnībā bojā gājušie radinieki. 1940. gadā dzimušais Nijazovs astoņu gadu vecumā kļuva par apaļu bāreni, kad pēc karā kritušā tēva jau 1948. gada postošajā zemestrīcē bojā gāja arī viņa māte un divi brāļi. Vienā naktī pilsēta tika totāli iznīcināta, zem drupām palika vairāk nekā 66 tūkstoši cilvēku, bet Saparmurats bija izredzēts palikt dzīvajos. Piecdesmit viena gada vecumā, ticis pie teju neierobežotas varas, viņš atrada iemeslus un veidus, kā svinēt, svinēt un svinēt, kas pēc bērnībā piedzīvotajām šausmām šķiet pat saprotami… Par neatkarīgu prezidentālu republiku Turkmenistāna tika pasludināta 1991. gada 27. oktobrī, un saņēma sev pienākošos depozītu mūžīgo svētku svinēšanai – bagātīgos dabas resursus gāzes un naftas veidolā. Kādu brīdi bija jāpārorientējas, jānovāc liekie un jāiebaro paklausīgie, un dzīres varēja sākties. Tik daudz zeltītas dekorācijas, masu svētkiem izveidoti laukumi, parki un pilis, tik vērienīga režija, notiekošā glorifikācija un labi dresēti svētku dalībnieki, tik spokaini modernas ēkas un tautastērpos labprātīgā piespiedu kārtā iesprostoti cilvēku simti, tāda disciplīna un precizitāte – tas ir iespaidīgi! Vēroju to kā maza skudriņa pie provinces dzīru galda un iztēlojos šo šablonu lielākos mērogos… Kamēr nepāraug rutīnā, svētki noteikti dod prieku.
Stūrē divi
Ašhabada satrieca ar savu no nākotnes vai datorspēlēm patapināto arhitektūru, marmora māniju un balto krāsu it visā kā mūžīgo svētku simbolu, bet Turkmenabatā piedzīvoju īstu “tautu draudzības festivālu” – savulaik tādi manā Carnikavas skolā tika rīkoti par bagātā zvejnieku kolhoza naudu. Te krāšņo tautastērpu un amatu parāde, tāpat kā viss šajā valstī, notika ar viscienītā prezidenta vēlību, svētību, naudu un deleģēto dienestu uzraudzību. Visvairāk apsmējos, kad viņa portrets bija logā blakus autobusa vadītājam, un skats bija pārliecinošs – stūrē divi! Šis, jaunais, nav vēl paspējis sacerēt tik daudz vadošus sacerējumus kā viņa priekšgājēji (Nijazovs un paša tēvs Gurbanguli), taču kursu uz turkmēņu izredzētās tautas statusu viņš turpina. Un tauta par to klanās – gan demonstratīvi, gan no visas sirds. Galu galā valsts, kur viss pieder valstij, bet gāze, elektrība, benzīns, komunālie maksājumi maksā tik nepieklājīgi niecīgi, ka eiropietim sākas panika, šāda valsts spēj eksistēt tikai pēc saviem, daudzējādā ziņā no padomju laika atvasinātiem likumiem.
“Galvenais, lai nebūtu sliktāk,” ir 95% iedzīvotāju dzīves princips, tāpēc prezidentu un noslēgtības ķēdīte turpinās. Tāpat kā svētki, kurus mierīgi var izdomāt, atcelt vai pārcelt. Tā, ar prezidenta pavēli, 27. oktobra neatkarības svētki šogad pārcelti uz 27. septembri, mega salūts gāja mums secen, bet slepenie patrioti svinēja mājās pa vecam. Austrumi tiešām ir smalka lieta, un Turkmenistāna ir tā konsekventākais pierādījums postpadomju telpā – tā ir vismononacionālākā valsts (aptuveni 90% turkmēņu), kas, daudzējādā ziņā saglabājot padomju mentalitāti, laiku kopš Krievijas impērijas iebrukuma ir pasludinājusi ārpus publiskās telpas un domāšanas. Izsvītrojusi, jo tagad visi ir mistiskā turkmēņu pirmtēva Oguzhana pēcteči, bet par viņa varoņdarbiem jau Nijazovs sacerēja savus “Svētos rakstus”, Korānam pielīdzināto “Ruhumu”, kas turkmēņu nacionālo pašapziņu centās pacelt kosmiskos augstumos. Tiesa, jaunieši, kas to skolās bija spiesti mācīties obligāti, šoferi, kam šī grāmata bija jācitē braukšanas eksāmenos, militārā dienesta puiši, kam tā bija sasauksmes vietā, visi kā viens atzīst, ka vairs neatceras neko. Palicis tikai kārtējais milzu piemineklis “Ruhumai”, ap kuru vakarā vismaz daži “eļitkās” (prestižās marmora augstceltnēs) dzīvojošie bērneļi var pajoņot ar skrejriteni, bet taksistiem jāpiedomā – pie kuriem gigantiskajiem pieminekļiem piebraukt pa “sovetskuju”, pie kuriem pa “ļeņinskuju”, jo jaunie nosaukumi tā arī tautā nav iedzīvojušies… Kā tuksneša smilts te aizvējo laiks, un man kā retajai ārzemniecei un mantojuma aizstāvei ir žēl, ka dižākais pirmā prezidenta kulta piemineklis – zelta statuja, kas griežas līdzi saulei, – tomēr no postamenta ir nocelts un demontēts kā pārāk ekscentrisks vienīgā līdera Nijazova slavinājums. Arī padomju mantojumu nemana. Izņēmums ir maziņš Ļeņins uz tik greznu majolikas paklāju postamenta, ka izskatās dekoratīvi nekaitīgs. It visos citos Ašhabadas un piecu vejalatu (apgabalu) centros – parkos, skvēros, laukumos, strūklaku anfilādēs, jaunceltņu rajonos un krustojumos iznirst milzīgas monumentālu izmēru seno turkmēņu kareivju figūras, kam mazo Ļeņinu varētu ielikt padusē. Dižpagātne triumfē!
Izolatora romantika
Divas reizes man šajā valstī vīza ir atteikta – te ieejas biļete ir īpaši jāizpelnās. Šoreiz man talkā nāk divi starptautiski pasākumi – Eiropas Savienības kultūras dienas Ašhabadā, kur pasniedzu “Creative writing” meistarklases topošajiem žurnālistiem un diplomātiem, un fakts, ka tranzīta vīzu sauszemes robežas šķērsošanai man atsaka Irāna. Aviobiļetes ārzemnieki uz Turkmenistānu nopirkt nevar, man atliek vien ceļš caur Uzbekistānu.
“Būsi mākslinieces X pavadošā persona un brauksi caur Buhāru – veselu nedēļu ātrāk,” krīzes situāciju apbrīnojamā elastībā risina Ašhabadā rezidējošā Eiropas Savienības pārstāvniecības enerģiskā darbiniece Laura Bērziņa, kas šajā brīnumvalstī ieradās pirms vairāk nekā gada pandēmijas murga viducī, ar vīru, 11 mēnešus vecu meitu un laikā, kad te valdīja četrdesmit piecu grādu saules sakarsēta cepešpanna. Tagad, jau iedzīvojusies, viņa vada mani ar drošu roku – “piedalīsieties lietišķās mākslas festivālā, jūs izsauc Kultūras ministrija!” Šādas laipnības dēļ esmu gatava māksliniecei X kaut šleifi nest, bet, kad visas biļetes nopirktas, loģistika saskaņota, vīzu un citu dienestu papīri sakārtoti, viņai kaut kas ieduras, iesāpas, uzdod pa nerviem, un nedēļu pirms izbraukšanas viņa savu dalību atsaka. Tikmēr Putina izsludinātās mobilizācijas dēļ aviobiļešu cenas kļūst megadārgas, neviens nav tik traks un bagāts, lai šajā eksotikas pārbaudījumā ielēktu (vīzu piešķiršanai jāatrāda darbi, nav tiešo reisu, vajadzīgas specifiskas atļaujas, jāpārvietojas bez interneta un sakariem utt.), tāpēc atceros savu mākslas vēsturnieces izglītību un uz Turkmenabatu dodos viena – lasīt referātu zinātniskajā konferencē. Kad tikai dienu pirms pasākuma saņemu programmu, izrādās, tas veltīts “Dekoratīvi lietišķās mākslas mantojumam pasaules kultūrās” ar lielu uzsvaru uz vārdu “International”! Saprotu, ka referāts jālasa par mūsu Jūliju Madernieku, bet zelta krāsas vakarkleita jāņem obligāti – ar abiem trāpu desmitniekā.
Kad ar trīs lidmašīnām esmu atlidojusi līdz Buhārai Uzbekistānā, sarunātā taksista nav, bet divi citi manis dēļ sakaujas. Kliedz, bļauj, rausta manu čemodānu, vicinās ar dūrēm – braucēji uz Farapas robežpunktu ir rets un izdevīgs kumoss. Viens uzvar, zvanās, izsauc jaunāku un smukāku, kurš cenšas uzturēt sarunu, kamēr es pārgurumā aizmiegu – spēki jātaupa robežas šķērsošanai. Kaut “vse bumagi v porjadke”, paredzu piedzīvojumus. Pieredzes vadīta, vēl uzbeku pusē paēdu un dodos ceļā – velkot gaiši zilu čemodānu un laužot tā riteņus pa bedrainu ceļu tuksneša nekurienē, kur abās pusēs bezcerīgi garās virknēs sten un smirdina tālbraucēju fūres. Uzbeku pusei tieku cauri viegli. “Tie taču jums Buhāras auskari, vai ne?” zibenīgi pamana skaistule robežsardze. “Jā, ļoti mīlu jūsu zemi un rotaslietas,” esmu slīpēta uz komplimentiem, un, vēl pāris vīriem savu pasi atrādījusi, tieku palaista tālāk. O, tā ir neitrālā zona, kurai neredz galu! Uzbeks saprot manu lūdzošo skatienu, nostopē fūri un vēl palīdz iecelt smago koferi. Pakratāmies, cik tālu varam, tālāk ir sastrēgums, kuru jāmēģina caursist man pašai. Saule jau iebliež ar joni, izkāmējis suns uzprasās uz sen neredzētu laipnību, izpūtēji darbojas, riteņi grab kā cietumnieka pēdējā saziņa ar pasauli… Dīvaina paskata puisīši formas tērpos viens pēc otra pārbauda pasi, līdz atdod kundzei zem vienīgā koka. Tā ir maza, veca medmāsa baltā halātā, kas uz lapeles ar roku pieraksta manu vārdu, profesiju un darba vietu, nosēdina uz ļurīga ķeblīša, pakutina degunu ar slaveno vates kociņu, saliek visu vienā čupā ar manu pasi, atdod kādam jaunulim ar kamuflāžas panameni, kas ielec “gazelē” un pazūd nezināmā virzienā. “Es laba, aizsūtīšu uz uzgaidāmo zāli,” kundze vēl sevi krieviski slavē, kamēr puišeļi atkal mani iebīda kādā kravas mašīnā. O, šķūnis kā šķūnis, vismaz daži krēsli, kušete, spilgti iedegtas dienasgaismas spuldzes un parādās padzīvojis kungs baltā ķitelī. Šis ir izolators, kur valsts, kas kovidu oficiāli nav atzinusi, pārbauda savu ciemiņu nervus. Jo atbildi ne uz vienu jautājumu nezina neviens, pastāvēt uz kādām tiesībām ir bezcerīgi – tupi un turies… Telpā ir četri ķīnieši viscaur baltajos kovida aizsargtērpos, kas brīvlaišanu saņem visātrāk. Čupiņa kazahu, kur vecākā kundze jau nolikusies garšļaukus un bāli drebelīga izlūdzas vismaz dzeramā ūdens pievedumu, persiešu biznesmenis, kuram pēc ceturtās gaidīšanas stundas niknums plūst kā dūmi pa ausīm, un es, ko uz robežas jau gaida Turkmenistānas Kultūras ministrijas sarūpēta delegācija. Man rit jau vairāk nekā trīsdesmit stundas bez normāla miega, izlaižos uz sola, kazahus aizrauj, persietis arī tiek prom, tikai es cenšos gulēt. Izdotos, ja ne tās sasodītās mušas… Kā acis ciet, tā šīs pa seju. Katru reizi arvien niknāka raujos augšā un prasu dakterim zvanīt pa vietējo numuru maniem sagaidītājiem un kaut ko darīt lietas labā… Ak, naivā, ne jau te! Drīz uz kušetes cenšas aizmigt arī uzbeku profesors uzvalkā ar baltu kreklu, kas kā goda viesis tiek gaidīts uz zinātnisku konferenci Ašhabadā. Inteliģenti risinātās sarunas kļūst arvien nervozākas, jo man piespriestās četras stundas jau pagājušas, bet uzbekiem vēl jātiek uz lidmašīnu. Kad jau nevaldām pār savu mēli, negatīvie testi ir klāt un mūs, vēl pusstundu apčamdītus un izprašņātus, ielaiž Brīnumzemē. Tā ir putekļaina mirāža, kurā ir tikai viens cerību stars – oficiālie sagaidītāji.
Sakiet, ka palika slikti
Dunija pati ir stalta un cēla kā statuja – garā samta kleitā ar izšuvumu līdz jostas vietai, nacionālo somiņu pie rokas un augsti sasietu zīda lakatu galvā. Vēl brīdi uzrunāju viņu par BiļBiļ, lakstīgalu, taču Kultūras ministrijas pārstāve atlidošot tikai rīt. Viņa ir vietējā, kultūras, veselības un sporta pārvaldes vadītāja, kas mani personiski pavadīšot. Visticamāk, ka esam vienos gados, bet tāda māka sevi turēt skaistai, vadošai un spējīgai atrisināt jebkuru jautājumu man vēl jāapgūst. Esmu pārāk nogurusi, lai aktīvi draudzētos, taču ir skaidrs – par mani parūpēsies it visā. Pat kutelīgais naudas maiņas jautājums tiek atrisināts mašīnas ietvaros, dolārus pēc Dunijas mājiena samaina viņas šoferis. Maina par melno kursu, kas ir teju 20 manāti par 1 dolāru, kamēr valsts kurss ir 3:1. “Jūs taču zināt, ka mums seko,” Dunija noteic kā starp citu, bet sīkākus paskaidrojumus nesniedz. Pastāsta par slaveno 1750 metrus garo tiltu pār Amudarju, kas savieno kaimiņvalstis, maigu žestu norāda uz nesen celto milzu mošeju, dūdojoši savirknē norādes uz teātri, bibliotēku, kāzu pili… O, tieši tur sākusies viņas karjera, Dunija atdzīvojas, viņa vadījusi zagsu! Mācījusies ekonomiku Minskā, tā kā arī Eiropu viņa pazīst. Un, kā vēlāk izrādās, jaukā un draudzīgā lēdija šobrīd ir arī Turkmenistānas parlamenta deputāte – tieši tāpēc viņai nav e-pasta (pēc statusa ar korespondenci jānodarbojas sekretārei) un ir pietiekami laika ciemiņu pavadībai. Par mani viņa atbild personiski un nogādā Tirkmenabatas smalkākajā viesnīcā. Tur foajē sēž stalti puiši baltos kreklos, drošībnieki, kas no mums neatkāpsies ne soli. Tieši viņi mācēs uzņemt visskaistākos foto un sameklēs, kurā tirgū atrast to vai šo audumu, šķēres vai izšūšanas tamboradatu…
Mēs, pilsētas ielās un medijos plaši izreklamētā starptautiskā festivāla viesi, izrādīsimies tieši pieci – es un no robežpunkta atpazītie kazahi šajā viesnīcā, pa astoņiem uzbekiem un irāņiem ne tik glaunajā blakus. Viss! Rumāņu delegācija atteikusies pēdējā brīdī, bet visu citu uzrunāto valstu kultūras ministrijas oficiālos Turkmenistānas kolēģu mēģinājumus komunicēt ignorējot, stāsta trauslā, inteliģentā, ar labu humora izjūtu apveltītā BiļBiļ. Tostarp Latvija, viņa apstiprina. Taču kazahi visi ir nacionālās modes mākslinieki – milzīga auguma aziātisko ornamentu izšuvējs, skaļa dāma, kas ar tamboradatu veido kičīgas dzīvnieku gleznas un divas kundzes ar izcilu tērpu skati zīdā, voilokā un tautas gara mantās. Robežpunkta vārgā večiņa ir atguvusi spēkus (tam palīdz izcili garšīgā ēdināšana), un sākas mūsu oficiālā programma – jāapskata muzeja telpas izstādei un pats tā krājums. Dunija un puiši baltajos kreklos mūs pavada ar sirēnām, jestri izstaigā līdzi visu bagātīgo ekspozīciju, iesaistās sarunās, iepazīstina ar dažādiem priekšniekiem, speciālistiem, lielām un mazām galvām… Muzejā jau rosās vietējie amatnieki ar savām ekspozīcijām, skaidrs, ka te viss būs nopietni. Es līdz ar kazahiem jau esmu iepirkusi vietējo audumu un tradicionālos izšuvumus turpat muzejā, bet viņi ir zinātāji un viņiem nav gana – tas, tas un vēl tas, vislabākais, ir jāpērk tirgū, kur arī braucam. Arī tas izrādās jauns, moderns, ārpus pilsētas un pavisam civilizēts. Trīsdesmit grādu saules staros palieku šļaugana, nespēju izlemt, bet Dunija kļūst par izcilu iepirkšanās pavadoni. “Ziemas kleitai šis audums vislabākais, tam ornamentam piestāvēs šis rakstainais, šo izšuvumu mēs liekam šādi,” viņa skaidro, kaulē jau tā mazās cenas, izkomandē drošībniekus nest maisiņus un galu galā pusdienās jau visi ierodamies ar nacionālo tērpu idejām galvās. Šuvējas jau tika izsauktas uz muzeju, viss samērīts, man jāgatavojas referātam… Palieku viesnīcā, kur numurs ir lielāks par manu pašreizējo dzīvokli, rakstu un baudu.
Taču pēcpusdienas smukās gaismas un kustību bads vedina pastaigāties. Uzvelku pati savu garo kleitu un eju ārā – ar mašīnu braukājot, esmu jau noorientējusies. Esam uz galvenās ass, kur visi smukumi – parki, strūklakas, teātris, bibliotēka, laulību pils, skola, dižvēstures skulptūras… It viss grandiozos izmēros, zelta kupoliem, mirdzošiem ornamentiem – nekā kompromitējoša! Tikai cilvēku nav. Ne tikai Ašhabadā, bet arī te, Tirkmenabatā, cilvēku iztrūkums mulsina. Jau zinu, cik tramīga un neiecietīga šī valsts ir pret fotografēšanu. Kad kadrā trāpās vienīgais jauniešu pārītis uz soliņa, viņi ļoti lūdz foto izdzēst. Jā, esmu lasījusi, ka par to var uzlikt sodu – pārāk tuvu viens otram vai sadevušies rokās, nedod, dievs… Tveru pirmos kadrus ar skolniecēm zaļajās formas kleitās un studentēm sarkanajās, bet viss tā bikli un iztālēm. Kad tuvojos viesnīcai, Dunija jau gaida uz ielas stūra, izsaukta no mājām. Drošībniekiem panika – izlaiduši mani no acīm jau pirmajā dienā! “Jūs sakiet, ka jums palika slikti,” Dunija māca un apsola, ka aizvedīs mani pie manikīra, pedikīra, izsauks makijāžas meistaru – uz atklāšanu jābūt smukai! Un būs vieglāk mani pieskatīt… Arī internetu, ko man vajag referāta iztulkošanai krieviski un kura viesnīcā nav, Dunija sola kādā iestādē atrast. Ja ne – es varot diktēt, un viņa pierakstīs!
Svētki vienā ornamentā
Piecu dienu svētki pierādīja, ka visi šeit ir ieausti stingrā ornamentā – kā pašu nacionālajā lepnumā, paklājā. Viss notiek precīzi un disciplinēti. Viss stingri pēc programmas. Viss pēc protokola un bez brīvdomības. Visi mezgliņi (tauta) viens otram cieši blakus, viena liela tērauda ķemme, kas dzīparus piesit (augstākā vadība), īpašās šķēres, kas pielīdzina (vietējie organizatori). Jebkuri svētki ir domāti tam, lai tas smuki izskatās, ne cilvēku labsajūtai – tā jāiemanās noķert pašiem. Galvenais, lai visa māksla ir pareizās gaismās safotografēta, lai visi dalībnieki sēž glītās rindās, lai pareizās vietās aplaudē, lai vienādi cēli aiziet un palaiž viesus pa priekšu. Svētku grandiozais uzvedums ir režisēts uzreiz divām auditorijām – zālē sēdošajiem un plašajai televīzijas vērotāju saimei. Žurnālisti uz pasākumu sabraukuši no malu malām, TV operatori kā mūris ar vienādām vestītēm. Grandiozākā ir atklāšana milzu jurtā – kongresu namā ar 1500 vietām. It visur mums, saujiņai ārzemju viesu, rezervētas goda vietas, bet visi citi jau sēž pa flangiem. Kundzes ar krāšņajiem lakatiem vienā pusē, vīri melnos uzvalkos otrā, studentes sarkanajās kleitās, pašdarbnieki dažādos vizuļos, velajatu pārstāvji – visi izsēdināti pēc tērpu krāsām… No krāšņuma reibst galva, no sirreālā vēriena arī. Uz skatuves dzied, dejo, muzicē, izspēlē nacionālās tradīcijas, uz aizmugures grandiozajiem ekrāniem virpuļo skaistum skaisti safilmēti daiļskati – utopiskā arhitektūra, laimīgi cilvēki, brīnišķīga daba, vēstures mantojums, slavenie zirgi, alabaji, ērgļi, strūklakas, pieminekļi… Nacionālpatriotisma propagandas paraugstunda, kur nedrīkst ķerties neviens zobratiņš.
Krāšņo pasākumu plejādē kultūršoka momenti ir vairāki. Lai atklātu izstādi muzejā, visi vietējie dalībnieki vispirms tiek izdzīti ārā un nostādīti ierindā svelošās saules staros. Mūs noliek pirmajā rindā, un tikai tad mēs visi drīkstam iet. Nacionālās modes skate notiek kārtējā grandiozajā marmora pilī, kur visas skatītājas ne tikai izsēdinātas perfektās diagonālās rindās, ne tikai nestaigā un nekustas, bet visas vēl pēc komandas pieceļas, lai novilktu kleitas malu tieši līdz kurpēm un lai tērpā nebūtu nevienas krokas. Kāda aktīviste iet un pārbauda… Tā arī nosēž – kā porcelāna lelles. Ārā ejot, vēlos apskatīt gleznas pie sienām. Eju no vienas pie otras, Dunija pacietīgi seko. Fotografējot pamanu milzīgo pūli pie izejas durvīm. “Vai vēl kaut kas paredzēts?” prasu pavadonei. “Nē, viņi var iziet tikai pēc visiem viesiem, gaida jūs!” viņa mani satriec.
Ak, jā – televīzijas žurnālisti intervē kā uzburti, taču jautājumu neuzdod nevienu. Maksimums ir: “Pasakiet, kas jūs esat un kā jums šeit patīk?” Man nav jāmelo, lai slavētu svētkus un nacionālo tradīciju daudzināšanu, bet, kad žurnālists tiešā tekstā saka: “Un tagad pasakiet paldies prezidentam!” – smaidot sāku no otra gala. Saku paldies tautai, māksliniekiem, muzeju darbiniekiem, pasākuma organizatoriem, Kultūras ministrijai un visbeidzot, ar visplatāko smaidu – arī prezidentam! Nojaušu, ka šāda secība nez vai atbilst Brīnumzemes TV protokolam… Arī lasot referātu, esmu viena no retajām, kas ievadu nevelta prezidentam, bet uzmundrina tiešos tautas mantojuma sargātājus.
Kad beidzot viesnīcā palūdzu ieslēgt TV (sākotnēji garo plazmas sienu izmantoju kā spoguli), domāju, ka man ir iestājusies šizofrēnija – redzu tieši sevi! Un atkal noskatos atklāšanas koncertu, kur laimes zeme dzied, dejo un aplaudē pati sev. Paši līdz dejošanai tiekam noslēguma banketā, kas notiek laulību pils svinību zālē. Jaunlaulāto vietā sēž dzīvais orķestris, spēlē lustīgi. Kazahi ir azartiski un atraktīvi, dejojam pie viņu mūzikas, es baidos, lai tikai nesākas Latvijai veltīta polka… Kaut ko mēs tur tomēr nolecam, uzbeki un irāņi arī, līdzi dejo viņas – īstās turkmēnietes. Ne tās, kam tas ir darbs, bet tās, kam kustības ir asinīs. Jaunas un vecas, dzirkstošām acīm, vijīgām kustībām, kleitās, kas, mūsuprāt, piedienētu tikai dīvām uz skatuves… Taču tieši plkst. 20.00 dziesmu, deju un pusizēstu šķīvju vidū svētki beidzas. Tāda ir programma, un to neviens neapspriež. Tikai mēs, pieci izredzētie un mūsu pavadoņi, dodamies uz karaoke bāru viesnīcā un izdziedamies no sirds. Cik labi, ka drošībniekiem ir tik skaistas balsis! Un savas sievas viņi lutinot, Jusufs visu vārdā apgalvo uz disko bāra jumta, ko rotā uzraksts “Augstāk par mums ir tikai mīlestība”. Ja kas, tad svētkus šeit var turpināt arī ar alkoholu, kas oficiālos pasākumos ir liegts. Tomēr neprasās, Brīnumzemes svētki jau tā ir pārsātinājuši uztveri.
