Valstī sarūk zirgu skaits 0
Sen pagājis laiks, kad latvju meitas, saskaitījušas simt baltus zirgus, ņēmās gaidīt precinieku. Mūsdienās jāmēģina atrast simt brūnas govis (kas arī nav viegli), jo Latvijā uz simt baltiņiem nav ko cerēt. Cipari rāda, ka katru gadu sarūk gan zirgu, gan zirgaudzētāju skaits. Vai zirgkopībai Latvijā, kas ilgus gadus bijusi slavena ar saviem šķirnes zirgiem, draud iznīcība?
Zirgkopību uztur eksports
Latvijā 2011. gadā zirgu skaits sarucis līdz nepilniem divpadsmit tūkstošiem, bet saimniecību, kas nodarbojas ar zirgkopību, uzskaitīts nedaudz vairāk par sešiem tūkstošiem. “Zirgkopībai pēdējos trīs gados ir tendence samazināties – kļūst mazāk gan zirgu, gan audzētāju,” norāda Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāja Gita Jansone, piebilstot, ka šāda tendence vērojama visās lopkopības nozarēs. “Tagad jebkurai nozarei lauksaimniecībā jānodarbojas ar peļņas gūšanu. Latvijā izaudzētie zirgi nav slikti, tikai jautājums, cik tas ir finansiāli un ekonomiski izdevīgi?” spriež ministrijas pārstāve.
Zirgaudzētāji atzīst, ka iekšējā tirgū pieprasījums pēc zirgiem nav liels, tāpēc tas nevar kalpot par nozares attīstības ekonomisko pamatu. Galveno peļņu veido eksports, kurā pieprasīti ir tieši Latvijā audzētie sporta tipa zirgi.
Pēdējo septiņu gadu laikā uz ārzemēm pārdoti vidēji 500 dzīvnieki gadā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielākās cerības tika liktas uz Rietumeiropas un Skandināvijas valstu tirgu, taču bagātie kaimiņi, zinot Latvijas ekonomisko situāciju un zirgaudzētāju pastāvīgo naudas trūkumu, īpaši pēdējā laikā cenšas nopirkt zirgus par ļoti zemu cenu.
Šis un pērnais gads izrādījies veiksmīgāks sadarbībā ar Krieviju.
“Krievi ir gatavi maksāt labu cenu, taču zirgam jābūt ļoti kvalitatīvam, trenētam, talantīgam, ar kuru jau var startēt sacensībās jauniešiem vai ar potenciālu “Grand Prix” līmeņa sacensībām,” pircēju vēlmes raksturo Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas izpilddirektore Aija Luse.
Krievu interese par Latvijas zirgiem saglabājusies kopš padomju laika.
Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus Latvijas zirgaudzētāju spējas izaudzēt augstas klases zirgus vērtē kritiski: “Zirgus hobija jāšanas, mācību un treniņu grupu, kā arī Latvijas sacīkšu līmenī mūsu zirgaudzētāji var nodrošināt. Ja ir runa par “Grand Prix” klases maršrutiem ar 150 līdz 160 cm augstiem šķēršļiem starptautiskās sacensībās vai Lielās balvas izcīņā iejādē, tad Latvijas zirgaudzētājiem ļoti reti pašiem izdodas izaudzēt šādas kvalitātes zirgus, ko nosaka zirgu izcelsme un jau ģenētiski mantotās īpašības.” Kā pozitīvus piemērus A. Blaus nosauc Tērvetē izaudzēto Grand Libero un Marmoru, ar kuriem konkūrā veiksmīgi startē Andis Vārna, Airisas Peneles Ravelu iejādē, arī viens no Daiņa Ozola labākajiem zirgiem Lagūna pārstāv Latvijas zirgu šķirni.
Burtnieki līderos nomaina Tērveti
Pasaulē zirgu audzēšana tradicionāli ir bagātu ļaužu nodarbošanās, tomēr Latvijā zirgaudzētāju vidū miljonāru nav. Nozare vairāk balstās uz senām tradīcijām un entuziasmu, taču ar to vien nepietiek. To apliecināja nesenie notikumi Tērvetes zirgaudzētavā, kuru teju 50 gadus varēja uzskatīt par vienu no vadošajām savā nozarē. Jaunie īpašnieki, dodot priekšroku ienesīgākām jomām – piena lopkopībai, alus darīšanai un koģenerācijas biznesam –, izpārdeva vairāk nekā pusi zirgu. Tagad līdera pozīcijas Latvijā ieņēmusi Burtnieku zirgaudzētava.
“Bagāti mēs neesam,” saka tās vadītājs Reinis Jurašs – viņš pirms gada pārņēma saimniecību no tēva – zirgaudzētāju aprindās labi pazīstamā Jāņa Juraša –, kurš mantojumā saviem trim dēliem atstāja ne tikai saimniecību ar 160 zirgiem, atjaunotu manēžu un zirgkopības muzeju Briedes krogā, bet arī parādu nastu.
Reinis sācis ar optimizāciju, samazinot darbinieku skaitu no 23 līdz 14 cilvēkiem, un izveidojis “foršu cilvēku komandu”, kurā viņa labākie palīgi ir dzīvesbiedre Rufina un brālis Jānis. Pirmo darba gadu Jurašu ģimenes uzņēmums pat spējis pabeigt ar peļņu. Jaunie saimnieki attīsta visas biznesa iespējas, kas saistītas ar zirgiem, taču pamatu “Burtniekos” veido zirgaudzēšana. Katru gadu aptuveni 30 “Burtnieku” zirgi aizceļo uz Krieviju.
Lielākoties tiek pārdoti četrus gadus un vecāki zirgi, taču mēdz būt izņēmumi – tie ir slavenā Aromāta pēcnācēji, kuri aizrunāti jau mātes vēderā. Reinis var palepoties, jo savulaik trīsgadīgo Holšteinas šķirnes ērzeli izvēlējies “uz čuju” – tikai apskatot viņu video un izpētot ciltsrakstus. Aromāts ir “Burtnieku” veiksme – ārzemju speciālisti viņu atzīst par labāko vaislas ērzeli Baltijā, daudzi tā pēcnācēji Krievijā un Baltkrievijā parādījuši ļoti labus panākumus sportā. Šogad maija sākumā par sensāciju kļuva ziņa, ka Aromāta dēls, Latvijas šķirnes ērzelis Arlekīns uzvarēja iejādes sacensībās Ukrainā, apsteidzot kādu miljonu eiro vērtu Hannoveres šķirnes ērzeli.
SOS Latvijas šķirnei
“Kas tie par Latvijas šķirnes zirgiem, ja viņu asinīs vairs nav nekā no Latvijas šķirnes!” Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors, zirgkopības speciālists Guntis Rozītis atceras bijušā kolēģa Jāņa Juraša satraukumu par situāciju, kad valstī tika ievesti un pāroti dažādu šķirņu eksemplāri. Šis bijis īpaši nelabvēlīgs laiks jau kopš 1937. gada apstiprinātās Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes ciltsdarbam.
“Latvijā, līdzīgi kā citur pasaulē, stingri bija mainījies zirga lietojums. No lauksaimniecības dzīvnieka tas kļuva par sporta un kultūras dzīvnieku, tāpēc bija jāveido vieglāks, ar labāku gaitu un lēcienu. Atgūstot neatkarību, Latvijā no ārzemēm ieveda ļoti daudz dažādu šķirņu zirgus, un dažādu šķirņu krustojumus nosauca par Latvijas šķirni.” Profesors atzīst, ka tolaik pie vainas bijusi gan Zemkopības ministrija, gan atjaunotā Latvijas Zirgaudzētāju biedrība (LZB), kurā darbojies arī viņš. Atšķirīgie uzskati organizācijā par kvalitatīvu ciltsdarbu noveduši to līdz sašķelšanai – šā iemesla dēļ 2004. gadā nodibināta Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija (LŠZAA), kuras prezidenta pienākumus uzņēmies G. Rozītis.
Asociācijas izpilddirektore A. Luse uzskata, ka divu zirgaudzētāju organizāciju pastāvēšana ir pati lielākā problēma kvalitatīva ciltsdarba organizēšanai: “Cīnoties par biedru skaitu, katra organizācija kādā brīdī gribēs piekāpties īpašnieka vēlmēm, līdz ar to tas ir ceļš uz nekurieni.”
Ciltsdarba svarīga sastāvdaļa ir zirgu vērtēšana – gan pēc eksterjera, gan darbaspējām. Abas organizācijas veic zirgu novērtēšanu, tostarp arī vaislas ērzeļu sertifikāciju. Mēdz gadīties, ka vienā organizācijā izbrāķēts ērzelis tiek aizvests vērtēšanai uz otru un saņem sertifikātu. Par katru vērtēšanai sagatavotu un novērtētu zirgu – kumeļu, jaunzirgu, ķēvi, ērzeli – tā īpašnieks saņem 70 latu subsīdiju.
A. Luse norāda, ka arī Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas programmā, kuras uzdevums ir saglabāt, aizsargāt un pavairot Latvijas zirgu šķirnes braucamo tipu, sākotnēji daudz zirgu tika uzņemti, “pieverot acis” uz izcelsmi. Arī šis pasākums ir saistīts ar atbalsta maksājumu saņemšanu – 200 eiro gadā.
“Divu organizāciju pastāvēšana, kurām Zemkopības ministrija deleģējusi ciltsdarba organizēšanu valstī, nav īpaši labvēlīga,” atzīst Zemkopības ministrijas pārstāve Gita Jansone, tomēr ministrija ieņemot diplomātisku nostāju, tā liekot saprast, ka ar nesaskaņām ciltsdarba jautājumos biedrībai un asociācijai jātiek galā pašām.
“Zirgkopībai noteikti ir nākotne, ja notiks kvalitatīvs ciltsdarbs, būs pietiekams valsts atbalsts zirgaudzētāju organizācijām un ja mēs turēsimies kopā bez liekiem strīdiem un ambīcijām,” savu prognozi sniedz LŠZAA izpilddirektore A. Luse.
Savukārt LZB prezidents Edgars Treibergs norāda uz nepieciešamību pēc aktīvāka tirgus, savstarpējas zirgaudzētāju kooperācijas, kā arī lielāka valsts finansējuma: “Ja salīdzina ar citām nozarēm, zirgkopība saņem daudz par maz!”
G. Jansone, pārstāvot Zemkopības ministrijas nostāju, norāda, ka zirgkopība nav un nekad nebūs prioritāra, jo “mūsu zeme vairāk piemērota ražošanai – pienam, gaļai”.
Uzziņa Zirgu skaits Latvijā 1939. gadā 414 700 2009. gadā 12 581 2010. gadā 12 039 2011. gadā 11 519 |
