Pirms gada jūs sacījāt, ka pievērsīsiet lielāku uzmanību valsts budžeta veidošanas procesam, ka tam jābūt ar jaunu skatījumu. Vai jūs revīzijās redzat, ka tie mērķi, kas budžeta programmās tiek virzīti, patiešām arī tiek sasniegti? 1
Pozitīvi vērtēju to, ka ir veiktas izmaiņas tiesību aktā, kas nosaka obligātu pienākumu Finanšu ministrijai katru gadu pārskatīt budžeta bāzes izdevumus. Pagājušajā gadā tika veikts pirmais pārskatīšanas mēģinājums, identificējot jomas, kur iespējams samazināt izdevumus. Šis darbs ir gana darbietilpīgs, taču tas ir jāturpina.
Mēs esam uzsākuši ļoti apjomīgu lietderības revīziju, kur gribam sistēmiski paskatīties uz budžeta veidošanas un uzraudzības procesu. Šī revīzija sastāvēs no trim lieliem blokiem. Izpētīsim arī starptautisko praksi. Bet papildus tam sniegsim informāciju par to, kur mēs redzam iespējas ieekonomēt vai gūt papildu ieņēmumus.
Valsts kontrole patlaban revidē Rīgas Austrumu slimnīcu, arī ambulatoro aprūpi. Kā jūs varat revidēt naudas tēriņus ārstnieciskajā darbā, ja Valsts kontrolei nav piekļuves pacientu datiem?
Valsts kontrole ir iestājusies, lai mums būtu piekļuve pacientu datiem, jo ārstniecības izdevumi ir piesaistīti konkrētiem pacientiem. Diemžēl Satversmes tiesa nolēma – ja Valsts kontrolei ir nepieciešamas kādas darbības ar pacientu datiem, tad var piesaistīt attiecīgās veselības aprūpes iestādes: Nacionālo veselības dienestu un Veselības inspekciju. Mēs sadarbojamies ar šīm institūcijām, ja nepieciešams veikt pacientu datu apstrādi. Visas revīzijas notiek informācijas tehnoloģiju vidē, izmantojot iespēju salīdzināt datu bāzes, lai varētu izdarīt revīzijas slēdzienus. Ir ļoti sarežģīti anonimizēt visus Latvijas pacientus, lai mēs varētu revidēt ārstnieciskos izdevumus. Tādēļ lūdzam tām institūcijām, kurām ir piekļuve slimnieku datiem, iedot mums jau apstrādātu informāciju, kur pacientu uzvārdu vietā ir kodi, lai varētu veikt nepieciešamo revīziju.
Vai institūcijas ir pretimnākošas?
Ir bijis dažādi, bet sadarbības process ir uzlabojies. Tiesa, šīm institūcijām ir savi darbi un plāni, ne vienmēr tās ir gatavas iedot prasīto informāciju tādos termiņos un apjomos, kā nepieciešams Valsts kontrolei.
To var saprast, jo šīm iestādēm pašām ir pilnas rokas darba. Pa kuru laiku lai apkalpo vēl Valsts kontroli!
Bet kāda ir izeja? Satversmes tiesas lēmums ir tāds, kāds tas ir.
Tad jau iznāk tā, ka tiesa Valsts kontrolei sasēja rokas?
Tajā laikā, kad aktualizējās jautājums par piekļuvi pacientu datiem, arī Veselības ministrija uzskatīja, ka ar šo informāciju var palīdzēt Veselības inspekcija. Jāņem vērā, ka ārējā auditora vērtējums vienmēr ir objektīvāks nekā iekšējā auditora. Veselības inspekcija pārbaudes veic ierobežotos apmēros, pārsvarā balstoties uz sūdzībām.
Revidenti, izmantojot apkopotos pacientu datus, spētu salīdzināt dažādu reģistru datus, valsts budžeta apmaksātos un privāti apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus… Acīmredzot nebija lielas vēlēšanās radīt tādus apstākļus, lai Valsts kontrole to varētu darīt. Pretspēki bija pārāki. Piebildīšu, ka Valsts kontrole strādā ar ļoti slepenu informāciju, kas ietver valsts aizsardzības jautājumus, tajā skaitā NATO jautājumus, un mums nav problēmu ar datu aizsardzību. Ja kādam šķiet, ka revidentus interesē katra konkrētā pacienta diagnoze un šī informācija tiks izmantota ļaunprātīgi, tad tas ir maldīgs uzskats. Mūs neinteresē, ar ko slimo persona X,Y vai Z, mūs interesē šo informāciju vērtēt apkopojošā, analītiskā veidā, lai saprastu problēmas kopumā. Valsts kontrole, gatavojot Satversmes tiesai savu viedokli, norādīja, ka ir valstis, kurās augstākajām revīzijas iestādēm ir dota piekļuve pacientu datiem.
