Valsts bija jānosargā. 100 gadi Latvijas armijai un Neatkarības karam 0
Latvijas valsts pēc tās proklamēšanas bija jānosargā. Tikpat izšķirošs kā 1918. gads bija arī divi turpmākie, kad latviešu karavīri stājās pretim savas zemes ienaidniekiem.
Šim laikam žurnālā “Mājas Viesī” šogad būs veltītas vairākas vēsturnieka un Kara muzeja direktora vietnieka pētniecības darbā Jura Ciganova publikācijas. Šis ir viņa ieskats par svarīgākajiem notikumiem valstiskuma nosargāšanā, kas katram būtu jāpatur prātā:
Fināls cīņai ar paverdzinātājiem
Nupat 7. janvārī apmeklēju Liepāju, kur ar militārās tehnikas izstādi tika atklāta Latvijas armijas un Neatkarības kara simtgades atzīmēšana.
Datumu pasākuma rīkotāji bija izvēlējušies simboliski, jo pirms 100 gadiem šajā dienā Liepājā Latvijas Pagaidu valdība, kā bija ierakstījusi savā protokolā, nolēma pretoties lieliniekiem un aizstāvēt pilsētu visiem spēkiem.
Jāpiekrīt Aizsardzības ministrijai, kas akcentējusi, ka Latvijas simtgade ir ļoti nozīmīgs notikums, taču valsts nodibināšanai sekoja divi gadi, kuros tā bija jānosargā.
To paveica mūsu latviešu karavīri, sakaujot visus iekšējos un ārējos ienaidniekus. Tikai pēc tam, kad Latvijas armija bija atbrīvojusi valsti, sekoja tās starptautiska atzīšana par pilntiesīgu locekli citu valstu vidū.
Jāatceras, ka savas valsts ideja latviešu vidū sākotnēji neguva lielu atbalstu. Cilvēku prātos tā sāka iesakņoties tikai ap Cēsu kauju un Bermontiādes laiku, redzot, ka Pagaidu valdība nav svešas varas pakalpiņi, bet pārstāv nacionālu ideju un vērtības.
Cēsu kaujas apliecināja, ka cīņas notiek pret vāciešiem, kurus pirms tam maldīgi uzskatīja par valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa sabiedrotajiem.
Bermontiāde, kas ļaužu apziņā bija kā šo kauju turpinājums, simboliski sasaucās ar Raiņa poēmu “Daugava”, kura iznāca neilgi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai 1919. gada septembrī un uzmundrināja daudzus karavīrus kaujai ar Melno bruņinieku.
Bija pienācis fināls gadsimtu ilgai cīņai pret paverdzinātājiem.
Tieši Bermontiādes laikā Latvijas armijā brīvprātīgi stājās pat vairāki tūkstoši vīru dienā.
Vēsture nebija melnbalta
Tas nebija melnbaltas vēstures posms, un cilvēkus nevarēja vienkāršoti vērtēt labajos vai sliktajos, mūsējos vai svešajos.
Laiks drīzāk krāsojās visās varavīksnes krāsās, jo Latvijas teritorijā atradās vairāki desmiti dažādu politisko grupējumu un kategoriju karaspēki: Polijas, Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Krievijas, Padomju Krievijas, dažādi pretlielinieciskie krievu formējumi.
Vairāk esmu pētījis armijas apgādi, kā tā tapa no nekā un tika ne vien pie ieročiem, bet arī apģērba, pārtikas u. c.
Līdz 1919. gada vidum Latvijas bruņotie spēki, cik nu lieli tie tolaik pastāvēja, bija apgādāti ļoti dažādi – mums palīdzēja igauņi, amerikāņu sabiedriskās organizācijas, Lielbritānijas militārā misija.
Piemēram, Oskara Kalpaka vadītais bataljons bija nacionālā karaspēka daļa, pakļauta Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai, bet militārā un apgādes ziņā pilnīgi atkarīga no šeit esošās vācu okupācijas varas, t. i., no K. Ulmaņa nelabvēļiem.
No šodienas skata diezgan absurda situācija, bet līdz zināmam laikam mūsu un vācu okupācijas varas intereses sakrita, jo cīnījāmies pret lieliniekiem.
Pret viņiem cīnījās arī Ziemeļlatvijas brigāde, kas atradās pilnīgā atkarībā no Igaunijas armijas. Rezultātā viss nonāca līdz Cēsu kaujām, kurās igauņi kopā ar latviešiem karoja pret to pašu vācu okupācijas varu, kas savā laikā palīdzēja Kalpakam un viņa karavīriem.
Tik sarežģītā un grūtā situācijā izšķiroša bija Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tās kontrolē esošais nacionālais karaspēks, kas spēja pārliecināt latviešu sabiedrības vairākumu par to, ka nacionālā valsts var pastāvēt un ka viņi ir šīs idejas realizētāji.
Palīdzēja arī ienaidnieka kļūdas – Stučkas lielinieku valdība ienāca ar lielām ambīcijām, bet zemniekiem zemi nesolīja un uzreiz ķērās pie masveida represijām.
Par to visu – valsts un vienotas armijas tapšanu, Cēsu kaujām un Bermontiādi – stāstīšu savos rakstos.
Uzziņa
12. janvārī Latvijas Kara muzejs vēra durvis jaunai ekspozīcijai par laiku pirms 100 gadiem, kad Latvijas Republikas pastāvēšana ne reizi vien bijusi apdraudēta, taču, par spīti daudzām grūtībām, to izdevies nosargāt. Muzeja nozīmīgākais valsts simtgades projekts izstādē “Latvijas valsts izveidošana un neatkarības karš. 1918–1920” apskatāms līdz 2020. gada 31. decembrim bez maksas.
