“AP visās tajās trīs krīzes dienās bija institūcija, kas sevi parādīja no vislabākās puses!” Dinēvičs par 1991. gada augusta puču 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1991. gada augusta pučs Augstākās Padomes (AP) Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas vadītāju JĀNI DINĒVIČU pārsteidza komandējuma laikā Zviedrijā. Toreiz daudzi mēģinājuši pierunāt palikt, taču J. Dinēvičs steidzies mājup.
Vēl pirms kļuva skaidrs, ka pučs izgāzies, 21. augustā AP pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas noteica, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un 1990. gada 4. maijā iesāktais pārejas periods noslēdzies ar reālu neatkarību.
Šķiet, 1991. gada augusta pučs Latvijai bija tīri kā Dieva dāvana – ja ne tas, kurš zina, cik ilgi būtu jāgaida “logs” reālai neatkarības atjaunošanai.
J. Dinēvičs: Varētu teikt, ka tā bija Dieva dāvana. Parasti uzdod jautājumu, kāpēc pučam izvēlējās tieši 19. augustu. Manuprāt, tikai tāpēc, ka nākamajā dienā bija paredzēts sākt jaunā PSRS līguma parakstīšanu. Tie, kas sarīkoja apvērsumu, negribēja to pieļaut, jo tas nozīmētu kaut kosmētiskas izmaiņas iepriekšējam PSRS variantam.
Latvijai tas tāpat bija galīgi nepieņemami, un 1990. gada decembrī jau bija savākts vairāk nekā miljons parakstu pret Latvijas pievienošanos jaunajam Savienības līgumam. Es gribētu atgādināt, ko 19. augustā par puču pateica Igaunijas AP priekšsēdētāja vietniece Marju Lauristīna, ar kuru tobrīd biju kopā Zviedrijā: “Viņi to nopietni nožēlos! Mēs tūlīt atcelsim pārejas periodu un pasludināsim pilnu neatkarību.”
Tas ir tas, par ko mēs te runājam, – tā arī pēc būtības notika gan Latvijā, gan Igaunijā. Lietuviešiem bija citādi, jo viņiem jau pārejas perioda nebija, kaut arī reāli viņi atradās turpat kur mēs. Tur nāk klāt vēl viens apstāklis, kas saglabājās arī pēc augusta, – ar ko tad īsti mums runāt? Ar PSRS? Ar Krieviju? Latvija izvēlējās Krieviju, paredzot, ka tā būs noteicošā. Un tas bija pareizi, kaut gan lietuvieši vairāk orientējās uz runāšanu ar PSRS struktūrām.
Puča brīdī atradāties darba komandējumā Zviedrijā?
Mani kopā ar ārlietu ministra vietnieku Mārtiņu Virsi bija uzaicinājis Zviedrijas Strādnieku kustības Miera foruma prezidents Pjērs Šorī. Tur bija arī igauņi – Lauristīne un Edgars Savisārs – un lietuvieši. Tajā rītā zviedri mūs ļoti uztraukti modināja, lai informētu par notikušo apvērsumu.
Sākās komunicēšana ar trimdas latviešiem. Gunārs Meierovics mani mēģināja pārliecināt palikt. Viņš domāja, ka es kā lielākās frakcijas vadītājs kritiskā situācijā daudz ko varētu teikt pasaulē. Bet neskatoties uz ieteikumiem palikt, mani vairāk uzrunāja Lauristīnas teiktais, ka jābrauc mājās: “Būs jābalso!”
Par ko domājāt, lidojot mājās?
Negribētu izskatīties pārspīlēts varonis, taču baiļu nebija. Valsts atjaunošana ir pacilājoša lieta. Darbs bija aizsākts. Tā “nolēkt” un neko nedarīt kritiskā situācijā nez vai būtu bijis pareizi. Kā jau teicu: “Būs jābalso!”
Es prognozēju, ka jaunā situācija var radīt problēmas AP Latvijas Tautas Frontes (LTF) frakcijā. Mums jau nemaz nebija tik gludas attiecības ar pašu LTF arī pirms augusta. Iespēja, ka varbūt būs jāgludina asumi, arī mudināja braukt mājās.
Bet tikpat labi, nolaižoties Rīgā, varēja izrādīties, ka AP jau izdzenāta…
Absolūti tā! Toties tagad man nav ko sev pārmest. Nolaižoties iluminatorā varēja redzēt, ka uz ceļiem stāv tanki. Mani sagaidīja. Vieglās automašīnas neaizturēja, un es pa taisno nokļuvu frakcijas sēdē, kur pastāstīju, ko bijām runājuši ar igauņiem Zviedrijā. Tad uzzināju, ka dienu iepriekš arī LNNK bija apspriedusi, vai nevajadzētu mainīt attieksmi pret neatkarības pārejas periodu.
Jaunā situācija visu to rosināja. Es gribētu teikt, ka AP visās tajās trīs krīzes dienās, manuprāt, bija institūcija, kas sevi parādīja no vislabākās puses. No 1991. gada janvāra barikādēm līdz neatkarības referendumam martā labi darbojās trīs nopietnas institūcijas – AP, valdība, LTF. Bet tajās trīs dienās labi nostrādāja tikai AP.
Ar valdību bija problēmas. Tur visi bija pamukuši. Ministru kabinetā sēdēja tikai premjers Ivars Godmanis un Edvīns Inkēns, kurš nebija valdības loceklis, un vēl apsardze. Tur strādāja tādā kā puspagrīdes režīmā. Tā vairs nebija leģitīma varas struktūra, kamēr parlaments strādāja kā leģitīma varas struktūra.
Jā, pēc tam valdība ātri savācās un konsolidējās, bet tās trīs dienas bija ļoti dīvainas. Tāpēc var teikt, ka, no vienas puses, paldies Dievam, ka tas pučs bija, un vēlreiz paldies, ka tas ātri beidzās. Ja tas būtu ievilcies, rīcība no tābrīža varas turētāju, no PSRS armijas puses būtu grūti prognozējama. Un arī tepat daudzi pašu cilvēki būtu sevi parādījuši pavisam citā kvalitātē.
Tas pats rūpniecības ministrs Jānis Oherins, kurš atļāvās nepakļauties valdības un AP viedoklim, kad bija runa par visaptverošu streiku Krievijas atbalstam (1991. gada 25. augustā AP viņu atbrīvoja no ministra pienākumiem. – Red.). Pučam ievelkoties, mēs ieraudzītu ne tikai vienu vien šādu tipisku piemēru. Mēs ieraudzītu daudzus Latvijas valstij nelojālus iznācienus. Trīs kritiskajās dienās faktiski valdība bija viens cilvēks – Ivars Godmanis. Ja viņš būtu teicis – valdība, tas esmu es, teiktais atbilstu situācijai. Viņam nebija īsti citu uz ko balstīties.
Tajās trīs dienās AP pildīja arī valdības funkcijas. Katru dienu notika rīta un vakara plenārsēdes, prezidija sēdes un strādāja komisijas. Valdībai, tas ir, Godmanim, nācās izturēt daudz tiešāku konfrontāciju ar militārpersonām nekā AP. Mēs tur bijām kopā, bet viņš tur bija viens, plus Inkēns.
Bet, no otras puses, kāda tad tā valdība Ivaram bija? Pēc būtības tā sastāvēja no situācijai lojāliem iepriekšējās varas funkcionāriem. Kad situācija puča laikā mainījās, viņi negribēja uzņemties politisko atbildību. Tāpēc jau pēc puča bija nepieciešama valdības reorganizācija. Ja nemaldos, novembrī parādījās deviņi jauni ministri, no kuriem četri bija AP deputāti – Kazimirs Šļakota, Teodors Eniņš, Tālavs Jundzis un es. Vajadzēja mainīt likumu, lai ļautu deputātiem kļūt par ministriem.
Savādi klausīties par AP kritiski svarīgo lomu laikā, kad neesam augstās domās par tagadējo Saeimu…
Joprojām uzskatu, ka tā laika AP bija labākais parlaments, kāds mums pēc neatkarības atjaunošanas bijis. Ļoti kvalitatīvs cilvēku kopums, kas paši rakstīja likumus, nevis skatījās, ko viņiem atnesusi valdība. AP noteica politiku valstī valsts atjaunošanas procesā – vienīgā nopietnā institūcija, kas to varēja izdarīt – un izdarīja to ļoti veiksmīgi.
Kāpēc tad puča dienās sevi neparādīja LTF?
1991. gada vidū jau bija vērojams LTF otrais vilnis. Pirmais bija aizgājis uz AP. Šis otrais vilnis visai drīz izrādīja vēlmi distancēties no LTF deputātu frakcijas parlamentā. Ja nemaldos, LTF 3. kongresā 1990. gada oktobrī Romualds Ražuks paziņoja, ka stratēģiskais partneris, pēc būtības tāpat kā AP, ir Pilsoņu kongress, Pilsoņu komitejas. Tātad vienlaikus tika sēdēts uz diviem krēsliem un vēl arī uz trešā – notika gatavošanās potenciālajām Saeimas vēlēšanām. Lavierēšana beidzās ļoti bēdīgi.
Par tām trim dienām… Neņemos neko apgalvot, taču man puča laika pirmo LTF valdes protokolu izdevās atrast tikai par 21. augustu! Tātad 19. augustā bija paziņojums par “X” stundu, taču nekādas vērienīgas koordinētas akcijas nesekoja. Tas ir viens no jautājumiem: vai tolaik bija jāaicina cilvēki ielās?
Par to vēl tagad strīdas. Bija skaidrs – nekādas barikādes Rīgā nebūs, taču tas neizslēdza citas cilvēku rosināšanas formas nepakļauties situācijai. Ar to, ka bija vien informatīvie ziņojumi cilvēkiem uz Arsenāla kāpnēm, bija krietni par maz. Un te parādījās, ka LTF nebūt nenostrādāja, kā vajadzētu. Es negribētu sacīt, ka kāds ieņēma apzināti pasīvu pozīciju. Ko tādu varētu teikt un izvērtēt, ja tas būtu ildzis nedēļu vai divas. Bet kaut kāds nenoteiktības elements gan tajā noteikti bija.
21. augusta likums par pāreju uz pilnīgu neatkarību, vai tas bija jau agrāk apsvērts un sagatavots?
19. augustā AP tika izveidota Andreja Krastiņa vadītā darba grupa. Tajā pašā dienā tā sāka šo likumu rakstīt.
Iznāk, ka nevienam nebija skaidrs, ar ko 1990. gada 4. maija pārejas periods noslēgsies…
Tādas galīgas vīzijas, ar ko šis periods beigsies, manuprāt, nebija. Bija neskaitāmi mēģinājumi uzsākt sarunas ar Maskavu. Tā doma bija, ka pārejas periodam jābeidzas ar fiksētām Latvijas–PSRS līgumattiecībām visādās jomās. Pretējā puse attiecīgi centās to lietu visādi novilcināt.
Viņi centās panākt jauna PSRS līguma parakstīšanu un visiem spēkiem iesaistīt diskusijās par un ap šo līgumu. Te gribot negribot jāatgādina, kā rīkojās Latvijas deputāti PSRS AP. Tūlīt pēc puča Latvijas AP pieņēma lēmumu: viss, brauciet mājās! Bet viņi pateica: nebrauksim, jo gribam piedalīties to jautājumu apspriešanā, kas attiecas uz Latvijas neatkarības atzīšanu.
Petīciju par Latvijas neatkarības atzīšanu viņi PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam tiešām iesniedza, un varbūt arī tas veicināja to, ka 1991. gada 6. septembrī Latviju atzina PSRS. Tomēr, ja grib ievērot Latvijas Republikas normatīvo bāzi, tāda rīcība nebija līdz galam juridiski korekta.
21. augusta priekšpusdienā, kad AP steidzās balsot par pilnīgu neatkarību, Doma laukumā vēl braukāja omonieši. Cik informēti par ārpusē notiekošo bija deputāti?
Sakari bija un sazvanīšanās ar tā brīža varas struktūrām Maskavā notika. Piemēram, AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Bet informācija un situācijas skaidrojumi no turienes nāca ļoti divdomīgi un neskaidri. Faktisko stāvokli un notiekošo Maskavā mēs vairāk vai mazāk uzzinājām no tā, ko raidīja no Rietumiem, CNN.
Vai tolaik sapratāt, ka 21. augusts ir robežlīnija, aiz kuras sākas jauna realitāte, arī partiju kašķi un visas ne tik labās lietas?
To sāku saprast drusku vēlāk, 24. augustā, kad Latvijas neatkarību atzina Krievija. Tas jau bija pietiekami nopietni. Un, kad kļuva skaidrs, ka lieta ir neatgriezeniska, sākās jaunās situācijas. Dzintars Ābiķis jau 26. augustā presē paziņoja, ka “LTF laiks pagājis” un viņš to vairs nevar atbalstīt. Septembrī no frakcijas izstājās seši deputāti. Tad novembrī nodibināja frakciju “Satversme” un tā tālāk. Sākās gatavošanās process Saeimas vēlēšanām ar visām no tā izrietošām sekām.
Bet es gribētu uzsvērt, ka tas bija fenomens – 4. maijs, barikādes un 1991. gada 3. marta tautas balsojums par neatkarību. Tie trīs momenti, ar kuriem LTF frakcija var lepoties, ka bijusi monolīta un konsekventa. Ka neļāvās mirkļa izaicinājumiem vai apdraudējumiem, bet konsekventi atjaunoja valsti, izmantojot Neatkarības deklarācijas burtu un garu.
Jo bija taču piedāvājumi – apturēt Deklarāciju, pieturēt, barikāžu laikā brāļoties ar komunistiem un veidot koalīcijas valdību ar “Līdztiesību” un Alfrēdu Rubiku. Tie visi bija tik bīstami! Tas bija tas moments: noturēt virzību atbilstoši sākotnējam uzstādījumam.
