Valsts kanceleja ir taupīga. Saruna ar E. Dreimani 0
Nu jau nedaudz vairāk kā gadu Valsts kanceleju vada juriste un sociālo zinātņu maģistre Elita Dreimane. Varētu teikt, ka viņa ir izgājusi pilnu ciklu. Deviņdesmito gadu vidū Dreimane sāka karjeru valsts pārvaldē kā vecākā referente Izglītības un zinātnes ministrijā, bet drīz pārgāja uz līdzīgu darbu Valsts kancelejas Juridiskajā departamentā, vēlāk kļuva par šī departamenta vadītāja vietnieci un vadītāju.
Pēdējos septiņus gadus pirms kļūšanas par kancelejas direktori Dreimane bija iepriekšējās vadītājas Guntas Veismanes vietniece. Ar valsts galveno ierēdni sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.
V. Krustiņš: – Saziņā ar mūsu lasītājiem, kuri bieži vien nav īpaši saistīti ar valsts lietām, var just, ka cilvēki īsti nezina, kas ir Ministru kabinets. Tātad kas tas ir? Ministru prezidents, ministri… arī Valsts kancelejas direktors?
– Nē, es neesmu Ministru kabineta sastāvā.
– Tātad tikai ministri un premjers. Tas nu būtu skaidrs. Bet sakiet, lūdzu, vai ministri tur pie valdības galda tiek sasēdināti pēc kādas īpašas kārtības?
– Vienai no iepriekšējām valdībām procedūru noteikumos bija noteikts vietu sadalījums pēc principa, ka tuvāk premjeram sēž pieredzējušākie ministri vai tie, kuri ilgāk ir strādājuši valdībā. Gados jaunāki vai mazāk pieredzējušie ministri sēž tālāk. Nu jau pēdējo divu valdību laikā Ministru prezidents pats nosaka savas valdības ministru izkārtojumu pie valdības galda. Tomēr arī viņš ņem vērā sadalījumu pēc pieredzes. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka premjeram tuvāk sēž viņa partijas biedri, bet patiesībā politiskā piederība šeit nespēlē nekādu lomu.
– Un cik ministriem ir jāpiedalās valdības sēdēs, lai tās būtu lemtspējīgas?
– Jāpiedalās vairāk nekā pusei no kabineta locekļiem. Tātad šobrīd kvorums ir astoņi. Premjeram ir stingra nostāja disciplīnas jautājumā un viņš pat ar savu rezolūciju ir uzdevis ministriem plānot savas aktivitātes tā, lai otrdienās nebūtu jākavē valdības sēde un nerastos problēmas ar kvorumu.
– Vēl viena mūsu lasītājiem interesējoša lieta ir atšķirība starp Valsts kanceleju un Ministru prezidenta biroju. Vai tad Valsts kanceleja pēc savas būtības nepilda premjera biroja pienākumus? Kam tad tāds birojs vēl nepieciešams?
– Pēc nolikuma Ministru prezidenta birojs atrodas Valsts kancelejas sastāvā. Institucionāli tas ir padots kancelejas direktoram, bet funkcionāli – Ministru prezidentam.
Šāds birojs nepieciešams, lai premjers varētu īstenot savus politiskos uzstādījumus, un tajā strādā viņa paša politiski izvēlēti cilvēki. Vienkārši runājot, politiku veido politiskie cilvēki, bet politikas dokumentus izstrādā ierēdņi. Politiķis dod stratēģiju, vīziju, bet ierēdņi sagatavo tās realizāciju.
– Pašlaik mēs dzirdam, ka dažādas ministrijas sākušas reorganizēties. Piemēram, Ķīļa kungs Izglītības ministrijā gatavojas krietni samazināt štatus. Vai līdzīgi pasākumi skāruši arī jūsu vadīto iestādi?
– Valsts kancelejā notikusi reālā štatu samazināšana – gan kā vakanču likvidēšana, gan kā cilvēku atlaišana. No 2008. līdz 2011. gadam mums štata vietas samazinājušās par 45 vienībām. Esam palikuši 119 cilvēki. Procentuāli tas ir samazinājums par aptuveni 27%.
– Pavisam bez jums jau arī nevar iztikt, jo ministrijas dokumentus rada ar vienu interesi, bet kādam tomēr šis process ir jākoordinē, piemēram, lai tie nebūtu pretrunā ar iepriekšējiem dokumentiem .
– Protams, Valsts kanceleja ir kā tāds likumības filtrs. Bieži vien kopš dokumenta tapšanas ministrijā līdz tā nokļūšanai valdībā likumdošana jau ir mainījusies. Tādos brīžos Valsts kancelejas Juridiskais departaments ir tas, kas pasaka galavārdu – vai šis dokuments virzāms uz priekšu saskaņošanai vai atdodams atpakaļ pārstrādāšanai.
– Un kāda loma šajā procesā ir valsts sekretāru sanāksmei?
– Valsts sekretāru sanāksme ir pirmais posms, kad sabiedrība un nevalstiskās organizācijas var iesaistīties un izteikt savu viedokli par topošajiem tiesību aktu projektiem. Tā ir instance, kurā tiek izsludināti šie projekti, kas vēlāk nāks uz izskatīšanu Ministru kabinetā. Ministrija dara zināmu, ka šāds dokuments ir izstrādāts un tiks skatīts valdībā. VSS sēdes vada Valsts kancelejas direktors manā personā, piedalās ministriju valsts sekretāri, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs, Valsts kontroles pārstāvji un citi svarīgākie šīs spēles spēlētāji.
Ļoti būtiski, ka šajās sanāksmēs klāt ir arī nevalstiskās organizācijas. Tās arī var pieteikties sniegt atzinumus, un tas tiek ieprotokolēts. Tālāk jau Valsts kanceleja seko līdzi, lai, izskatot valdībā, šis saskaņojums arī būtu klāt. Šāda sabiedrības iesaistīšana sevi jau ir attaisnojusi.
– Vai varat minēt arī kādu pozitīvu piemēru?
– Esmu jau šo gadījumu stāstījusi. Privātpersona man atsūtīja e-pastu ar priekšlikumu izmaiņām grāmatvedības likumā, lai nebūtu jāiesniedz pārskati gan Uzņēmumu reģistrā, gan Valsts ieņēmumu dienestā. Un šī iniciatīva tika arī realizēta.
– Cik kopumā gada laikā saņemat ierosinājumus un sūdzības?
– Pagājušajā gadā saņēmām aptuveni 2500 iesniegumus. Tostarp gan sūdzības, gan ierosinājumus ar likumdošanas grozījumiem. Esmu uzdevusi Valsts kancelejas Komunikācijas departamentam analizēt šos iesniegumus un, katru no tiem izvērtējot, skatīties, vai nav nepieciešamas kādas sistēmiskas izmaiņas. Cilvēki raksta par lietām, kas viņus uztrauc, un no tāda viedokļa šie iesniegumi ir ļoti vērtīgi. Ir arī vairākas likumdošanas iniciatīvas, kas izdarītas tieši uz šo iniciatīvu pamata.
– Vai līdzīgā veidā uzskaitāt un analizējat arī preses publikācijas, kur izteikti pārmetumi Ministru prezidentam un valdībai?
– Protams, ka šāds monitorings tiek veikts. Mums ir arī tāda komunikāciju padome, ko vada Valsts kancelejas komunikācijas nodaļas vadītāja un kur sanāk visu ministriju preses sekretāri, lai izanalizētu pēdējās aktualitātes.
Ģ. Zvirbulis: – Stājoties amatā, jūs solījāt, ka izvērtēsiet daudzās darba grupas. Saprotu, ka šis process jau ir beidzies.
– To mēs esam izdarījuši un esam likvidējuši aptuveni 260 darba grupas.
– Tātad pirms jūsu stāšanās amatā valstī darbojās 260 darba grupas, kur ierēdņi sēdēja, dzēra kafiju un neko nedarīja?
– Es negribētu teikt, ka dzēra kafiju un neko nedarīja.
Cilvēkiem ir dots uzdevums panākt kādu konkrētu rezultātu, bet neviens nebija paskatījies, ka daudzām no šīm darba grupām uzdevumi faktiski pārklājas un tās varētu apvienot. Vai arī tā vietā, lai lemtu tikai par vienu jautājumu, viņi var izlemt par vēl četriem saistītiem jautājumiem. Tā bija galvenā mūsu inventarizācijas būtība.
– Vai šobrīd nav tā, ka valdība dodas atpakaļ jaunu institūciju veidošanas kalnā? Katru nedēļu dzirdam, ka tiek izveidota kāda jauna padome. Nupat izveidota Valsts pārvaldes cilvēkresursu padome, pirms pāris nedēļām Ārējās ekonomiskās politikas padome un tā tālāk.
– Padomju izveidošana tiek vērtēta, lai nepārklātos to mērķi un darāmie darbi. Pretstatā, kā tas bija ar darba grupām, kur bieži vien šāds monitorings nebija veikts. Runājot konkrēti par cilvēkresursu padomi, tā ir mūsu šīgada prioritāte, jo augsti kvalificēti kadri no valsts pārvaldes diemžēl aizplūst, bet tuvojas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā. Tādēļ ir jādomā, kā to mainīt, kā sakārtot sistēmu, kā, nepalielinot budžeta izdevumus, motivēt cilvēkus strādāt valsts pārvaldē.
– Reizēm rodas iespaids, ka Latvijā ir ļoti daudz slepenu dokumentu, kuru saturu sabiedrība nedrīkst zināt. Tas rada bažas, ka aiz tiem varētu slēpties vienkārša ierēdņu neizdarība vai pat ļaunprātības. Turklāt sabiedrība nedrīkst zināt ne to, kādēļ šis dokuments ir slepens, ne to, kurš ierēdnis izlēma to aizslepenot. Valsts kanceleja pat tiesājās, lai šī kārtība netiktu mainīta uz lielākas atklātības pusi. Kādēļ tā?
– Manuprāt, mums jau ir ļoti atklāts lēmumu pieņemšanas process valdībā. Pagājušogad tikos ar Šveices Valsts kancelejas vadītāju. Kad parādījām viņai, kādas iespējas uzzināt par Latvijas valdības lēmumiem ir internetā, viņa bija ļoti izbrīnīta. Turklāt mums ir atklātās valdības sēdes. Kas tāds ir reti kurā valstī.
Ne Vācijā, ne Igaunijā, ne Šveicē nav atklātas valdības sēdes. Ja runājam par jūsu pieminēto gadījumu, MK noteikumi un likums nosaka, kā klasificējami dokumenti. Ja tas izdarīts nepamatoti, tad tas ir likuma pārkāpums.
Un, manuprāt, pilnīgi noteikti nebūtu publiski jāatklāj, kura amatpersona nolēmusi kādu dokumentu aizslepenot. Iedomājieties, ja kāds vēlas uzzināt, kas ir tajā dokumentā, viņš varētu šo cilvēku prettiesiski ietekmēt nolūkā iegūt informāciju.
V. Krustiņš: – Noslēgumā gribēju pajautāt par Ministru kabineta materiālo bāzi. Pat nams, kurā jūs mitināties, taču nav jūsu īpašumā, bet Tiesu pils? Nedomājat to atdot tiesām?
– Nē! Ne tagad, kad mēs beidzot esam izremontējuši Zaļo zāli, kas nebija remontēta kopš 1984. gada. (Smejas.) Ir gan bijušas vairākas diskusijas, bet pašlaik ēkas jautājums nav tik sāpīgs. Bet taisnība – starpkaru periodā tā bija Tiesu pils.
– Un kā ar mašīnām?
– Valsts kancelejai no 11 mašīnām, kas bija 2008. gadā, šobrīd palikušas tikai divas. Viena – premjera birojam, otra – Valsts kancelejas ikdienas darba nodrošināšanai. Pārskatījām visas lietas, ko agrāk vadājām. Ņemot vērā e-parakstu un elektronisko dokumentu apriti, ievērojami samazinājām dažādu papīru pārvadāšanu.
