Valsti neved pareizajā virzienā. Saruna ar gruzīnu pētnieku Niku Čitadzi 2
Saruna ar Starptautiskās Melnās jūras universitātes pasaules studiju centra direktoru Niku Čitadzi.
Pirms diviem mēnešiem ar ārkārtēju cietsirdību tika apspiesta jaunatnes demonstrācija Tbilisi, kādas sekas tas atstājis?
N. Čitadze: Pastāvošā vara parādīja, ka Gruzijā demokrātisko institūciju attīstībā ir lielas problēmas. Tas, protams, traucē tālāku integrāciju Rietumos. Tur bija mierīgi demonstranti, uz kuriem šāva. Cilvēki protestēja pret biedra – es nevaru viņu nosaukt par kungu – Gavrilova (Krievijas parlamenta deputāts. – A. K.) ierašanos Gruzijā.
Starp citu, tā nebija viņa pirmā vizīte, pirms tam jau reizi bija šurp atbraucis 2012. vai 2014. gadā uz Pareizticīgo tautu parlamentāro asambleju. Tolaik cilvēki neprotestēja, bet tagad pretēji – ielās iznāca daudzi, lai iebilstu pret šo vizīti.
Pēc šiem notikumiem Gruzijas pilsoniskā sabiedrība aktivizējās un vara bija spiesta nedaudz piekāpties. Pasludināja, ka nākamajā gadā Gruzijā parlamenta vēlēšanas notiks pēc proporcionālās sistēmas.
Līdz šim puse jeb 77 deputāti tika ievēlēti pēc proporcionālās sistēmas, bet 73 – pēc mažoritārās sistēmas. Tā bija galvenā piekāpšanās no varas puses. Atkāpās parlamenta spīkers Kobahidze, tiesa, viņš palika parlamentā kā ierindas deputāts. Turklāt viens no deputātiem – Pustašvili, kas organizēja Gavrilova vizīti, nolika deputāta mandātu. Lai gan, raugoties no otras puses, galvenā demonstrantu prasība par iekšlietu ministra Koharias atkāpšanos netika izpildīta.
Vara nevēlas pazaudēt Kohariu, jo uzskata viņu par spēcīgu personību. Baumo, ka tieši viņu var iecelt par premjerministru. Ir daudz jautājumu, jo iepriekš viņš ilgu laiku strādāja Maskavā un no turienes ticis nosūtīts uz šejieni.
Neformālais Gruzijas vadītājs Ivanišvili nevēlas zaudēt stipru cilvēku, uz kuru iespējams balstīties, vēl vairāk nostiprinot varu. Zinām, ka septembrī mītiņi atjaunosies. Aktīva loma ir jaunatnei. Protestā piedalās arī prorietumniecisko partiju pārstāvji.
Ar ko plašākā nozīmē nav apmierināta jaunatne?
Tā nav tikai jaunatne, tas attiecas uz lielu daļu Gruzijas sabiedrības. Saskaņā ar socioloģiskajiem pētījumiem vairāk nekā puse iedzīvotāju uzskata, ka valsts tiek vesta nepareizā virzienā. Arī šāds arguments – kopš “Gruzijas sapņa” (pelēkā kardināla Ivanišvili atbalstītā pie varas esošā partija. – A. K.) nākšanas pie varas ir būtiski samazinājusies ekonomiskā izaugsme. Krītas nacionālās valūtas – lara – kurss.
“Gruzijas sapnim” atnākot pie varas, viens dolārs maksāja 1,65 larus, bet tagad dolārs sasniedzis gandrīz trīs larus. Tādām valstīm kā Ķīna vai Japāna tā nav problēma, jo tām ir iespaidīgs eksports.
Bet Gruzijā eksports ir četras reizes mazāks par importu un lielai daļai mūsu iedzīvotāju daudz dārgāk izmaksā pārtikas produkti un dažādi pakalpojumi. Dzīves dārdzība aug, pieaug neapmierinātība ar “Gruzijas sapni”. Jaunatnei arī nav pieņemama Ivanišvili neformālā valdīšana un korupcija – tas attiecināms uz ierēdņiem no “Gruzijas sapņa”.
Valsts struktūrās pilnīgi mierīgi izraksta prēmijas, bet daudzi tajā laikā cieš badu. Parlamenta deputātiem alga ir 3500 lari, bet daļa ir tikusi pie sevišķi dārgiem īpašumiem, villām ar baseiniem. Nav skaidrs, kā iegūti šādi līdzekļi. Nav pieņemams arī spiediens pret masu medijiem, piemēram, pret televīziju “Rustavi-2”. Tā bija opozīcijā varai.
Citos TV kanālos ir pārtraukti diskusiju raidījumi. Pretēji runām par valsts orientēšanos uz Rietumiem, labi zināms, ka palielinās Gruzijas ekonomiskā atkarība no Krievijas. Pirmajos sešos šā gada mēnešos eksports uz Krieviju izaudzis par 26%. Tagad pēc Turcijas Krievijā ir otrs lielākais Gruzijas preču noieta tirgus.
Attiecīgi ekonomiskā atkarība veicina politisko atkarību. Tāpat lielas problēmas ir saistītas ar to, ka mūsu tiesu sistēma nav neatkarīga, to kontrolē vara. To sauc par selektīvu taisnīgumu – vienus arestē, bet citus ne. Piemēram, septiņi cilvēki, kas uzstājās 20. jūnija mītiņā, joprojām atrodas arestā.
Vai vara necenšas iegalvot, ka viss patiesībā ir pilnīgā kārtībā?
Ivanišvili pateica tā, ka esot jāizslēdz “Rustavi-2”, tad varēsim ieraudzīt, ka valstī viss ir labā kārtībā. Viņš arī apgalvo, ka “Gruzijas sapnis” visus savus solījumus ir izpildījis.
Vai iespējams uzskatīt, ka “Gruzijas sapnis” aizvien vairāk kopē Krievijas politisko režīmu?
Jā, tā varētu uzskatīt. Kad Džaparidze (bijušais TBC bankas direktoru padomes priekšsēdētājs) un Hasaradze paziņoja, ka viņi ies politikā, uz viņiem sākās spiediens. Viņi abi arī vēl nesen bija Anaklijas ostas konsorcija locekļi. Tagad cieš Gruzija, un, ja šis projekts neīstenosies, tas būs liels zaudējums.
Ostas izbūvi atbalsta gan ASV, gan ES. Ir prognozēts, ka gada laikā tur varētu pārkraut 40 līdz 100 miljonus tonnu dažādu kravu. Tomēr Ivanišvili vēlas nobremzēt šīs ostas izveidošanu, tas nav pa prātam arī Krievijai. Tā ir liela problēma, ka tiek izdarīts spiediens uz banku TBC un tas atstāj iespaidu uz Gruzijas nacionālajām interesēm.
Par 20. jūniju – valdība apgalvo, ka tā bijusi antikonstitucionāla akcija un neviens nav atvainojies par neadekvāta spēka lietošanu, par šaušanu tieši acīs. Apgalvo, ka tad bijis mēģinājums ielauzties parlamentā un, pat ja kāds arī to mēģināja, tas nenozīmē apvērsumu vai varas maiņu.
Kādēļ tad visas nakts laikā policisti dzenāja mītiņotājus! Demonstrācijas izkliedēšanā taču arī pastāv noteikta kārtība un metodes. Varam secināt, ka Gruzija neiet demokrātijas ceļu. Šodien kļuva zināms, ka prezidente Zurabišvili apžēlojusi noziedznieku, kas 2014. gadā nogalinājis policistu. Kā prezidente var kaut ko tādu atļauties – piedot slepkavam! Tagad viņš jau izlaists ārā no cietuma. Šī cilvēka ģimene esot saistīta ar varas struktūrām.
Prezidentes rīcība dažādos gadījumos, šķiet, izraisījusi daudz jautājumu. Kā viņa reaģēja uz 20. jūnija notikumiem?
Viņa vienkārši pateica, ka nesniegs politiskus komentārus. Prezidentes amatā viņu iesēdināja “Gruzijas sapnis”. Mēs zinām, kādā veidā tas tika izdarīts, it īpaši tas sakāms par vēlēšanu otro kārtu. 600 tūkstošiem cilvēku apsolīja dzēst viņu parādus, lauku ciematos vienkārši dalīja naudu, kaut kādi krimināli ļaudis atradās pie vēlēšanu iecirkņiem. Viņi fiksēja, kas atnācis, bet kas nav ieradies nobalsot. EDSO jau to visu aprakstīja savās atskaitēs.
Ja ierindas vēlētājs ļaujas primitīvai apmānīšanai un uzpirkšanai, kādas cerības uz citu iznākumu 2020. gada parlamenta vēlēšanās?
Tiešām, varas nevēlēšanās nodrošināt demokrātiskas vēlēšanas situāciju pasliktina. Turklāt tiek veidoti dažādi šķēršļi demokrātijas attīstībai. Opozīcija varai ir normālas valsts pazīme. Jūsu valstī taču vara mainās.
Arī Ukrainā, piemēram, jau ir sestais prezidents. Ukrainā tas ir iespējams, bet Gruzijā valdošā partija ir citādos ieskatos. Liela problēma ir saistīta ar to, ka pati sabiedrība nav gatava demokrātijai. 2012. gadā viņi ievēlēja “Gruzijas sapni”, un pēc tam ļaujas uzpirkšanai, ka tikai tiek apmierinātas viņu personīgās vajadzības.
Tas ir nožēlojami. Par nelaimi, šādu cilvēku ir visai daudz. Tauta nav gatava kaut kam citam. 2003. gadā bija masveida protesti pret Ševardnadzi, kas noslēdzās ar Rožu revolūciju. Un kā izturējās Ševardnadze? Viņš atkāpās pats un neuzpirka cilvēkus, bet Ivanišvili ar saviem resursiem to dara. Taču daudzi to pieņem, tāpēc nav pareizi apsūdzēt tikai Ivanišvili vien.
Ierindas vēlētājs Gruzijā mēdz jautāt – ko gan Krievija no mums vēlas? Kā jūs atbildētu?
Krievija vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru postpadomju telpā. Tā izdara spiedienu uz Gruziju, lai sodītu par prorietumniecisko orientāciju. Maskava nerunā par iemesliem, kādēļ gruzīni vēlas iestāties NATO un ES. Krievija īstenoja segto agresiju pret Gruziju deviņdesmito gadu sākumā.
Krievija tolaik atbalstīja separātistus, bet 2008. gadā veica tiešu agresiju. Krievija vēlas parādīt, kas te ir saimnieks, lai tas kalpotu par mācību citām postpadomju valstīm. Tādēļ citas valstis neuzdrošinās īstenot vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku no Maskavas. Otra lieta – Krievijas sabiedrībā valda komplekss, ka viņi zaudējuši aukstajā karā, kas noslēdzās ar PSRS sabrukumu. Tādēļ viņi sevi apliecina ar spēka demonstrāciju.
Varam atgriezties 2008. gadā. Kādēļ Krievija iebruka Gruzijā? Vispirms jāmin NATO paplašināšanās uz austrumiem – tas aizkaitināja Krieviju un tā vēlējās tam likt šķēršļus. Otrais bija Kosovas jautājums – Krievija uzskatīja, ka ir cietis tās starptautiskais prestižs, jo Rietumi atzina Kosovas neatkarību pretēji Krievijas atbalstītajai Serbijas teritoriālajai vienotībai.
Krievija vēlējās to kompensēt un meklēja ieganstu iebrukumam Gruzijā, lai atzītu tā saucamo Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Nākamais jautājums – krāsainās revolūcijas. Maskava ar Gruzijas piemēru vēlējās parādīt, pie kā noved šīs revolūcijas – pie valstiskuma novājināšanās Gruzijā.
Nākamais – Gruzija ir tranzīta valsts, caur kuru iet gāzes un naftas vadi, un Krievija vēlējās novājināt šo tranzīta potenciālu. Tika izmantots pateicīgs laiks, jo ASV atradās divos karos – Irākā un Afganistānā, 180 tūkstoši amerikāņu karavīru dienēja abās šajās valstīs.
Tāpat nozīme bija arī Putina personīgajai nepatikai pret Saakašvili. Krievija izrādīja spēku, tikai mūsu spēku samērs bija ļoti nevienlīdzīgs. Tas skan satriecoši – mūsu teritorija ir 253 reizes mazāka par Krievijas teritoriju!
