Valsts kontrole atbild Rungainim par NAP: formalitāte vai nepieciešamība Latvijai? 0
Viedokļa raksta autors ir Valērijs Stūris, Valsts kontroles politikas plānošanas projektu un analīzes procesu vadītājs
“Prudentia” partneris Ģirts Rungainis, kura viedoklī allaž ieklausās ne tikai ekonomikas lietpratēji, savā nesen publiski paustajā replikā Nacionālo attīstības plānu (NAP) novērtējis kā tehnisku dokumentu, kas Latvijai kā atvērtai un mazai ekonomikai esot vien higiēnas uzturētājs Eiropas Savienības noteikto izaicinājumu kontekstā. Iespējams – daļa paustās kritikas ir pamatota, jo dižu “upju straumes virziena maiņas un kanālu rakšanas” projektu klātesamība šādos dokumentos patiesi rada smaidu.
Tomēr NAP vērtības samazināšanai un pazemināšanai nekādi nevar piekrist. Iespējams, ka izstrādes procesā ir pielaistas kļūdas, pārāk plaši lietojot iekļaujošas plānošanas pieeju, kas nozīmē sadarbības partneru ieteikto priekšlikumu akceptēšanu, tos kritiski nevērtējot. Tomēr pat nelielai ekonomikai ir būtiski noteiktā laika posmā rūpēties par ieguldījumu efektivitāti.
Piemēram, ieguldot resursus ar dzelzceļa infrastruktūras attīstību saistītos projektos, nebūtu lietderīgi un pamatoti nākošajā posmā strauji mainīt ieguldījuma vektoru, piemēram, attīstot autotransporta infrastruktūru. Tādēļ zināmai pašdisciplīnai un “diētai” ir nozīme, jo pretējā gadījumā mēs varam iegūt pārāk plašu infrastruktūru, kuras uzturēšanai labā fiziskā formā būs daudz jāiegulda “fitnesā”.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka tuvojas NAP izstrādes beigas un izskatīšana Ministru kabinetā, ir nepieciešams iezīmēt dažus aspektus, kas varētu veicināt tā kvalitāti.
Nacionālais attīstības plāns ir sabiedrības, ekspertu un valsts institūciju kopējais redzējums un attīstības vīzija, kas parāda, kurp virzāmies un kā plānojam sasniegt noteiktos mērķus. Tāpēc ir nepieciešams jēgpilni nodrošināt visu trīs interešu grupu iesaisti, saglabājot zināmu vadmotīvu par kopējo redzējumu.
Plānam ir jābūt sasaistītam ar valsts budžeta finansējumu, bet tā uzraudzības mehānismam jānodrošina valdības darba pēctecība. Tam jākalpo par vadlīnijām politiķiem un Ministru kabinetam, ikdienā pieņemot lēmumus, kas skar visus Latvijas iedzīvotājus un ietekmē mūsu valsts nākotni.
Šie un citi aspekti nav izdomājums, bet gan ar likumu noteiktas normas, kuras būtu stingri jāievēro arī nākamajos plāna ieviešanas posmos.
Attīstības plānošanas sistēmas likums NAP definē kā svarīgāko dokumentu, kuru izstrādā Ministru kabinets un apstiprina Saeima. Tas ir hierarhiski augstākais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments. Tas nosaka un ietekmē:
1) valsts attīstības mērķus;
2) prioritātes (arī teritoriju attīstības prioritātes);
3) sasniedzamos rezultātus (arī makrolīmenī) un politikas rezultātus;
4) rīcības virzienus katrā prioritātē;
5) atbildīgās institūcijas;
6) Eiropas Savienības politiku instrumentu un ārvalstu finanšu palīdzību regulējošos attīstības plānošanas dokumentos iekļaujamo saturu;
7) politisko vadlīniju dokumentu (piemēram, Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību) saskaņotību ar Nacionālo attīstības plānu vai piedāvā to pārskatīt.
Kādēļ Latvijai ir vajadzīga plānošana? Iespējams, ka mūsu ekonomikas izmēra un iedzīvotāju skaita mērogā plānošanu varētu aizvietot ar kādu monitoringa un ātras reaģēšana procesu, sekojot līdzi globālās ekonomikas izaicinājumiem.
Neapšaubāmi ir nozares, kurās pārāk skrupuloza plānošana varētu būt šķērslis, piemēram, informācijas tehnoloģijas attīstās daudz straujāk par vislabākajiem nākotnes plāniem. Tomēr ir vairāki aspekti, kāpēc tirgus ekonomikas nevar pilnībā atteikties no plānošanas un paļauties uz “pirkstu veiklību”.
Īstenojot plānošanas procesu, valstis cenšas novērst tirgus ekonomikas radītās nepilnības, kas ietekmē godīgu un taisnīgu resursu pārdali starp sociālajām grupām. Bez šaubām – godīgas kopējo labumu sadales jautājums ir viens no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienu Latvijas sabiedrībā. To nevar ignorēt un aizvietot ar “ātrās reaģēšanas vienībām”, jo sociālajiem procesiem, to vektoru izmaiņām ir liela inerce.
Vienlaikus plānošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pēctecīgu valsts resursu ieguldīšanu, novēršot to neefektīvu un neekonomisku izmantošanu. Kā jau minēju, ļoti retos gadījumos budžeta gada laikā ir iespējams panākt izmaiņas konkrētās jomās.
Reformas prasa vairāku gadu mērķtiecīgas un uzkrājošas izmaiņas, arī ieguldījumus. Šādos gadījumos kvalitatīva plānošana ir vienīgais instruments, kas ļaus lietderīgi izmantot ieguldījumus ilgtermiņā.
Abas minētās plānošanas procesa iespējas par plānošanu atbildīgās institūcijas un valsts var izmantot savā labā, ja NAP izstrādes procesā ievēro šādu secību:
– godīgi un kompleksi jāizvērtē līdzšinējā valsts attīstība kopumā, novērtējot gan iekšējos, gan ārējos faktorus un sasniegtos rezultātus. Valsts kontrole revīzijā konstatēja, ka tikai daļa indikatoru tiek pārnesti uz hierarhiski zemākiem plānošanas dokumentiem. Valsts kontrole atzina, ka nevienā budžeta izstrādes posmā netiek vērtēts un Saeimai netiek sniegta informācija, vai un kādā pakāpē kopumā ar gadskārtējo un vidēja termiņa budžetu ir plānots sasniegt attīstības plānošanas dokumentos (piemēram, NAP) noteiktos mērķus;
– ieguldījumu un atbildības plānošanai jānotiek atbilstoši tautsaimniecības norisēm un attīstības izaicinājumiem. Diemžēl revīzijā Valsts kontrole konstatēja, ka budžeta izstrādes process un dokumenti nerada pārliecību par to, ka budžets tiek gatavots ilgtermiņa un vidēja termiņa valsts attīstības mērķu sasniegšanai;
– jānosaka skaidra, konkrēta un saprotama rīcībpolitika un spējas īstenot noteikto, sekojot rezultātiem un izmaiņām valstī.
Kā jau minēts, NAP kvalitāti, tā ticamību, pamatotību, redzējumu un tā ietekmi uz praktisko valdības institūciju rīcību var ietekmēt arī tā izstrādes raksturs. Pastāv divi modeļi, kā izstrādāt NAP, – iekļaujoša plānošana vai direktīva plānošana.
Parasti “tīri” modeļi neeksistē, procesa vadītāji darba gaitā apvieno abas pieejas tā, lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu. Viena vai otra modeļa lietošanas pārspīlējumi var ietekmēt ticamību plānam.
Vienlaikus jāuzsver, ka iekļaujošas plānošanas pieejas nekritiska izmantošana šobrīd ir lielākais drauds, kas var būtiski samazināt rīcībpolitikas izvēles skaidrību un viennozīmību, radot situāciju, kad ikvienu jaunu iniciatīvu vienmēr varēs pamatot ar NAP jau noteikto.
Ja valsts attīstība kopumā nav vērtēta godīgi, ieguldījumi netiek plānoti atbilstoši izaicinājumiem, atbildība un sasniedzamie rezultāti ir neskaidri, kā arī rīcībpolitiku izvēles nav skaidri noteiktas, tad NAP ticamību var viegli apšaubīt.
Savukārt pārspīlēta kādas praktiskās plānošanas metodes lietošana var padarīt NAP par tādu dokumentu, kas apmierina visus, bet nerisina neko. Tomēr vienlaikus jāpiebilst, ka aizrautīgu plānošanu nevajadzētu pārvērst par apsēstību.
