Juris Lorencs: Valstis meklē cilvēkus 1
Lielākā vērtība uz šīs pasaules ir cilvēks. Aksioma, kas aizvien noteiktāk sāk iegūt arī ekonomisko dimensiju. Zinātāji apgalvo, ka modernajos laikos ne vairs izrakteņi, ostas, zelta rezerves vai labības lauki nosaka kādas valsts bagātību, bet gan tās iedzīvotāji. Ideāls cilvēks ir centīgs, izglītots, radošs, uzņēmīgs.
Arī likumam paklausīgs nodokļu maksātājs, dūšīgs patērētājs, kurš čakli ņem un atdod kredītus, tā dzenot uz priekšu ekonomikas riteni. Jau retāk tiek izteikta vēlme (taču parasti klusībā par to tiek piedomāts gan), lai šis ideālais pilsonis būtu jauns, vesels un fiziski spēcīgs.
Vienlaikus Eiropas valstīs un Krievijā vērojama izteikta depopulācija, mirstība daudzviet pārsniedz dzimstību. Nav brīnums, ka šajos reģionos sākusies cīņa par cilvēku resursiem. Taču ne jau visiem. Vēl pavisam nesen, sevišķi Rietumos, politiski nekorekti bija pieminēt, ka tiem būtu jānāk no tās pašas rases un kultūras kā vairums valsts iedzīvotāju.
Tagad kauns tiek mests pie malas. Austrija nupat paziņojusi, ka tā izstājas no ANO migrācijas pakta, tā sekojot Ungārijas piemēram. Līdzīgu soli apsverot arī Čehija, Slovākija, Polija un Horvātija. Iemesls – nevēlēšanās uzņemt Tuvo Austrumu un Āfrikas bēgļus.
Musulmaņus esot grūti integrēt, un savs pamats šādiem uzskatiem ir.
Vācieši savulaik cerēja, ka imigranti no Turcijas izšķīdīs, pārstās interesēties par savu izcelsmi un reliģiju, šajā procesā vien mazliet iekrāsojot vācu nāciju “kafija ar pienu” krāsā. Tā sakot, tautas genofonda atjaunošanai. Tomēr tas nenotika. Vieglāk asimilējami izrādījās poļi, ungāri, horvāti, serbi, baltieši, arī etniskie vācieši no bijušās PSRS.
Šie cilvēki, kuri ģimenēs joprojām nereti runā krieviski, izrādījās “vāciskāki” par pašiem vāciešiem un vēlēšanās tagad cītīgi balso par partiju “Alternatīva Vācijai” – lai zeme paliktu “vāciska, balta un kristīga”, cik nu tas vairs iespējams.
Tāpēc nav brīnums, ka Polijā vien, pēc dažiem vērtējumiem, jau dzīvo un strādā vairāki simti tūkstoši ukraiņu, netrūkst arī baltkrievu un krievu. Poļiem tomēr vieglāk saprasties ar ukraiņiem nekā ar arābiem. Tagad segu uz savu pusi sāk vilkt Krievija.
Novembra sākumā notikušajā VI Vispasaules tautiešu kongresā prezidents Vladimirs Putins iepazīstināja ar jauno valsts Migrācijas politikas koncepciju. Kā jau tas raksturīgs koncepcijām, dokuments iezīmē vispārīgas politiskas nostādnes. Tomēr visai skaidri tiek pateikts – Krievija īpaši sekmēs ārzemēs dzīvojošo tautiešu atgriešanos. Bet vai viņi atbrauks?
Zemā vidējā alga, augoši nodokļi un tarifi, inflācija, gaidāmā pensijas vecuma paaugstināšana, birokrātiskie šķēršļi – tas viss rada nelabvēlīgu fonu.
Tajā pašā tautiešu forumā Krievijas oficiālā rupora “Russia Today” galvenā redaktore Margarita Simonjana izteicās – “tas ir kauns un negods, ka mēs neesam iedevuši Krievijas pilsonību bēgļiem no Donbasa”. Tikmēr “RT” un citu “patriotisko” mediju interneta mājas lapās ņirb sludinājumi: “pērciet villas Kiprā!”, “dzīvokļi Tallinā!”, “mājas Katalonijā!”, “vasarnīca Bulgārijā”, “kā iegūt ES pasi”, “kā iegūt Izraēlas pasi”. Var jau būt, ka šīs reklāmas domātas Latvijā dzīvojošajiem, bet par zināmu divkosību tas tomēr liecina.
“Vienkāršā tauta” – uz mājām, vislabāk uz tukšo Sibīriju un Tālajiem Austrumiem (uz to nepārprotami norādīts Migrācijas politikas koncepcijā), tā saucamā elite – uz Eiropu. Kā liecina britu nekustamo īpašumu tirdzniecības firmas “Knight Frank” novērtējums,
Krievijas klientu pieprasījums pēc nekustamā īpašuma Eiropā šī gada laikā pieaugs par veseliem 12%.
Vienlaikus izskatās, ka Eiropa šos krievus nemaz tik viegli nevēlas atdot. To apliecināja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs, “Baltijas foruma” konferencē apgalvojot, ka “Krievijas Federācijas pilsoņu esība Eiropas Savienībā ir potenciāls, kas nākotnē ļaus izvairīties no konfliktiem”.
Arī Latvijai ir vajadzīgi cilvēki. Medijos lasām – “reemigrācijas projekta īstenošanas gaitā Latgalē atgriezušās 30 ģimenes”. Iemesli – skumjas pēc radiem un draugiem, patriotisms, vēlme skolot bērnus Latvijā, veidot ģimeni, īstenot biznesa ideju.
Priecīga ziņa! 30 ģimenes – tā gan ir niecīga daļiņa no aizbraukušajiem. Bet milzīgs morāls atbalsts tiem, kuri dzīvo Latvijā un dzird jokus par “gaismas izslēgšanu lidostā” un piezīmes “ko te vēl gaidi, uz ko ceri”. Varbūt viena no labākajām ziņām, Latvijas simtgadi sagaidot.
