Valstij ir garīgā dimensija. Saruna ar Rozi Stiebru 0
Pēc nedēļas, 15. novembrī, pirmizrādi piedzīvos animācijas klasiķes ROZES STIEBRAS jaunākais veikums – pilnmetrāžas animācija “Saule brauca debesīs” (studija “Lokomotīve”). Tā ir viena no 16 filmām programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” un šī iemesla dēļ tapusi saspringtā grafikā nepilnu triju gadu garumā.
Filmas sižets veidots pēc tautasdziesmu motīviem – Saulei un Mēnesim piedzimst bērniņš, kuru sveikt ierodas ķekatnieki. Vispārējā līksmībā neviens nepamana, ka Saules meita pazūd. Lai bērnu atrastu, vajadzīgs cilvēks. No ķekatniekiem palīgos piesakās Nabašnieks, kāda meitene un viņas mazais brālītis, un trijotne dodas pasaulē, lai atrastu un pārvestu mājās Saules meitu.
Ar Rozi Stiebru sastopamies kafejnīcā – tieši iepriekšējā dienā atbrīvota Rīgas kinostudijas telpās īrētā darbnīca, kurā tapa filma “Saule brauca debesīs”.
– Kāda ir sajūta tagad, kad beidzies darbs pie filmas?
R. Stiebra: – Ja būtu beidzies, tad jau būtu brīnišķīgi, protams, varbūt nāktu arī tukšuma sajūta, bet šis brīdis vēl nav iestājies – tagad diezgan intensīvi strādājam pie skaņu celiņa. Mūzika gan ierakstīta jau pirms diviem gadiem, bet vēl ir savienojuma vietas, kur jāskatās, kā pēc iespējas smalkāk pielikt skaņu klāt filmai. Arī krāsu korekcija vēl nav pilnībā pabeigta. Tā nu, jāsaka, neviens, ieskaitot mani, vēl gatavu filmu nav redzējis.
– Cik cilvēku bija iesaistīti filmas tapšanā šajos gados?
– Neviens nav īsti skaitījis. Pierēķinot katru, kurš kaut brīdi iesaistījies un tad aizgājis citos darbos, šis skaitlis tuvojas simtam. Tādi, kas bija iesaistīti procesā no sākuma līdz beigām, esam desmit piecpadsmit. Process bija ļoti interesants, intensīvs, ekspresīvs un vējains, tāds kā šodien laiks ārā. Ne brīdi nebija garlaicīgi, tam nebija laika, jo no paša sākuma uzstādījums prasīja, ka filmai jābūt gatavai līdz simtgadei, par to mēs pat nediskutējām. Tā, ka filmai pirmizrāde notiek tieši paredzētajā laikā, gadās reti, mēs to uztvērām kā īpašu gadījumu. Es jutu, un šķita, ka ikviens jūt zemapziņā, ka Latvija mums palīdz. To mēs nesaucām vārdā, pat nepieminējām, bet tāda sajūta bija.
– Kad uz ekrāniem iznāk “Disney” vai “Pixar” pilnmetrāžas animācijas, lomas parasti ierunā slaveni aktieri. Arī jums nolasīta zvaigžņu komanda.
– Man ir zvaigžņu komanda, esmu ļoti priecīga par aktieriem – arī tādēļ, ka viņu kvalitāte ir ļoti augusi salīdzinājumā ar laiku pirms desmit gadiem. Tagad viņiem ir daudz vairāk iespēju attīstīties, jo filmas dublē, top arī jaunas tepat uz vietas, un tagad viņi ierunā meistarīgi. Mans mīļākais teātris ir Jaunais Rīgas teātris, man ļoti patīk, kā strādā Alvis Hermanis, tāpēc es arī pie šī teātra turos. Savukārt ar jaunajiem aktieriem palīdzēja Zane Daudziņa, kura tos audzina. Man bija interesanti ar viņiem iepazīties, viņi ienesa daudz jaunu vēsmu un meistarībā neatpaliek no pieredzējušajiem.
– Savukārt dziesmas ieskaņojis “Dzelzs vilks” un Juris Kaukulis, vai ne?
– Juris Kaukulis man bija iedvesma, pirms vispār biju sadūšojusies veidot filmu. Reiz, pēc “Daukas” aizvēršanas, braucot mašīnā, dzirdēju Kaukuļa disku “Kālabad”. Tā sajūta man bija – ārprāts, cik skaisti!
Toreiz pat nezināju, domāju: diez, kurš no jaunajiem plikgalvjiem tas Kaukulis ir?
(Smejas.) Viņa mūzikā bija tāda vīrišķība un tautasdziesmu smalkums, un es toreiz domāju: cik žēl, ka es neuzņemu filmas; ja uzņemtu, tad noteikti pēc šīs dziesmas.
Pēc kāda laika radās iespēja veidot filmu simtgadei. Domāju – tās dziesmas būs jāiedzied, un man bija skaidrs, ka to darīs Kaukulis, kurš vēl izrādījās arī ļoti gudrs un labs cilvēks. Mēs ļoti daudz runājām, diskutējām, palīdzējām viens otram atrast savu vietu filmas sistēmā. Esmu viņam ļoti pateicīga.
– Filmas pieteikumā minēts, ka Saules meita ir kā Latvija…
– Simboli tāpēc ir simboli, ka tos var dažādi redzēt un tulkot, mēs varam arī Saules meitu saukt par Latviju, bet tad ir jautājums – kam Latvija? Kas ir Latvija? Pēc būtības, protams, var ņemt jebkuru lietu, kas saistīta ar augstāku dimensiju, un saukt to par Latviju.
Mēs dzīvojam diezgan skeptiskā laikā, kad cilvēki ne tikai nerunā par augstākām lietām, bet arī nedomā, ir aizmirsuši par tām. Ļoti piezemēti skatāmies uz dzīvi, rūpējamies, lai būtu paēduši un apģērbušies, un izklaidējušies. Bet ar to jau dzīve nebeidzas, tā ir pārāk garlaicīga bez garīgās dimensijas. Simtgades gaidīšanas laikā Latvija atklājas kā garīga dimensija, pret kuru salīdzināt sevi, savu dzīvi un visu pārējo, citādi jau Latvijai nav nekādas jēgas, valsts ir domāta tieši tam, lai iedotu garīgo dimensiju. Jo augstāku dimensiju, pret kuru salīdzināties, sev izvēlies, jo lielāka cerība pašam pacelties augstāk.
– Ikdienā gan patiešām retāk aizdomājamies par valsts garīgo dimensiju, vairāk par to, ka valsts par mums nerūpējas…
– Ir dažādi veidi, kā rūpēties – protams, valstij ir dažādas institūcijas, kas var to darīt, un tie, kas nerūpējas, ir cilvēki, kas tajās ieņem atbildīgus amatus. Uztvert valsti kā tikai institūciju kopumu ir par maz, par sīku. Protams, valstij ir funkcija rūpēties par saviem cilvēkiem, bet tās jau rada paši cilvēki, un, ja viņi nedara šo darbu, tad viņi jānomaina. Un ir arī jāsaprot, vai es pats daru visu, ko spēju, savā labā. Tās ir sociālās lietas.
Bet valstij ir arī garīgā dimensija, kas mūs visus apvieno, vai esam bagāti vai nabagi, lieli vai mazi, tā dimensija, kas sastāv no mūsu dvēselēm…
– Tā, par kuru savulaik krita strēlnieki…
– Jā, un tā, par kuru mēs katrs aizstāvētu savu valsti, arī tie, kuri saka, ka valsts viņiem neko nedod. Valsts garīgā dimensija ir ieprogrammēta mūsos, un to mēs saņemam piedzimstot. Protams, varam to uzreiz neapzināties, tikai robežsituācijās. Bet robežsituācija jau sākas, atstājot Latviju, kad tev jautā, no kādas valsts esi. Tikko manas paaudzes cilvēki varēja teikt, ka ir no Latvijas, nevis no PSRS, mēs bijām ļoti laimīgi, izrunājām to ar sirdsskaņu. Man liekas, nav laimīgāka vārda par vārdu “Latvija”.
– Vēl varētu teikt, ka Saules meita ir simboliska arī tādēļ, ka latviešiem saule vienmēr bijusi ļoti svarīga. Ne jau velti jums bija tik daudz tautasdziesmu, no kurām veidot sižetu.
– Tiešām, saule mums ir ļoti svarīga, un tas, ka labprāt līdzinām Latviju saulei, nav netīšām. Mūsu ģeogrāfijā ar šejienes garajiem rudeņiem, tumšajām decembra dienām, kad diena ilgst tikai pāris stundiņu, visapkārt tumsa, ir lietains un miglains, saules sajūta jārada pašam sevī. Mums ir savs uzdevums – kā ikkatrai lietai, vietai un būtnei pasaules kopainā. Tāpēc mums ir ļoti skaistas Saules dainas, un arī Saule ir garīgais spēks, kas jāatklāj pašam sevī. Tādā ziņā Saules meita var būt jebkas – Latvija, garīgais spēks, kas mūsos ir, bet kas mums jāatklāj, jo – ko dod, ka manī tas ir, ja es to nelietoju? Sava gaisma tomēr ir jālieto, lai vismaz ziemu var pārdzīvot.
– Atgriežoties no garīgās dimensijas pie filmas, man ļoti interesants šķita Nabašnieka tēls. No latgaliešu valodas “nabašnieks” ir “nelaiķis”, kā gan nelaiķis var iet glābt Saules bērnu?
– Nabašnieks ir interesants tēls un nepavisam ne nejauši izvēlēts. Es pētīju, kādi tēli iet ķekatās, un neiztrūkstošs tēls ir mironis. Jums taisnība, latgaļi to sauc par nabašnieku, un te var meklēt lingvistiskas saites pāri robežām – Latgale atrodas tuvu slāvu valodu areālam, un valodās ir vārds “nabožnij”, tāds Dieva cilvēciņš, kurš vēl nav īsti iesaistījies dzīvē, nav pamodies. Līdzīgs arī latviešu “nabadziņš”, starp citu. Jo tie, kas ir pamodušies, grib ķekatās tēlot kādu lomu, bet viņš negrib. Un viņam saka: “Nu labi, tev nekas nebūs jādara, mēs tevi nesīsim.” Tāpēc viņš arī vienīgais nav aizgājis prom, kad Saules bērns pazūd. Jo visi ļoti ātri aiztinas – ko viņi tur darīs, pateiks vēl kāds, ka viņi vainīgi, –, bet Nabašnieks aiz sava slinkuma paliek.
Te ir situācija, kad cilvēkam jāveic kaut kāds darbs un viņam jau arī nav nekas pretī. Ja es teikšu: “Man bērniņš pazuda, tu tajā mežā dzīvo, tu to pazīsti, palīdzi, ej, lūdzu, pameklē.”
Tādā situācijā taču neviens neatteiks, jo cilvēkam ir cilvēka pienākums palīdzēt.
Un tā viņš arī iet to ceļu, kamēr atklāj gaismu sevī. Faktiski jau Saules bērns pats atrod sevi, viņš nekur nav pazudis, tikai no mūsu sirdīm. Vai tad Saule un Mēness nevarētu atrast savu bērnu? Var, bet viņiem vajag atrast arī bērnu, kas dzīvo Nabašniekā. Tā situācija tiek izspēlēta, lai cilvēki pamostos, – tas ir brīdis, kad Saule iespīd tevī. Es gribēju filmu veidot tieši šādā veidā, tādēļ tur arī nav ļoti asu cīņu, nav īsta ļaunā tēla.
– Taču ir Selēna, kas Saules bērnu nozog.
– Selēna dzīvo tumsā, viņai pietrūkst gaismas, tāpēc viņa grib to bērnu sev. Gaisma ir gaisma visiem, viņa ir ar mieru palīdzēt arī Selēnai, un tā kaziņa, kas pieskata bērnu, viņam uzreiz pieķeras, no rokām nelaiž ārā. Vilks, kas Saules bērnu nozog, varbūt ir cietāks, bet arī viņš negrib padarīt ļaunu.
Filmā tiešām nav neviena ļauna tēla, tikai tādi, kuri nezina, ka viņiem vajag gaismu, un nezina, kā pie tās tikt.
Tāpēc mēs, filmas veidotāji, arī nevienu netiesājam un nesodām – man gan nācās krietni palauzīt galvu, kā to izdarīt, bet beigās iznāk, ka viņi paši soda sevi.
Te arī atšķirība starp Selēnu un Nabašnieku: abi nonāk situācijā, kur viņiem prasa maksāt, lai viņi saņemtu zināšanas, kā tālāk dzīvot, kur ir ceļš. Nabašnieks atsakās no dārgākā, ko gribētu iegūt, paveras ceļš priekšā, un viņš dodas tālāk. Bet, kad Selēna nonāk tādā pašā situācijā, viņa saka – es nevienam neko nedošu. Un pārvēršas par upi, lai nebūtu jāmaksā, bet nevar vairs pārvērsties atpakaļ. Tā upe, Selēna, ir mūsu katra neziņa, mūsu dabas tumšā daļa, visu šo simboliku mēs varam ietilpināt arī sevī.
Mūsu folklora risina daudz šādu jautājumu, bet dara to ļoti mierīgi, nesit, un to ir ļoti svarīgi saprast – vienīgais, kas tevi sit, esi tu pats. Tu pats sev dari pāri, nevis citi. Un, ja Latvija tev kaut ko nedod, tad zini, ka tu esi pats sevi kaut kā ierobežojis, pats sev kaut ko nedod – vai nu izglītību, vai nu aktivitāti, lai atrastu labāku darbu. Bet pašam sevī to grūti saskatīt, tāpēc sakām: Latvija nedod.
Mēs esam ļoti pieticīgi, kad runa ir par garīgo attīstību. Materiālu sapņu mums pietiek, bet garīgā ziņā… Kāpēc mācīties? Grūti, skola tālu, dārgi, uz teātri neiešu, divas stundas jāsēž un tad vēl mājās jābrauc. Un tad arī paliekam televīzijas reklāmu līmenī.
