Valstij ir jāinvestē reemigrācijā 3
Apsveicami, ka valdība apliecina apņēmību atdabūt dzimtenē cilvēkus, kuriem iztikas meklējumos nācās aizklīst pasaulē. Galu galā, tāds ir politiskās varas pienākums, jo tieši valsts nesaprātīgas apsaimniekošanas dēļ tautieši tika izdzīti svešumā. Tomēr joprojām ministri neformulē sabiedrībai skaidras atbildes uz acīmredzamiem jautājumiem: kur mājup braucēji strādās, kur dzīvos? Kamēr šo atbilžu nav, solījumiem būs tukša skaņa.
Pašai valstij ir jāpalīdz Latvijā radīt jaunas darba vietas – mērķtiecīgi atbalstot perspektīvās tautsaimniecības nozares ar tiešiem ieguldījumiem, ar valsts kases piešķirtiem aizdevumiem un valdības sniegtām kredītu garantijām.
Piemēram, valsts un pašvaldības var atpirkt postā aizlaistus arhitektūras pieminekļus no īpašniekiem, kuri paši nespēj tos attīstīt, pat sakopt. Investējot šādos pirkumos necilus līdzekļus – salīdzinot ar summām, ko budžetam prasīja “Parex” vai “AirBaltic” –, restaurējot un apsaimniekojot tos, radīsies ārzemju tūristiem vai mūsu pašu atpūtniekiem pievilcīgas vietas un sakopta vide. Tādejādi izveidosies jaunas un pietiekami atalgotas darba vietas, kas ieinteresēs cilvēkus atgriezties Latvijā. Arvien vairāk tūristu ceļotu pa Latvijas novadiem, apmestos mūsu viesnīcās, ēstu mūsu lauksaimnieku produkciju un pirktu amatnieku darinātos suvenīrus. Turklāt šādi projekti dod attīstības impulsu ne tikai tūrisma nozarei, tie palīdz attīstīties vietējai būvmateriālu ražošanai, mežrūpniecībai un kokapstrādei – piemēram, galdniecībām, kas izgatavotu oriģinālas mēbeles un interjerus.
Savukārt Rīgā šādu projektu ir nepieciešams steigšus uzsākt Maskavas forštatē, kurai ar savu vēsturisko auru un apbūves vērtībām sen jau vajadzēja kļūt par tūrisma “odziņu” un pilsētnieku lepnumu. Taču te joprojām degradējās gan arhitektoniskā, gan sociālā vide. Uzskatāms veiksmes piemērs nav tālu jāmeklē – slavenā Užupe, kādreizējā Viļņas “maskačka”. Valsts un pašvaldība varētu izsludināt konkursu un kopā ar investoriem attīstīt veselus kvartālus, tādejādi atdzīvinot šo daļēji nolaisto Rīgas rajonu. Esmu pārliecināts, ka arī jaunas valsts un pašvaldības administratīvās ēkas, kultūras un sporta iestādes lietderīgāk būvēt šeit, praktiski pilsētas centrā, nevis ar varu pūlēties tās iespiest vietās, kur jau tagad ir pārslogota satiksme un lieli sastrēgumi.
Latvijai ir jāizbeidz dzīvot pēc 80. gadu reiganomikas dogmām – valdībai nav jākaunas ar nodokļu maksātāju naudu attīstīt tautsaimniecību un radīt jaunas darba vietas. Godprātīgi un lietpratīgi ieguldījumi nesīs valsts budžetam tiešu peļņu un pastarpināti radītus jaunus nodokļu ieņēmumus. Mums ir jāizmanto
Kārļa Ulmaņa pieredze, viņam attīstot Latvijas tautsaimniecību ar valsts investīcijām un uzņēmumu pārvaldi. Jāraugās pēc patiešām efektīvas ārvalstu pieredzes. Mācīsimies gan no Ķīnas lielvalsts, gan no Monako pundurvalstiņas; tāpat no naftas naudu prasmīgi ieguldošiem Apvienotajiem Arābu Emirātiem un arī no Singapūras, kurai kļūt par pasaules saimnieciski plaukstošāko valsti netraucēja pilnīgs dabas resursu trūkums (šai salu valstij jāimportē pat saldūdens!). Citu pieredze var palīdzēt, ja tikai valdībai rūp, lai Latvijā cilvēki dzīvotu labklājībā un drošībā par nākotni, lai viņi lepotos ar savu valsti. Un varbūt pat ar saviem politiķiem.
Lai manis teiktais nešķistu tukša runa: uzņēmums “Kalnozols un partneri” piedāvā Rīgas domei palīdzēt izveidot Maskavas forštates attīstības koncepciju, ieguldot tajā savu pieredzi, piesaistot speciālistus un līdzinvestorus. Tāpat uzņēmums ir gatavs pats gādāt par vismaz triju Latvijas iedzīvotāju ģimeņu atgriešanos dzimtenē. Mēs ne tikai nopirksim cilvēkiem aviobiļetes mājupceļam, bet piedāvāsim arī pavisam konkrētas darbavietas. Ceru, ka “Kalnozolam un partneriem” izdosies ar veiksmīgu aizsākumu pārliecināt arī citus uzņēmējus iesaistīties tautiešu reemigrācijā – un tad varbūt arī valsts iestādes steigtu no runām pāriet pie taustāmiem darbiem.
