Franks Gordons: “Valsti – par katru cenu” 3
Šoruden Latvija svinēs savas neatkarības, sava valstiskuma 100. gadskārtu. Bet šopavasar savu jubileju svin arī Izraēla: pirms 70 gadiem, 1948. gada 14. maijā, Dāvids Ben Gurions Telavivā proklamēja Izraēlas valsti, var teikt – “pēc 2000 gadu pārtraukuma” (pēc jūdu kalendāra jubileju šogad atzīmē 19. aprīlī).
Ben Gurions – “nācijas tēvs”, ebreju valsts pirmais premjerministrs – jau 1919. gadā, kad cionisms – kustība par atgriešanos tautas šūpulī – pulcināja vēl tikai nedaudzus drosminiekus, kas dibināja pirmos kibucus (lauksaimniecības kooperatīvus). Runādams kādā diskusijā, viņš teica: “Katrs redz, cik sarežģītas ir attiecības starp ebrejiem un arābiem, bet ne katrs redz, ka nav atrisinājuma šai situācijai. Te nav atrisinājuma. Te ir bezdibenis, un nav kam pārvarēt šo bezdibeni. Mēs gribam, lai Palestīna būtu mūsējā kā nācijai. Arābi grib, lai tā tiktu tikai viņiem kā nācijai.”
Un tagad, 2018. gadā, mēs redzam, ka toreiz, 31 gada vecumā, šis vīrs bija pravietis: konflikts “Svētās zemes” dēļ nav atrisināms.
Toms Segevs, pazīstams Izraēlas vēsturnieks, uzrakstījis plašu biogrāfisku grāmatu par Ben Gurionu. To sauc “Valsti – par katru cenu”. Kāda šī cena bija un ir, par to ar Segevu spriež laikraksta “New York Times” apskatnieks, Amerikas ebrejs Rodžers Koens.
Cionistu kustība akceptēja ANO 1947. gada 29. novembra rezolūciju, kas paredzēja sadalīt šo zemes strēmeli starp Vidusjūru un Jordānas upi divās valstīs – vienu ebrejiem, otru arābiem. Taču arābi kategoriski noraidīja šo rezolūciju, devās karā un zaudēja. Karš uzliesmoja atkal, un arābi zaudēja. Šajā Sešu dienu karā Izraēlas karaspēks sasniedza Jordānas upi, un šī spožā uzvara ebreju acīs bija Dieva dāvana un apreibināja uzvarētājus. Nu jau 50 gadus Izraēla uztur militāru kontroli pār t. s. Rietumkrastu (West Bank) un palestīniešu pašpārvaldei ir visai ierobežotas tiesības. Aug ebreju apmetņu skaits okupētajos novados. Savu valsti – par katru cenu! Vai bija vērts? “Es labi apzinos, cik augsta šī cena bija,” atzīst Toms Segevs.
Rodžers Koens pēc sarunas ar Segevu raksta: “Es kā ebrejs teiktu – jā, Izraēla ir šīs cenas vērta, ebrejiem bija vajadzīga tēvzeme. Vēsture to pierāda. Asimilācija nelīdzēja. Holokausts bija kulminācija. Un, ja es kā ebrejs baudu privileģētu dzīvi diasporā, tas ir daļēji tāpēc, ka mani stiprina lepnums par spēku, ko kaldinājis “jaunais ebrejs” Izraēlā. Sauklis “Nekad vairs” nav tukši vārdi, un to apliecina Izraēlas spēks.” Šiem Koena vārdiem var nepiekrist, bet tie raisa pārdomas.
Pie reizes: militārais potenciāls un sasniegumi IT inovāciju jomā pamudina reizēm dēvēt Izraēlu par “mazāko lielvalsti” vai “lielāko mazvalsti”.
Miera “Svētajā zemē” paredzamā nākotnē nebūs, bet mums, tostarp man, beidzot ir sava valsts. Jā, par katru cenu. Man tagadējā Izraēlas valdība nepatīk. Taču valdības mainās, bet valsts paliek. Runājot Raiņa vārdiem: “Zeme – tā ir valsts.”
