Atis Klimovičs: Valsts aizsardzība ir visu pilsoņu pienākums 42
Atis Klimovičs, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
Lielā daļā mūsu kaimiņvalstu pastāv obligātais dienests. Tagad arī Latvija ir ceļā uz to, protams, neatsakoties no profesionālas diskusijas par šo ieceri.
Lai saprastu, kādēļ Latvijai nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu, ko tā vairs nesauks, tā vietā izvēloties daudz maigāku nosaukumu – valsts aizsardzības dienests, nepieciešams bez puķainiem teicieniem pateikt, ka tā ir iecere apmācīt pietiekamu skaitu personu, kas varētu nosargāt valsti kara gadījumā. Mērķim ir jābūt tieši šādam un ne mazākam, pretējā gadījumā jebkurai rosībai nav īstas jēgas.
Jāsaprot, ka tas nav kaut kāds labas gribas žests no tiem, kam varbūt būs brīvs laiks vai entuziasms un pietiekams patriotisms aiziet dienestā, bet pārējie tajā laikā varēs netraucēti piepildīt savas individuālās ieceres. Valsts, savas zemes un dzimtenes aizstāvība ir visu valsts pilsoņu pienākums bez jebkādiem izņēmumiem. Saprotams, ka tas attiecināms uz cilvēkiem bez veselības problēmām. Vismaz ne būtiskām.
Tādēļ bruņotajos spēkos jābūt pārstāvētiem visiem sabiedrības slāņiem. Ir gandrīz neiespējami nosaukt kādu profesiju, izņemot mediķus (kas gan miera, gan kara laikā dara vienu un to pašu darbu, tikai atšķirīgā intensitātē un apstākļos), kuras pārstāvjiem pienāktos īpašas privilēģijas un atbrīvojums no dienesta.
Tā jārunā, jo nav šaubu, ka netrūks valodu par zemē nomesto gadu, kura laikā nebūs iespējams sevi realizēt izvēlētajā darbā un pieklājīgi nopelnīt. Kurš atļausies kategoriski pateikt, ka, piemēram, arhitekti ir mazāk nodarbināti par aktieriem, bet žurnālisti, kuri vispār strādā 24 stundas diennaktī, nekādi nevar atrast laiku valsts aizsardzībai?
Valsts nav liela, tās iedzīvotāju skaits ir limitēts, tādēļ nevaram atļauties tādu greznību kā līdz šim – ka bruņotajos spēkos stājas tikai brīvprātīgi. Tas nedod vajadzīgo rezultātu, un kārtējo reizi varam vaicāt, kā tas nākas, ka to sapratuši esam tik vēlu.
Kopš kara sākuma Ukrainā pagājuši veseli astoņi gadi, un tikai tagad sākam atvērt acis. Tas gan nav sakāms par visu sabiedrību, jo zināma daļa joprojām nesaprot, kā gan karš Ukrainā būtu saistāms ar Latvijas situāciju. Iespējams, par vēlu meklēt personas, kas savulaik pielika roku pie Zemessardzes skaita un vienību būtiska samazinājuma.
To parasti, runājot par savām aizvadītajām dienesta gaitām, piemin visi pieredzējušie zemessargi veterāni, kas atgādina, ka 2000. gadu pirmajā pusē Zemessardze skaitliski bija divas reizes lielāka. Tagad esam sāpīgi pārliecinājušies, ka brīvprātības princips nerullē.
Zemessardzes skaits nepieaug būtiski, arī rezervistu daudzums apmācībās šķiet pagalam necils. Tādēļ šaubu nav, ka Aizsardzības ministrijas lēmums par dienesta atjaunošanu, lai kā arī to sauktu, nācis gluži vai beidzamajā laikā.
Tagad, jau dzirdot dažādus “interesantus” viedokļus, tajā skaitā tik nepamatotus, ka pašreiz valsts aizsardzībai pietiekot ar Zemessardzi tās pašreizējā līmenī un daudzumā, jābūt gataviem runāt ar sabiedrību saprotami un pacietīgi. Par to jārunā pietiekami daudz, lai līdz katram pilsonim nonāktu atziņa, ka mūsu vietā Latviju nesargās nedz lietuvieši un igauņi, nedz arī amerikāņi.
Kā uzrunāt prāvu daļu sabiedrības, kas dzīvo gluži pieklājīgi (lai izpaliek skaidrojums, kas ar to domāts), ka ir beidzamais laiks novērtēt to, kas mums ir, saprast, ka tas var zust, un darīt visu, lai to nosargātu? Nopietns jautājums, uz kuru steidzami nepieciešamas skaidras atbildes.
