Valsts iepirkums bibliotēkām – neiespējamā vai negribētā misija? 1
Pirms 13. Saeimas vēlēšanām “Kultūrzīmju” redaktore, “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane visām partijām, kuras pretendēja uz iekļūšanu Saeimā, uzdeva arī jautājumu, vai tās plāno atjaunot valsts iepirkumu publiskajām bibliotēkām.
Jo iepirkums Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm līdz šim bijis neregulārs un drīzāk atkarīgs no pēkšņiem brīvajiem līdzekļiem valsts budžetā, nevis no valdības vai valdošās koalīcijas labās gribas un mērķtiecīgas kultūrpolitikas. Arī visām publiskajām bibliotēkām nav vienota viedokļa par to, kādā veidā vislabāk būtu organizējams šāds iepirkums.
Lai noskaidrotu situāciju ar bibliotēku krājuma veidošanu, “Kultūrzīmes” rosināja diskusiju Jelgavas pilsētas bibliotēkā, kur satikās ar Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktori LĀSMU ZARIŅU, direktores vietnieci, novada pašvaldību bibliotēku metodiskā darba vadītāju DZINTRU PUNGU, Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāju VIVITU ARMANOVIČU, Komplektēšanas un apstrādes nodaļas vadītāju SANDRU SILMANI, kā arī Ozolnieku novada centrālās bibliotēkas direktori INGRĪDU KRIEĶI un Sesavas pagasta bibliotēkas vadītāju INTU STRAZDIŅU. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” žurnāliste Linda Kusiņa–Šulce.
Grāmatu grozs bibliotēkām
– Man prieks, ka šodien pie apaļā galda ir gan lielo, gan mazo bibliotēku pārstāves, jo ir diezgan būtiskas atšķirības gan finansējumā, kas katrai bibliotēkai atvēlēts krājuma papildināšanai, gan lasītāju interešu lokā un kopējā krājuma veidošanas politikā. Kā vērtējat to valsts atbalstu, kas līdz šim bijis pieejams krājuma papildināšanai?
Lāsma Zariņa: – Jāatzīst, līdz šim tas nav bijis ļoti veiksmīgs. Mēs par iepirkumu iepriekš neko nezinām, iepirktās grāmatas ienāk mūsu fondos ar lielu novēlošanos, kad mēs tās jau esam paši nopirkuši. Ja grāmata ir vērtīga, atrodama grāmatu veikalos, lasītāji nāk un grib to saņemt uzreiz.
Kādreiz Jelgavas bibliotēka bija to bibliotēku skaitā, kuras saņēma no izdevējiem obligāto eksemplāru. Tas bija visīsākais ceļš no izdevēja bibliotēkas plauktā. Ja ko līdzīgu būtu iespējams īstenot tagad, jebkuras bibliotēkas darbinieki būtu laimīgi, jo ir grāmatas, par kurām mēs zinām, ka tās ir vajadzīgas visām bibliotēkām. Piemēram, latviešu oriģinālliteratūra.
– Izdevējiem šāda sistēma gan būtu ļoti neizdevīga, jo mums ir aptuveni 800 publisko bibliotēku – tik lielu skaitu obligāto eksemplāru neviens nevar atļauties…
L. Zariņa: – Es nedomāju, ka tiem būtu jābūt obligātajiem bezmaksas eksemplāriem, runa ir tikai par sistēmu – ja valsts uzņemtos noteiktu eksemplāru skaitu apmaksāt un bibliotēkas tās saņemtu tieši no izdevēja. Jo tad, ja grāmatas vispirms nonāk Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur tās sadala, tad pie mums, un mēs sadalām tālāk novadu un pagastu vietējām bibliotēkām – tas ir ļoti ilgs process. Pa to laiku jau tā grāmata bibliotēkās ir nopirkta. Un, ja rīkojas kā līdz šim, iesaistot komisiju, kas izlemj, kādas grāmatas tieši iegādāties, tas ieilgst vēl vairāk.
– Vai Jelgavas pilsētas bibliotēka, kam ir metodiskā funkcija, iesaistās arī apkārtējo novadu bibliotēku krājuma komplektēšanā?
Ingrīda Krieķe: – Pie mums bibliotēkas pašas izlemj, kā veidot krājumu.
Dzintra Punga: – Bibliotēkas sava krājuma veidošanas procesā ir neatkarīgas, jo finansējums nāk no dažādiem maciņiem, tādēļ mēs arī īpaši nejaucamies komplektēšanas politikā. Katrs pats izlemj, ko iegādāties.
– Taču tādā veidā process kļūst vēl sarežģītāks – viens variants, kad bija rajona centrālā bibliotēka, kura uzņēmās zināmu atbildību par komplektāciju, bet, ja budžeti atšķiras, tā jau ir gluži cita situācija. Nevar jau visām bibliotēkām piegādāt vienādus grāmatu komplektus…
I. Krieķe: – Turklāt, pat ja runājam par latviešu oriģinālliteratūru, vispirms jāformulē, kas tajā ietilpst. Nav nekādu šaubu, kad runa ir, piemēram, par sērijas “Latvija. Mēs. XX gadsimts” grāmatām – tās noteikti noderētu visām bibliotēkām, bet ir jau arī dažādi pašu autoru izdevumi, un vai tos arī visus vajadzētu, var strīdēties.
Dz. Punga: – Mēs vēl atceramies, ka bija Grāmatu svētki, kuros politiķi dāvināja dāvanu kartes grāmatu iegādei. Ja būtu šādas kartes un nosacījums, ka tās drīkst izmantot tikai latviešu oriģinālliteratūrai, mēs tā arī darītu.
– Es domāju, viens no iemesliem līdztekus naudas trūkumam ir arī tas, ka Kultūras ministrijas ierēdņi, iespējams, bažījas – ja vienkārši iedos naudu, neko nekontrolējot, bibliotēkas sapirks, piemēram, dāmu un spriedzes romānus…
L. Zariņa: – Jāizvirza konkrēti nosacījumi, un bibliotēkas tos pildīs, mēs jau esam godprātīgi cilvēki.
Inta Strazdiņa: – Ja valsts atbalstīs oriģinālliteratūru, bibliotēkām atliks vairāk naudas, lai nopirktu lasītāju visvairāk pieprasītās grāmatas. Lai kā gribētos, lai visi lasa augstvērtīgu literatūru, mēs jau arī nevaram teikt, ka to vai šo nedrīkst lasīt. Iespējams, kāds lasīs vieglo literatūru, iepatiksies, un pievērsīsies arī kam nopietnākam.
Sandra Silmane: – Man šķiet, brīnišķīga valsts dāvana simtgadē publiskajām bibliotēkām būtu bijusi Latvijas enciklopēdija, vai tad ne?
I. Krieķe: – Protams, taču iespiestajā sējumā informācija novecos, tādēļ labi, ka tā būs pieejama internetā.
I. Strazdiņa: – Jā, taču ir ļoti daudz cilvēku, kuriem patīk fiziska grāmata. Protams, informācijas meklēšanai internets ir visērtākais, enciklopēdijas vietnē tā arī tiks regulāri papildināta un būs uzticama, tomēr cilvēki gribēs enciklopēdiju kā iespiestu grāmatu. Un, atklāti sakot, man kā lauku bibliotēkas vadītājai atlicināt tai 36 eiro ir ļoti sarežģīti.
Vineta Armanoviča: – Mēs, piemēram, nopirkām trīs eksemplārus, lai var izmantot arī filiālbibliotēkās.
S. Silmane: – Tā kā mazliet piesardzīgi izturos pret domu par oriģinālliteratūras iepirkumu, varbūt varētu apsvērt domu par valsts atbalstu šaurākam segmentam? Tik daudz grāmatu šogad iznāk par Latvijas vēsturi, daudzas pat ar īpašo simtgades logo, – ja četras piecas šādas simtgades gadā iznākušās grāmatas būtu uzdāvinātas publiskajām bibliotēkām un ja tas savlaicīgi būtu ticis paziņots, ka mums būs šāds grāmatu grozs, – vai tas nebūtu skaisti?
Dz. Punga: –
Jā, tā nelaime ir, ka līdz šim visos valsts organizētajos iepirkumos grāmatas pienākušas ļoti vēlu.
Man, piemēram, rotācijas kopā stāv atbalstītajā iepirkumā piešķirtā grāmata par Uldi Dumpi – mēs taču nevaram gaidīt gada beigas, lai nopirktu grāmatu par savu novadnieku, lasītāji to nesapratīs…
I. Strazdiņa: – Tieši tā, lasītāji ļoti seko līdzi jaunumiem. Pati reizēm vēl neesmu kaut ko pamanījusi un paspējusi nopirkt, kad jau ir ieraudzījuši, nāk un prasa.
Dz. Punga: – Tajā laikā, kad VKKF finansēja mērķprogrammas, atceros, ka bija lielais komplekts lielajām un mazais komplekts mazajām bibliotēkām – varētu būt arī tāds variants. Veidi un risinājumi valsts atbalstam ir dažādi, galvenais laikam ir griba un finansējums. Un vajadzētu tomēr komunicēt ar speciālistiem, jo kāds tad cilvēkiem, kuri paši te nestrādā un bibliotēku varbūt pat neapmeklē, var būt priekšstats par to, ko lasa un kādi ir lasīšanas paradumi?
Oriģinālliteratūra un tehnoloģijas
– Un ko tad lasītāji pieprasa? Vai ir kādas tematiskās līnijas, populārākie autori?
I. Strazdiņa: – Piemēram, manā bibliotēkā ļoti iet detektīvromāni, lasa arī latviešu detektīvus – Daci Judinu, Ainu Mikeli, Margaritu Grietēnu. Apgāda “Kontinents” izdotie spriedzes un mīlestības romāni ir pieprasīti. Tā kā manā bibliotēkā nodibinājies literatūras klubiņš, ļoti cenšamies lasīt latviešu autorus, arī sērijas “Latvija. Mēs. XX gadsimts” grāmatas ļoti cītīgi lasījām.
Vivita Armanoviča: – Pilsētas bibliotēkās tomēr topā ir latviešu autori – simtgades gadā varbūt arī vēl tādēļ, ka bijām organizējuši akciju “Izlasi simts latviešu autorus”. Pie mums vispār labi lasa latviešu rakstnieku darbus, arī par piedzīvojumiem, ceļojumiem, pazīstamiem cilvēkiem.
Tāpat, ja ir kādi notikumi – tikko uz ekrāniem nonāca filmas “Homo Novus”, “Bille”, sāka runāt par filmas pēc romāna “Jelgava ‘94” uzņemšanu, grāmatas kļuva ļoti pieprasītas. Protams, lasa bestsellerus, nozaru literatūru. Bet interesanti, ka tie, kas lasa daiļliteratūru, pārsvarā nelasa nozaru literatūru, un otrādi. Tāpat arī, jo vairāk kādam autoram grāmatu, jo vairāk viņu lasa – paņem vienu grāmatu, tā iepatīkas, un tad meklē arī citas.
I. Krieķe: – Mums Ozolniekos bibliotēka ir ļoti liela, un katrai grāmatai atrodas savs lasītājs. Līdzīgi kā pilsētā pēc pieprasītākajām grāmatām stāv rindā. Jo, kad lasošo loks grāmatu izlasa, tā turpmāk stāvēs plauktā.
Bet mazajās bibliotēkās, kurām tikai 200–300 lasītāju, patiešām vairāk lasa spriedzes un mīlestības romānus – kopā komplektējam, braucam pēc grāmatām un labi redzam, ka viņiem nav pieprasīts tas, kas mums liekas ļoti svarīgs un vērtīgs. Vai būtu vajadzīgs, lai katrā mazajā bibliotēkā būtu visas vērtīgās grāmatas – droši vien ne.
Bet kādēļ tad kaimiņos, Igaunijā un Lietuvā, tomēr ir finansējums grāmatu iepirkumam?
Varbūt izdalīt katrai bibliotēkai kādu summu, pēc tam pakontrolējot, lai par to tiešām tiktu nopirkta oriģinālliteratūra.
Kādēļ mums nekrītas apmeklētāju skaits, drīzāk pat nedaudz pieaug? Jo vienmēr cenšamies iespējami ātri iepirkt visas jaunās grāmatas, tāpēc ka cilvēki tās ļoti pieprasa…
I. Strazdiņa: – Tieši tā, kad nopērku jaunās grāmatas, aktīvie lasītāji tās triju mēnešu laikā izlasa. Cilvēki grib lasīt skaistas, jaunas grāmatas.
– Man vienmēr šķiet ļoti interesanti, kā bibliotēkas uzzina par jaunajiem izdevumiem? No avīzēm, portāliem, raidījumiem?
S. Silmane: – Principā ir arī visi jūsu nosauktie avoti, bet svarīgākie tomēr ir divi citi: LNB Bibliogrāfijas institūts izdod divus informatīvus izdevumus: “Literatūras Ceļvedis” un “Latvijas Jaunākās Grāmatas”, savukārt lielākais grāmattirgotājs, “Latvijas Grāmata”, veido elektronisku izdevumu “Jaunākās Grāmatas”, ko abonējam, tas ir iknedēļas jaunumu saraksts ar īsām anotācijām.
– Iespējams, tas ir akmentiņš izdevniecību lauciņā: pasaulē lielās izdevniecības ik gadus jau rudenī veido katalogus nākamā gada izdevumiem. Ja Latvijas lielākās izdevniecības jau novembrī izsūtītu informāciju par nākamajā gadā plānotām grāmatām un piesūtītu to bibliotēkām, vai tas atvieglotu krājuma komplektēšanu?
I Strazdiņa: – Zināmā mērā jā, īpaši, kad runa par vērtīgām un dārgām grāmatām, kuras mums noteikti vajadzētu.
Dz. Punga: – Apsverot to, kāda veida valsts organizēts iepirkums bibliotēkām būtu vispieņemamākais, atradām vēl vienu jomu, kurā valsts varētu iesaistīties, un tas būtu pavisam vienkārši un skaidri: Bērnu un jauniešu žūrija (BJŽ). Šobrīd grāmatu komplektus lielākoties pērk pašas bibliotēkas.
Jelgavas novada bibliotēkas ļoti aktīvi iesaistās BJŽ – kopumā 24, gan pagastu, gan skolu bibliotēkas piedalās žūrijā, no tām komplektu nopirkušas nav tikai pāris. Tas būtu ļoti labs atbalsts.
Taču atkal runa ir par savlaicīgumu: kad sākas jaunā žūrija, bibliotēkas piesakās, uzraksta projektu, un zinām, ka grāmatas saņemsim nevis septembrī, kad bērniem lasītprieks jau beidzas un sākas skola, bet gan pavasarī, kad saraksts tikko paziņots. Jo vasarā bērni ļoti lielā skaitā apmeklē bibliotēkas. Vai arī varētu apmaksāt bērnu un jauniešu grāmatas. Tas būtu vēl viens segments, kur būtu nepieciešams valsts atbalsts.
I. Strazdiņa: – Jā, vienmēr jāatgādina par savlaicīgumu, jo, tikko komplektu iedod novēloti, tas neko vairs nedod, jo esam to jau nopirkuši.
I. Krieķe: – Mums vienmēr prieks, ka bērni lasa, bet šovasar vecuma grupā 11+ skolotājas bija uzdevušas visiem skolēniem BJŽ grāmatas kā ieteicamo vasaras lasāmvielu. Tās bija četras klases, un mums uz komplektu vasarā stāvēja rindā vairāk nekā simts cilvēku…
Situāciju mēģinājām risināt dažādos veidos, LNB ieteica, ka mums pašiem vajadzētu piedalīties projektā, bet bērni jau Ozolniekos ir tie paši. Kāda nozīme, vai mēs oficiāli piedalāmies vai ne, ja viņi tik un tā pie mums lasa grāmatas? Tādēļ BJŽ komplekts būtu nozīmīgs atbalsts, bet, kā jau kolēģes teica – tikai tad, ja to nodrošina jau pavasarī.
Dz. Punga: – Jelgavas pilsētas bibliotēkai sadalei šogad bija piešķirti trīs pilnie BJŽ komplekti – vienu piešķīrām vienai, otru otrai bibliotēkai, trešo sadalījām. Jo bibliotēka, pārzinot savas lasītāju intereses, var piedalīties vienā, otrā vai trešā grupā. Un tad arī var paņemt tos eksemplārus, kuru pietrūkst.
I. Strazdiņa: – Pie mums, piemēram, arī skolas bibliotēka nopērk visu komplektu, izsniedz, lai mainās savā starpā, un tad tie, kuri pirmie izlasījuši savus komplektus, ņem citiem vecumiem domātās grāmatas un lasa tās. Mēs arī aizņēmāmies no rotācijas kopas starpbibliotēku abonementa kārtā, jo visu nopirkt nevar.
S. Silmane: – Varbūt valsts atbalsts varētu būt ne tikai grāmatu iegādei, bet arī tehnikai, tehnoloģijām? Piemēram, e-grāmatu kļūst ar katru gadu vairāk, un e-lasītājs ir diezgan dārgs, to cilvēki sev pērk diezgan reti. Varbūt tādi derētu arī bibliotēkās, lai var iznomāt. Vai arī pašām e-grāmatām.
L. Zariņa: – Jā, e-grāmatu iegāde ļoti kavējas. Bija brīdis, kad šķita cerīgi, tika izveidota pat informācijas sistēma, lai tām piekļūtu, platforma lasīšanai, lasītāji to augstu novērtēja, bet šobrīd izdevēji nevēlas dot e-grāmatas bibliotēkām. Iespējams, baidās, ka tās varētu uzlauzt un grāmatas nozagt, bet man šķiet, ka platforma ir droša.
E-grāmatas būtu liels pienesums Latvijas bibliotēkām, jo ir paaudze, kas tās lasa.
V. Armanoviča: – Iespējams, valsts varētu iesaistīties šo jautājumu risināšanā starp visām pusēm? Ja reiz citur pasaulē atrasts risinājums, vai tad pie mums to nevar izdarīt? Jo, protams, bibliotēku apmeklētājiem ir interese lasīt arī e-grāmatas.
Uzziņa
Vai jāatjauno valsts iepirkums publiskajām bibliotēkām?
Politisko partiju solījumi pirms vēlēšanām “KZ” rīkotajā diskusijā
Jaunā konservatīvā partija, Evita Zālīte-Grosa: “Valoda ir mūsu identitātes pamats un būtiska kultūrizglītības sastāvdaļa. Grāmatu iepirkums ir nozīmīgs instruments šajā procesā, tādēļ – atbalstāms.”
Nacionālā apvienība, Dace Melbārde: “Programma “Vērtīgo grāmatu iepirkums publiskajām bibliotēkām” atjaunojama, tiklīdz valsts budžetā rodas šāda iespēja un sabalansējot to ar citām kultūras nozares prioritātēm. No valsts budžeta šobrīd tiek līdzfinansēta programma “Bērnu un jauniešu žūrija”, kuras ietvaros notiek arī grāmatu iepirkumi programmas īstenošana.”
“Saskaņa”, Inga Goldberga: “Jā, galvenokārt, lai nodrošinātu latviešu oriģinālliteratūras pieejamību un bērnu literatūras iegādi. Jāizveido arī kārtība, kā nodrošināt e-grāmatu pieejamību bibliotēkās.”
“Jaunā Vienotība”, Ints Dālderis: “Kultūras ministrijai budžeta iespēju ietvaros jāpalīdz pašvaldībām publisko bibliotēku krājuma papildināšanā.”
“KPV LV”, Atis Zakatistovs: “Jā.”
Zemnieku un zaļo savienība, Māris Kučinskis: “Grāmatu iepirkuma atjaunošana atbalstāma līdz ar VKKF finansējuma modeļa atjaunošanu.”
“Attīstībai/Par!”, Dace Bluķe: “Bibliotēkās būtu jānonāk lielākam VKKF atbalstīto izdevumu eksemplāru skaitam. Iepirkums varētu būt kombinēts tādā veidā, ka valsts līdzfinansē bibliotēku krājumu veidošanu 50:50 ar pašvaldībām, taču valsts nenodarbojas ar konkrētu izdevumu iepirkšanu un izplatīšanu.”
