“Valsts izglītības sistēma ir šobrīd salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim,” Nils Sakss Konstantinovs dalās pārdomās, kas jādara, lai situācija Latvijas skolās uzlabotos 157
Pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs savos sociālajos tīklos šodien dalījies ar viedokli saistībā ar “katastrofāli zemajiem skolēnu eksāmenu rezultātiem” un Latvijas izglītības sistēmu kopumā, uzsverot, ka ir iespēja situāciju uzlabot.
Daloties pārdomās viņš atklāja, ka, viņaprāt, pastāv pieci punkti, kas jādara, lai Latvijas skolās situācija būtiski uzlabotos. Šodien viņš rakstīja par pirmo punktu – par dažādām skolām, dažādiem bērniem.
Savā “Facebook” kontā viņš raksta: “Katastrofāli zemie skolēnu eksāmenu rezultāti, milzīgais bardaks ar vidusskolu uzņemšanām, mazo skolu slēgšana, neapmierinātība pilnīgi visiem procesā iesaistītajiem – pedagogiem, skolēniem, vecākiem… Bet pats galvenais – milzīgs skaits bērnu, kas nesasniedz savu spēju potenciālu ne mācībās, ne vēlāk arī dzīvē.
Tas, ka valsts izglītības sistēma ir šobrīd salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim, ir diezgan skaidrs. Bet vai tur vispār var ko darīt? Manuprāt, var! Tikai tas prasītu diezgan lielu jaudu – gan vīzijā, gan darbībā.
Te pieci punkti, kas varētu uzlabot situāciju ar Latvijas skolām.
PIRMAIS PUNKTS
Dažādas skolas, dažādiem bērniem
Šobrīd mums ir izteikti bezmērķīga skolu sistēma – ģimnāzijas, parastās skolas, tehnikumi, tālmācības skolas – tās visas īsteno vienu mācību programmu, un visi skolēni tajās tiek gatavoti kārtot tos pašus eksāmenus. Rezultātā visi ir zaudētāji. Ģimnāzijas ar pozitīvo atlasi, kur nonāk spējīgākie skolēni, salīdzinās tajos pašos rangos un pēc tiem pašiem kritērijiem, kur visas pārējās skolas. Savukārt, cilvēcīgi saprotamā vēlme stāties kādā no lielajām ģimnāzijām vai pieteikt bērnus “labajās skolās”, veido negatīvo atlasi “parastajās” – tur sākas “akača efekts”: klasēs paliek aizvien mazāk mācīties motivēto skolēnu, tas ietekmē kopējo klases un skolas vidi un arī pedagogu gaidas no šiem bērniem, pazeminot prasības, labie pedagogi ātrāk “rotē prom” no šīm skolām, un tā ar katru gadu situācija pasliktinās.
Tā vietā šo varētu pārkārtot skaidrā, loģiskā shēmā:
Ģimnāzijas – tikai pašiem spējīgākajiem, turklāt atlasi veikt ne tikai pēc zināšanu pārbaudes, bet arī personiskajām kvalitātēm un psihoemocionālās stabilitātes. Tas ļautu izvairīties no diezgan izplatītās mentālās veselības krīzes un izdegšanas ģimnāzistu starpā. Šīs ģimnāzijas vadītos pēc citas mācību programmas – tajās visās var ieviest Starptautisko bakalaurātu, ko daļā jau tagad izmanto. šo skolu rezultāti jāvērtē nevis pēc centralizētajiem eksāmeniem, bet pēc tā, cik skolēnu no ģimnāzijas iestājas pasaules Top 50 universitātēs.
Domāju, uz Latvijas skolēnu skaita mums pietiktu ar aptuveni trim šādām ģimnāzijām valstī. Tajās tad arī varētu sakoncentrēt universitāšu līmeņa mācībspēku – starptautiskā programma ļautu tur strādāt arī skolotājiem no citām pasaules valstīm.
Skolas – absolūtais vairums mācību iestāžu un tas, ko varētu saprast ar vārdiem “parastā skola”. Bērniem, kuri ir spējīgi mācīties pēc diezgan prasīgas vispārējās izglītības programmas. Šajās skolās nedrīkst veidot cita veida atlasi kā vien to – vai bērns pēc intelekta var mācīties pēc vispārējās programmas un iekļauties skolas kolektīvā. Ir labi zināms, ka laba skola ir nevis tā, kas izvēlas “labos” skolēnus, bet tā, kas visus skolēnus spēj sagatavot labā līmenī. Lai to izdarītu, pēc izglītības pētījumiem izkristalizējas trīs galvenās lietas:
Spēcīga skolas vadība ar skaidru vīziju;
Vienota skolas iekšējā kultūra;
Autonomija skolai.
Protams, tur jābūt arī pedagogiem. Vairāk par to, kā šīs lietas īstenot būs vienā no nākamajiem punktiem.
Šīs skolas būtu tās, kur mācītos vairums Latvijas bērnu. Tā kā uzsvars būtu uz skolu iekšējo kultūru un vērtībām, tad tās veidotos arī diezgan atšķirīgas – un tai jābūt vecāku izvēlei, kurā skolā pieteikt savu bērnu, tādējādi arī uzticot skolai diezgan lielas pilnvaras un uzticību visā pārējā, kas saistīsies ar bērna skološanu.
Tehnikumi – šobrīd tajos formāli tiek mācīta gan vidusskolas viela, gan profesija, un beigās bieži vien netiek īsti apgūta ne viena, ne otra. Bet tehnikumiem ir milzīga loma – tur veiksmīgai dzīvei var sagatavot jauniešus pieprasītām, labi apmaksātām profesijām, kuri citādi mocītos vai izkristu pavisam no skolas sistēmas, iekļūstot sociālajos riskos. Taču tehnikumu funkcijai jābūt tieši profesionālajai apmācībai. Pretējā gadījumā no tiem izkrīt tieši tie jaunieši, kuriem darbs, nevis vāja vispārējā izglītība, būtu visvairāk vajadzīga. Šis ir viegli risināms – tehnikumā jāapgūst praktiskais darbs. Bet no mācību priekšmetiem tehnikumos var saglabāt tikai matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu (līdzīga sistēma ir arī Lielbritānijā). Jā, tas prasītu atrast risinājumu, ko darīt tiem, kas tomēr pēc tehnikuma vēlētos iestāties augstskolā (koledža, papildus mācību gads) – bet tā jau ir relatīvi viegli atrisināma problēma.
Terapeitiskās skolas – neliels, bet vajadzīgs skaits skolu bērniem, kas nespēj iekļauties parasto skolu kolektīvos vai nu intelektuālo vai uzvedības un psihomeocionālo grūtību dēļ. Šīs ir skolas, kur koncentrēt atbalsta personālu un īpaši apmācītus pedagogus. Mums nekad nebūs pietiekams skaits atbalsta personālu VISĀM skolām, bet tas ir vairāk nekā pietiekams DAŽĀM terapeitiskajām skolām. Šī arī būtu laba iespēja saglabāt vairākas slēgšanai paredzētās skolas laukos.
Tālmācības skolas – šobrīd jau katrs piektais vidusskolēns mācās attālināti, un ar katru gadu šis skaits pieaug. Manuprāt, tā ir neprātīga tendence – to, cik labi skolēniem mācīties mājās pie datora, mēs jau redzējām pandēmijā.. Šis formāts ir kļuvis tik populārs nevis tādēļ, ka tas būtu labs veids kā pusaudžiem mācīties vai mūsdienīga pieeja – bet tikai tāpēc, ka tas ir ienesīgs biznesa modelis un mums ir sliktas vai neeksistējošas skolas, tehnikumi un terapeitiskās skolas. Taču pārlikt bērnus pie datoriem nav saprātīga pieeja ilgtermiņā vai labs risinājums sliktām skolām. Tālmācībai ir sava loma – bet nelielam skaitam bērnu, kas fizisku iemeslu dēļ pastāvīgi vai uz kādu laiku nevar apmeklēt skolu, profesionālajiem sportistiem un mūziķiem, un vēl dažām kategorijām.
Šis ir pirmais punkts. Drīzumā būs pārējie četri. Priecāšos dzirdēt arī Jūsu domas, viedokļus un kritiku šajā procesā.”
Ar interesi gaidīsim nākamos punktus!
