Atis Klimovičs: Valsts iedzīvotājiem nav jādzīvo stresā, ka “rīt var izraisīties karš” 5
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrības prāvas daļas nesen izrādītā neizpratne un pat satraukums, saņemot paziņojumu par nepieciešamību prast sevi individuāli nodrošināt 72 stundu laikā krīzes situācijā, uzskatāma drīzāk par pozitīvu zīmi.
Tas licis jautāt, ko nozīmē šāda gatavība, kam tā nepieciešama? Vienu otru personu tas pamudināja apdomāt, ka draudi ir iespējami.
Varbūt tas varētu kalpot arī par papildu stimulu nopietnāk ieklausīties drošību struktūru paziņojumos. Turpmāk nelaižot gar ausīm Aizsardzības ministrijas biežos vēstījumus, ar kuriem regulāri tiek uzrunāti Latvijas iedzīvotāji.
Lai tos vienmēr sadzirdētu adresāts – tas arī atkarīgs no sabiedrības daļas, kas nav konkrēti iesaistīta valsts aizsardzībā.
Paejot vien nedaudz soļu pretim aizsardzības sektora sniegtajai informācijai un ieklausoties tajā, būs iespējams saņemt svarīgo vēsti, ka Latvija nav nedroša un bīstama teritorija, ka šī valsts tiks aizsargāta.
Tas vispirms ir jāzina katram šīs valsts iemītniekam, tad mūsu sabiedrotajiem un visbeidzot tieši tai valstij, kas ar nicinājumu izturas pret neatkarīgu Latviju.
Līdzās paļāvībai uz saviem Bruņotajiem spēkiem un sabiedrotajiem NATO ietvaros jānāk izpratnei, ka valsts aizsardzība nav tikai aizsardzības struktūru atbildība, bet gan visas sabiedrības pienākums.
Valsts iedzīvotājiem nav jādzīvo stresā, ka “rīt var izraisīties karš”, taču viņiem vienkārši ir jābūt labāk informētiem par aizsardzības sfēru. Un tas nav mazs darbiņš.
Kaut vai vienkārši un saprotami pastāstot, ka pret mūsu valsti, gluži tāpat kā NATO kopumā, Kremlis jau ilgāku laiku īsteno tādu darbību, ko šīs valsts ģenerālštābs dēvē par karu.
Reālu – ar dažādiem paņēmieniem, starp kuriem nav vienīgi militāru ieroču lietošana.
Taču tas tiek darīts ar plašu vērienu – gan informācijas un saimnieciskajā laukā, gan ar militāra spēka demonstrēšanu, gan iejaukšanos citu valstu politiskajā dzīvē un politiskām slepkavībām ārzemēs.
Latvijas iedzīvotājam derīgi apzināties, ka lielo sabiedroto – ASV un Kanādas armiju karavīru – atrašanās šeit patiešām nozīmē šo valstu apņēmību aizstāvēt suverēnās Latvijas valsts tiesības uz pastāvēšanu.
Tas ir vēstījums, ko var iegūt no sabiedroto karavīriem. To viņi pateiks tiešā tekstā, ka nepieciešamības gadījumā viņi ir gatavi pildīt savus tiešos pienākumus.
Nevajadzētu šaubīties, ka sadarbībā ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem regulāri tiek apgūta Latvijas teritorija un pilnveidota izpratne, kā nosargājama šī zeme.
Protams, ārvalstu armijas virsnieks allaž diplomātiski piebildīs, ka sabiedroto atrašanās atbilst atturēšanas politikai – panākt, lai Krievija nevēlētos Baltijas reģionā lietot militāru spēku.
Un izteiks cerību, ka arī turpmāk tiks saglabātas pietiekami “normālas” attiecības ar autoritāro Krieviju, kas ļauj joprojām uzturēt savstarpējus kontaktus dažādās jomās.
Latvijas iedzīvotājiem jāzina, ko aizstāvēs zemessargs, – tas ir gluži reāls jautājums, uz kuru nepieciešama konkrēta atbilde.
Te nākas citēt kādu pieredzējušu Ventspils bataljona zemessargu – “savu sievu, bērnus un vecākus, un visus mūs”.
Vēl, jādomā, pietiekami prāvai daļai nepieciešams izskaidrot, kur meklējama atšķirība starp mūsu Bruņotajiem spēkiem un PSRS armiju.
Un, visbeidzot, vajadzētu argumentēti izstāstīt, ka mūsu karavīri nav “lielgabalu gaļa”, lai arī, piemēram, zemessarga zvērestā teikts: “Es, Latvijas Republikas zemessargs, zvēru, netaupot savus spēkus un dzīvību, aizsargāt Latvijas tautu un Latvijas valsti, tās neatkarību.”
