Uldis Šmits: Valsts ir valoda 1
Arvien der atcerēties pirms trīsdesmit gadiem atsākušās cīņas par latviešu valodas lomu. Tā toreiz bija arī galvenais neostaļinistu politisko uzbrukumu mērķis. Interfronte, kura savu pirmo lielāko gājienu sarīkoja 1989. gada 23. februārī jeb “armijas dienā”, jau pavisam drīz 25. februārī pulcēja mītiņu Rīgā pie Uzvaras pieminekļa, kur protestēja pret LPSR Augstākās Padomes gatavoto lēmumu piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Pēc mēneša – 22. martā – izdevums “Jedinstvo” publicēja interfrontiešu “likumprojektu”, kurā arī krievu valodai bija paredzēta kā valsts (ar to domājot LPSR) valoda.
Cīņa turpinājās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tatjanas Ždanokas vadītie veidojumi (sākumā bija “Kustība Līdztiesība”), kuri gan nejaudāja īpaši iespaidot valsts ārpolitisko virzību, laika gaitā piemērojās jaunajai realitātei un izvērsa dažāda veida rosību (jau zem “PCTVL”, tagadējās LKS priekšteces, izkārtnes) Eiropas organizācijās. Šīs aktivitātes parasti mats matā saskanēja ar Maskavas nostādnēm, un viena no tām bija ap 2011. gadu nu jau atklāti Krievijas Ārlietu ministrijas līmenī formulētā iecere oficializēt krievu valdu Eiropas Savienībā.
Eirodeputāte no Latvijas, ja atceramies, iesaistījās minētā plāna realizācijā ļoti enerģiski, lai bīdītu Krievijas ieceri kā ES pilsoņu iniciatīvu. Shēma tomēr nebija īstenojama kaut vai tāpēc, ka neatbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem – valodai nepienākas oficiāls statuss ES bez attiecīgā statusa kādā no dalībvalstīm. Teorētiski Latvija varēja kļūt par tādu kā Trojas zirgu, ja vien 2012. gadā t. s. valodu referendumā trīs ceturtdaļas balsotāju neievilktu krustiņus līdzās vārdam “pret”.
Tagad ar atpakaļejošu datumu spējam iedomāties, cik vērīgi šim pasākumam sekoja mūsu plašajā kaimiņzemē, jo tas, iespējams, iezīmēja Latvijas kartē teritorijas, kur zaļie cilvēciņi tiktu sirsnīgi uzņemti. Piemērotu vietu izrādījās pamaz, bet pietiekami dažādu scenāriju sacerēšanai. Ar to nodarbojās arī Rietumos, un visnotaļ vētrainu polemiku izraisīja BBC filma “Trešais pasaules karš: komandpunktā”, kur citstarp bija iztēlots Daugavpils separātisms.
Tikmēr reālajā dzīvē skaļākās diskusijas vienmēr bijušas izvērstas izglītības nozarē. Ne tik emocionāli ir apspriests pētījumos apstiprināts fakts, ka Latvijā diezgan daudzās nozarēs grūtāk bijis iegūt darbu tiem, kas nepārvalda krievu valodu, nevis valsts valodu. Tādējādi noteikta valsti atstājušo jauno speciālistu procentuāla daļa ir uz šo darba devēju vai konkrētajā gadījumā darba nedevēju sirdsapziņas, un šodien viņi varbūt sūrojas par kvalificētu cilvēku trūkumu.
Latviešu valodas konstitucionālo statusu joprojām nākas aizstāvēt. Citur pašsaprotamais, ka valstī izglītība ir iegūstama valsts valodā, kā to paredz pērn pieņemtie un no šā gada pakāpeniski ieviestie Izglītības likuma grozījumi, Latvijā kļūst par karstu politisku tēmu.
Uzkarsētu no ārienes.
Paskatīsimies propagandas resursa “Sputņik” šomēnes publiskoto tekstu virsrakstus – “Krievu valodai Latvijā vairs nav vietas: skolās iztiks bez tās” un “Eksperte: krievu skolu pāreja uz mācībām latviešu valodā ir valsts noziegums” (kā raksta “sputniknewslv.com”, tā esot pavēstījusi Latvijas Valsts prezidenta Nacionālo minoritāšu lietu konsultatīvās padomes locekle, Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja Jeļena Matjakubova). Nav piemirsts arī atgādinājums, ka “Maskava apsolīja darīt visu iespējamo, lai Latvijā tiktu ievērotas krievvalodīgo tiesības Latvijā iegūt izglītību krievu valodā. Krievijas ĀM regulāri pievērš ANO, ES, EDSO, Eiropas Padomes tiesībsargājošo struktūru uzmanību Latvijas varasiestāžu diskriminējošai politikai valodas jomā.” Te lieki ko piebilst…
Ja nu tikai to, ka Latvijas valsts valoda ir un paliek valsts pilsoņu atbildība. Un būsim godīgi – līdz šim neesam veltījuši pārāk daudz pūļu, lai tā kļūtu par visu sabiedrību vienojošo stipro pamatu. Kaut šoreiz nevajadzētu pat neko īpaši smagu darīt. Iesākumam pietiktu ar runāšanu.
