Māris Zanders: Valsts aizsardzība – vēl viena tēma, par ko deputātiem ir daudz ko teikt 36
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar interesi lasīju debates par likumprojektu “Valsts aizsardzības dienesta likums” Saeimas 5. aprīļa sēdē. Subjektīvi šķiet, ka tās bija salīdzinoši interesantas, lai gan izskanēja arī kritiskāki vērtējumi. Piemēram, deputāts Edmunds Zivtiņš (“LPV”) viņam raksturīgā stilā, uzkāpis tribīnē, tā arī apjautājās kolēģiem: “Ko tu muldi te?” (cilvēks bija sadusmots jau īsi pirms 12.00, proti, pusdienām).
Piemēram, interesants (bez ironijas) bija jau minētā Zivtiņa vairākkārtīgi paustais, ka “politiķiem, es uzskatu, nav jālemj par valsts drošību, priekš tam ir armijas cilvēki, kuri pateiks, kā nosargāt mūsu valsti”. Īsais komentārs te būtu, ka vispār demokrātiskās iekārtās armijas nedzīvo neatkarīgu dzīvi, bez civilās kontroles. Var arī tikai minēt, kādā apmērā palielinātos (jebkurā valstī) militārais budžets, ja par to lemtu paši armijas cilvēki (“kuri pateiks, kā…”). To kolēģim arī aizrādīja pulkvedis Igors Rajevs (“AS”). Tomēr principā Zivtiņa domu gaita atspoguļo plašāku un biežāk izplatītu skatījumu uz nozaru politikas veidošanu. “Armijas cilvēku” vietā varam ielikt jebkuru citu profesiju. Skolotāji labāk par politiķiem zinās, kā veidojama izglītības sistēma, mediķi – veselības aprūpe, kokrūpnieki – mežu apsaimniekošana utt. Izklausās diezgan loģiski, vai ne? Tomēr ir arī dažas problēmas. Piemēram, lai gan es personīgi pazīstu virkni kokrūpnieku un it kā lielā naidā neesam, tomēr skaidrs arī, ka viņiem nav jārēķinās ar manām domām, jo es viņus ietekmēt tāpat nekādi nevaru (teiksim, nebalsojot un aģitējot nebalsot). Citiem vārdiem sakot, lai gan diezgan neapstrīdama ir konkrētās profesionālās grupas labāka izpratne – salīdzinot ar politiķiem – par kādu konkrēto nozari, tomēr, ja katra grupa rakstīs savu jomu regulējošus likumus, tad diez vai var prasīt, lai tā domātu arī par citu grupu interesēm un vajadzībām. Kādam ir dažādās intereses jālīdzsvaro. Tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi Latvijā tas notiek, jau ir cits jautājums. Un, ja sakām, ka neveiksmīgi, un ja atgriežamies pie konkrētā likumprojekta, tad jautājums patiesībā ir par to, cik aktīvi profesionālās grupas pašas piedalās politiķu darbā un, protams, vai politiķi grupu viedokli (un sniegto informāciju) ņem vērā. Bet vēlreiz – tas tad ir jautājums par politiķu darba stilu, nevis valsts funkcionēšanas modeli. Ja kādai grupai ir pretenzijas šajā kontekstā, tām ir iespējas pirms kārtējām vēlēšanām publiski aicināt par konkrētu partiju vai politiķi nebalsot.
Par ieklausīšanos (vai neieklausīšanos) un politiķu kompetences līmeni vēl piezīme valsts aizsardzības dienesta kontekstā. Debatēs daudz tika spriests par dienestam potenciāli pakļauto sociālajām garantijām un finansiālo atbalstu. Tēma svarīga, tādēļ nav pretenziju. Tomēr es, lasot stenogrammu, nepamanīju citu tēmu – kādus cilvēkus mēs tieši vēlamies redzēt, papildinot mūsu spēka struktūras? Formulēšu citādi: skaidrs, ka mērķis ir palielināt spēka struktūru resursu skaitliskā izpratnē un paplašināt to cilvēku loku valstī vispār, kuriem ir nojēga par militārām lietām. Pareizi – ar patriotismu, lai cik neviltots tas būtu, var būt par maz, ja patriotiski noskaņotais nekad mūžā nav turējis rokā ieroci. Tomēr tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka drošības struktūras mūsdienās prasa arvien vairāk cilvēku ar specifiskām tehnoloģiskām prasmēm. Ne velti “The Economist” 1. aprīļa numura zinātnes un tehnoloģiju sadaļa lielā mērā veltīta t.s. kiberkara un citu militāro tehnoloģiju jautājumiem. Un man šķistu jēdzīgi, ja politiķi (vai “armijas cilvēki”) runātu nevis par papildinājumu armijai vispār, bet skaidri pateiktu – mums ir nepieciešami papildus tik un tik cilvēki kiberdrošības struktūrās, tik un tik cilvēki ar atbilstošām zināšanām, lai viņus vispār, nedaudz vulgāri izsakoties, ir jēga laist klāt pie militārajām tehnoloģijām. Un tik un tik cilvēku kara medicīnai. Man liekas, te nav pretrunu. Toties man liekas, ka politiķi izdara mazliet šķībus secinājumus no kara Ukrainā. Respektīvi, pirmkārt un galvenokārt tiek secināts, ka ar šādu Krieviju kaimiņos – es vienkāršoju – armija ir jāpalielina. Ir. Tomēr Krievijas salīdzinoši vājie panākumi liecina arī to, ka ar “masu” vien nepietiek. Savukārt Ukrainas gadījumā tiek bieži runāts par valsts aizstāvju prasmēm, piemēram, visnotaļ izcila līmeņa Krievijas kiberuzbrukumu atvairīšanā.
